Es prātoju, kā ir pamosties no rīta un būt sasodīti pieaugušam, nelikties ne zinis par tādiem sīkumiem kā neizgulēšanās, garlaicīgas mācības un ne pārāk interesants, taču vismaz ar jaukiem kolēģiem apveltīts darbs, bet vienkārši ieiet dušā, uztaisīt sev un kolhozniekiem brokastis, paēst, būt auditorijā piecas minūtes pirms lekcijas sākuma, konspektēt katram kursam atbilstošā kladē, pasvītrot svarīgāko ar krāsainiem marķieriem, nedaudz patērzēt ar profesoru pēc lekcijas, laikā doties uz darbu, būt laipnam un izpalīdzīgam un kaut ko iemācīt ikvienam dabaszinātņu studentam laboratorijas grupā, tālredzīgi sakārtot lietas, lai piecas pāri sešiem varētu iziet no darba un doties uz kori, būt laikā, kārtīgi iedziedāties, paņemt tieši tādas augšas, kādas būs nepieciešamas, negarlaikoti lasīt no lapas to pašu skaņdarbu jau piekto reizi, pauzē aprunāties ar balss grupas biedriem un apēst ābolu, dziedāt tālāk un pierakstīt diriģenta teikto, un negaidīt mēģinājuma beigas bez piecpadsmit deviņos, bet nebūt pārsteigtam par to, kad tās pienāk, mierīgi doties uz mājām, līdz pieturai ejoties kopā ar kādu no kora biedriem, nopīkstināt mēneša e-talonu tramvajā, ieiet veikalā ar iepriekš uzrakstītu sarakstu, atnākt mājās un pagatavot vakariņas, apēst tās virtuves klusumā, pajautāt dzīvokļa biedriem par to, kā gājis, ieiet savā istabā un klasiskās mūzikas klusā pavadībā mācīties, izpildīt mājasdarbus un nedaudz paspēlēt klavieres. Tad laicīgi aiziet gulēt, lai no rīta atkal var pamosties, neliekoties ne zinis par tādiem sīkumiem kā neizgulēšanās, garlaicīgas mācības un ne pārāk interesants, taču vismaz ar jaukiem kolēģiem apveltīts darbs.