elektra

šo rakstu 15.17 uz introvertu soliņa smēķēšanas zonā. esmu ieradusies, bet ne milzu kafija, ne dinamīts palīdz enerģijai kultivēties. pēdējā laikā mazāk rakstu, lai gan notiek ārprātīgi daudz kas, kā jau sen. milzīgs daudzums piezīmēs pierakstītā materiāla ir pazudis, saplīstot telefona ekrānam. starpcitu, tā diena, kad tas notika, bija ļoti jauka. laimīga un motivācijas pilna taisīt iekavētās angļu valodas prezentācijas, ierados mājās, telefonu noliku uz galda un pacilāti devos izmest atkritumus un kompostu. ierodoties atpakaļ dzīvoklī konstatēju, ka ekrāns miermīlīgi ir padevies.
notiek daudz kas, jādara ārpratīgi daudz kas, laiks pazūd nezinu kur, spēks nereģenerējas. klusums ir nāvējošs. bija arī laika periods, kad strādājot nācās doties uz tualetēm, lai paraudātu priecīgas asaras. ieejot tualetē nekas nenāca ārā, uzreiz izejot nāca atpakaļ. pārnākot mājās skatījos sev acīs spoguļa atspulgā un raudāju no prieka, jo tajās redzēju tik daudz mīlestības. pārmaiņu pēc izstiepu dīvānu, guļu kā baronese. man šķiet, ka es saprotu, kas notiek, bet maisīties pa vidu nav veselīga izvēle. cilvēkiem vajag telpu, laiku un veikt pašiem savas darbības. ir lietas, ar kurām ir jātiek galā pastāvīgi, apdomīgi un uzmanīgi jāvēro emocijas, jāveic apzinātas izvēles un attiecīgas darbības. atbildības.tagad atkal ticēt ir ļoti grūti un būt maigai ir ļoti baisi. tā scēna grinčā, kur viņam aug sirds? jā.
ilgojos pēc garlaicības, bet cenšos būt klātesoša un izmantot visas iespējas. sarkanā lūpukrāsā uzrakstīju uz spoguļa "es veicu veselīgas izvēles". gribēju arī uzrakstīt "es dodu telpu", bet jau tā labi daudz dodu. uz dušas telpas spoguļa arī uzrakstīju "izelpo". duškabīnē līdz ar mani mazgājas kalnu kristāls, rožu kvarcs un, mans pirmais un favorīts, rodonīts. kā jums šķiet, bērni sākas ar ieņemšanu vai tikai ar dzimšanu? mani ieņēma mēnesreižu laikā, tagad policistisko olnīcu sindroms. piedzimu briesmīgā negaisā, tagad esmu Elektra. vispār, mīlēt ir viegli, grūti ir noturēt. kā būtu, ja arī tas būtu viegli? tur jau viens nevar tikt galā. iekāre ir gan rīks, gan ierocis. pēc divām dienām lielā performance. satraukums, pārliecība, adrenalīns, kaisle, azarts. skates un sesija. ārprats. man nav spēka

meitenes grīziņkalna antarktīdā
diena sākās ar saulaina ar tikko atmodušās pavasara aromātu. bija pa galvu, pa kaklu jāpaveic, ko jāpaveic un jādodas pie draudzenes. trolejbusā sāka smidzināt, klausījos dziesmu, kuru man nevajadzētu klausīties. izkāpu ārā, gaiss bija auksts tieši tik, cik vajag un lietus nebija pārāk slapjš. mazliet riju laimes asaras (kas, starpcitu, pēdējā laikā bija izteikti bieži, bet varbūt vienkārši tāda cikla fāze). kā jums šķiet, vai cilvēkiem ir atļauts izjust greizsirdību pret otru, ja paši doto attiecību labā necenšas ieguldīties? vai vismaz nedara to zināmu?) un domas bija labas.
ierodoties pie draudzenes, viņa vīlēja nagus. minēju, ka nagu vīlēšana ir sava veida intimitātes stadija, tā nu viņa vīlēja tos nagus arī vakara noslēgumā, līdz novīlēja kaut kā ne tā. mums gan negāja kaut kā ne tā. mēs iekāpām raķetē uz antarktīdu un devāmies uz veikalu. es pirku suliņas, rimi kinder pingui imitāciju, apelsīnu, ābolu un banānu un pārnēsāju to nepiedienīgā rokas uzstādījumā. draudzene pirka vīnogas un suliņu.
