Viss dzīvoklis, šķiet, klausās tādu sirdi skrāpējošu mūziku, gremdējas nostaļģijā un "skatās tālumā ar neko neredzošu skatienu" (starp citu, es gribētu zināt, tieši cik tūkstošus vai miljonus reižu šī frāze ir izmantota pavieglos stāstiņos).

Bet, jā.
Muļķīgi, ka cilvēkiem jāuztraucas par lietām, par ko nevajadzētu. Par ko viņi nebūtu pelnījuši uztraukties un izsamist, cik nu es varu spriest.
Un tādi apkārt šobrīd pēkšņi ir vairāki un ar visu ko viņi ir nomākti. Un par vairāki viņi ir. Skādīgi.

Virs zemes nav taisnības... kam tad ir spēks?