pirmais šī gada negaiss. nonākot atpakaļ mājās gaidījām, gaidot gājām uzpīpēt. lietus pieņēmās spēkā, mēs izlēmām iziet ārā no pajumtītes un mazliet pabaudīt logu. dzīvokļu māju iekšpagalms atgādina Venēciju. gaisā maigi dun un dārd. lietus lāses kā mazi, atsvaidzinoši skūpstiņi čubina katru sejas nostūri. mēs smaidam un smejamies, lietus izmazgā arī mūsu mutes. izlēmām doties pastaigā, bez cigaretēm un telefoniem. man bija dradzenes mēteļu virinātāja tipa mētelītis un apakšā šorti, bet, pēc skata, tur būtu varējis būt, iespējams, arī nekas. pirmo reizi ilgā laikā tika piedzīvota tamlīdzīga sajūta, kā, piemēram, pamatskolā, kad mana labākā draudzene dzīvoja ciematā kādu trīspadsmit kilometru attālumā, un, bieži ar velosipēdiem braucām tikties uz ciematiem starp mums. vienreiz palikām teltīs uz viņas vecmāmiņas pļavas. naktī pie mums no blakus ciemata atminās puiši, kuri abām patika, un mēs rīta rasā romantiski sēdējām uz siena ruļļiem, gaidījām saullēktu, visticamāk ēdām čipsus, naivi smējāmies un kautrīgi klusējām. kad viņi aizbrauca prom, mēs skaļi sapņojām un spiedām viena otras pumpas. saules stari mirdzēja, bija skaisti un bija viegli.
grīziņkalns plūdoja un visu laiku sējās vaļā kurpe. dziedājām trailers for sale or rent, rooms to let fifty cents, no phone, no pool, no pets, i aint got no cigarettes... mēs abas bijām ļoti laimīgas, un, ik katrs, kurš pagāja mums garām, noteikti bija par to informēts. pārnākot mājās, viss bija cauri izmircis un draudzene ar savām drēbēm izmazgāja grīdu. tad mēģinājām attīstīt diegošanu, dejojām, ļoti, ļoti, ļoti daudz lēkājām un izjutām vaboles. ļoti iespējams, ka mēs tagad arī esam mazliet vaboles. iedomājieties, cik skaista vabolēm ir rasa? vakars bija ļoti skaists, viegls un pilns ar smiekliem, bet tā ir vienmēr ar manu mīļo draudzeni (ar kuru, starpcitu, vienīgais(!) strīds mums bija iepazīstoties, 9 gadus atpakaļ, par puisi, kurš abām patika, no draugiem.lv spēles, kurš tagad ir gejs. šogad pirmo reizi visi nejauši saskrējāmies un parka naktī uzstājāmies pūtējorķestrī un čurājām krūmos.
nu jau vēlāk sagribējās ko saldu, un atcerējos par kinder pingui atdarinājumu rimi izpildījumā, draudzenei arī gribējās. iedevu nokosties viņai, tad nokodos es. tad iedevu viņai, tad nokodos pati. tad iedevu viņai, tad nokodos pati. un tā mēs turpinājām, līdz ar zobiem knapi varējām sadalīt mazāko iespējamo gabaliņu. un tad mēs sasitāmies ar drupačām pirkstu galos un abas apēdam tās vienā laikā. šis maksimums divas minūtes garais pasākums mums lika mazliet apsēsties un aptvert to, ka sapratām, ko tad īsti meklējam. kļuvām meitenīgi emocionālas, nenoturējāmies un no sirds samīļojām viena otru, ko mēs arī nedarām, lai gan esam ārprātīgi tuvas un atklātas. neatceros pēdējo reizi, kad pieredzēju tik patiesu apskāvienu, no kura neviens necenšas atrauties. bija periods, kad lūdzos, lūdzos un lūdzos, atnāca arī. mazliet pavēlu un citādāk, bet atnāca
vakars noslēdzās silti. mājās pieēdos, dzīvokli izvēdināju ar vēso lietus gaisu un iegāju karstā dušā vien krāsaino lampiņu gaismā, jutos kā lietusmežā.
kā gan lai es pēc pāris stundām pamostos? saderam, ka nepamodīšos?

laikam, ka vakar domāju, cik jaukāk būtu veikt kādu aktivitāti citādākos apstākļos, šodien tas notika un tiešām bija jaukāk, tas jauki. laikam vakar arī nodomāju, ka laikam drīz talons beigsies. šodien tas arī notika, tai pat laikā arī grezns, 30 eiro vērts trolejbusa brauciens. tajā mirklī vēl bija auduma taša, kurā grabēja burkas un trauciņi glazūrām, bet elegance mēdz pievīties negaidītos apstākļos. man nepatīk, ka mēdzu aizmirst uzdot jautājumu pretī. man nepatīk, ka mēdzu pārtraukt. bet man patīk, ka mani tādu pieņem. vēl man patīk maigums, man patīk vienkāršība, man patīk palīdzība. es mīlu rūpes. es mīlu vērību. es mīlu iniciatīvu un saudzību arī. vispār, man tik ļoti daudz kas patīk. bet man nepatīk nerunāt. un man patīk skaidrība. kas patīk tev?
šobrīd silda sildītājs un tik un tā ir auksti. nesen atnācu mājās, biju pie gleznotājdraudzenes, tur mazlietiņ paklačojāmies, tik labi pasmējāmies, bet tie ir hroniski blakusefekti būšanai ar viņu. ar pašattīstošo filmiņu kameriņu uzņēmu tampona procesa bildi mākslas projektam. pirms tam pie manis bija ciemiņš, ar kuru iepriekš strādājām darbnīcā. ja tu šo lasi, tu tā arī nenolasīji dzejolīti. ceļā smēķējām un uz mirklīti sajutos kā mājās, kas ļoti noderīgi, tā kā nesanāk tur aizbraukt. un plus, mani šodien kronēja par feju ar zizli! vēl nesaprotu, vai drīkstu justies pārliecināta, bet man šķiet, ka drīz līs. pēc lietus vienmēr ir skaidrība. un vispār, par šādām šodienām daudz rakstīt internetā laikam nav pārāk atbildīga izvēle. līdz šim esmu ēdusi apelsīnu, kaut ko jāpagatavo

varētu jaunu cerīgo (nevis bezcerīgo) romantiķu jauno renesansi. kāpēc cilvēkiem būtu jākaunas no izmisīgām ilgām mīlēt? un kāpēc būtu jākautrējas prasīt mīlestībām sev vajadzīgās mīlestības? ekstrēmisms? integritāte? nākotne?
kad nerakstu, pazūd laiks. neko neatceros. drīzāk, atceros visu, bet ne pa tēmu. nenotiek nekas briesmīgi slikts kā ir gadījies pastāvīgi pēdējos mēnešus. jūtos kā uz saslimšanas robežas, lai dotajā miera posmā ķermenim būtu atļauja atpūsties. visu laiku uz adatām. laiks pazūd. ceru, ka kādreiz cīnīsimies viens par otru viir enlīdzīgi un darīsim to zināmu. visi! nez, cik
pieejama es izskatos? sienas ir intelektuāla izvēle. penetrēt vajag visas šķautnes. acīs vīd blāva, gaiši zila, horizontāla strīpa. atceros, ka pāris dienas likās, ka kaut kas pareizi. nedzeru. saplīsa telefons. bankomāts apēda karti. pārtraucu, kad gribu klausīties. dziesmas nepiesaista. taro lasītāji melo. viņu balsis besī. statistika besī. domas besī, reizēm bail. milzīga apetīte. garastāvokļa svārstības. viss besī. vienā mirklī gultas čīkstēšana kļūst par simfonisku melodiju. asaras nofantazētām traģēdijām. fantazēju par galvām atguldītam pret galvām. sāp galva. sapņoju par pieskārieniem, apskāvieniem. ienīstu neskaidrības. ienīstu atbilžu neesamību. ko darīt, ja klātbūtne it kā dod atbildes, bet vārdi tikai raisa jautājumus? vīzija? noslēpumi? noslēpumi ir stulbi! ienīstu izvairīšanos. netīri vārdi, kamēr patiesībā vēlētos tīri un nevainīgi satvert. jūtās, it īpaši sākumos, nebūtu ieteicams vairumā būt elektrībai, tur jābūt cilvēciskam siltumam. mājas ir jābūvē uz stabiliem pamatiem. ienīstu melus. darbu daudz, ambīciju vairāk. spēka mazāk par visu. miegs nāk, par spīti neguļu. nolādētais siltums. iedomājieties, cik aitām silti ir tajā vilnā? ne tik silti kā klātbūtnē. grauž acis. domāju vienu, saku citu. gribu runāt, bet nenāk ārā. eju prom, kad gribu palikt. gribu smieties, nesmejos. smejos, kad negribu smieties. aizmiegu vēl nepabeigusi lūgties. mājās nebiju, kaķi gan jau dusmosies. sajūta kā palikt bez ļoti svarīga antidepresanta. neatbildētas ziņas. nozvanījuši līdz galam, neatbildēti zvani. miskaste pārpildīta. kompostā drīz jauna ekosistēma vai pandēmija. briketes beidzās. gleznojamie kartoni paliek balti. zīmēšanas papīri neatrullēti. svece drīz izdegs. plecus velk kopā. siltums kļūst auksts. brīnumi vairs nenotiek.
nesen devos mājās un iekšā mierīga bija klusa cerība. gaiss bija silti drēgns. laiks neparasti mierīgs, pēkšņi vairs neskrēja. maigi plīvojošās gaisma plūsmās lēnām laidās lejā pikselis. samiedzu acis, centienos konkretizēt hipotēzi par neatpazīto, lidojošo objektu. vienvirziena iela. skats pāri plecam pa kreisi, neviena nav. pa labi arī. tikai es un balta, laigi lidojoša spalva. pietuvojos tai, lai tā iegultos manā plaukstā. beigas

pirmdiena bija diena. pamodos, neilgi pēc tam sāku dzert, varētu teikt, ka nekā dēļ. devos uz krāmu tirgu Latgale, lai nopirktu verķi, ko, visticamāk, depo nopirktu lētāk. kad dzeru, man ir vairāk drosmes darīt brīnumus, tāpēc garām ejošai gotei izteicu komplimentu. devos tālāk, garām gāja labi smaržojoša meitene, tāpēc izteicu komplimentu arī viņas aromātam. šķiet, ka dāmas pie pieturas to redzēja, un, lai gan būtu vieta paiet garām piecām manīm stabili, viņas abas vienlaicīgi pavirzījās katra uz savu pusi. tajā mirklī es nebiju šķeterējoši dzērusi, tāpēc tā dēļ tas nevarēja būt, bet tobrīd savā solī jutu enerģisku pārliecību, kas reizēm mēdz cilvēkiem agresīvi nolasīties. nofotografēju uzņēmumu Deficīts. ieraudzīju briesmīgi elegantu pižiku. uzjautāju, pa cik tas, teica, ka piecpadsmit, ļoti laba cena. es teicu, ka man tikai desmit. verķis, savukārt, vien maksāja pieci. devos prom, bet nevarēju tā, tāpēc griezos atpakaļ un teicu, vai nevar to pižiku pa desmit. teica, ka māksliniecei jau var, tāpēc neuzmērot to nopirku. izrādās drusku par mazu, bet māksliniecei arī tā var. pie izejas vārtiem ieskatījos pižika iekšpusē un sāku skaļi smieties. izrādās, ka tas ir no kažokādu fabrikas Elektra, tāpēc tagad laikam oficiāli drīkstēs doties uz Ādmiņu ielu meklēt hārdkōru.
dienas turpinājumā iegādājos pudeli vīna, ielēju to mangaļu pudelē un devos pie viņas, pa ceļam turpinādama dzert. pa ceļam arī turpināju darīt brīnumus, uzrakstot tētim to, ko labiem tētiem ir vajadzīgs teikt, tikai tas ir grūtāk nekā izklausās. viņš man atbildēja ar ko tikpat skaistu, kas, zinu, viņam arī nemaz nebija tik viegli. pie viņas paēdu zupu un turpināju dzert viskiju. izcēlās diskusija, manu dzērienu demonstratīvi izlēja ārā, sapratu, ka nav jēgas un devos prom. pa ceļam uz pieturu satiku kādu ukraiņu sievieti, kurai pazuda invaliditātes kartiņa. to Rīgas apkaimi labi nepazīstu, biju dzērusi ar 10% telefonam un viegli ievainotu sirdi, bet piedāvāju iet palīdzēt to atrast. viņai zvanīja viņas dēls, kuram todien bija dzimšanas diena un es klausījos ar kādu mīlestību viņa runā. atgādināju viņai, ka viņa ir laba mamma, no telefona sarunas vien to var noprast. viņa, gadu šeit dzīvodama, uztraucās par savu latviešu valodu, kas, starpcitu, ir fenomenāla, to arī viņai atgādināju pie katrām šaubām. viņa apvaicājās, kur dodos es, tad viņa pateica, ka esmu nepareizajā ielas pusē un veda mani uz pareizo. pa ceļam satikām viņas draugu Oļegu, un viņa teica viņam, cik jauka meitene es esot. tikmēr es domāju, cik viņa ir burvīga sieviete, kamēr pašai uzkritušas vairākas problēmas tik svarīgā dienā, joprojām aizveda mani uz pareizo pieturu. lieta par enģeļiem ir tāda, ka tu nekad nezini, kur un kad tu viņus satiksi. uz atvadām apskāvāmies, es ceru, ka ar viņu notika vai drīz notiks brīnums un Oļegs viņu sargā. neatceros, vai tovakar aizlūdzu par viņu, tāpēc drošības pēc šonakt tiešām aizlūgšu.
ierodoties mājās turpināju dzert vīnu, zvanīju noskaidrot par mājasdarbu, beigās tika izrunāti dažādi svarīgi temati, kā, piemēram, pirmie cilvēki, pigmenti, numeroloģija un tā tālāk, nav visu jums jāzina (pati miglaini atceros). tā bija garākā telefona saruna daudzu mēnešu laikā.
nākamo dienu paģirojos, veicu ģenerāltīrīšanu, cepu sūdīgas franču baltmaizes augstpapēžu zābakos un gatavojos otrdienu padarīšanām. ierodoties un, konstatējot manu paģirāino stāvokli, man uzdāvināja trīs baltas, gaisīgas rozes kā pastiprinājumu manai skaidrā būšanai. sponsore pagatavoja kakao un pat pienesa līdz pīppauzei. garāmejošie bērni sauca par mauku. todien bija daudz cilvēku, mana draudzene, tā pati gleznotāja, bija absolūta Afrodīte un, laikam, lielajā pasākumā modelēsim kopā. pēc izmēģinājuma man uzdāvināja kinderolu, mantiņā ironiski bija zaķis. pētījām medicīniskus priekšmetus. kāds būrī klausījās mūziku.
šorīt pamodos svaiga, ar skatu uz rozēm. izdevās pamosties tikai uz pēdējām lekcijām. pirms tām pasēdēju pie ūdens, parunājos ar tēti un vēroju, cik elegantas krīt koku ēnas. otrpus ūdenim sēdēja divas tantiņas un mazliet tālāk onkulis. zem ēnām peldējās divas kaijas, pētīju to savstarpējo mijiedarbību. abas turējās maksimums metra attālumā, abas ietiepīgi darīja savu lietu. uzgriež viena otrai muguru, viena parokas ūdenī, otra parokas. piepeld viena otrai tuvāk, bet aizpeld garām. joprojām ne vairāk kā metra attālumā. tad viena no viņam ķer kaut ko oranžu, bet nenoķer. ticu, ka tā bija zelta zivtiņa. tad kaijas sapeldēja kopā, es gandrīz apraudājos. pacēlu acis, ēnas joprojām krita, bet gan onkulis, gan tantiņas paspēja aiziet katrs uz savu pusi. tad arī es devos uz lekciju pusi, bet pirms tam no automāta paņemt kafiju un vēlreiz uzpīpēt.
ar kafiju ejot ārā, ieraudzīju granātābolu meiteni no Dzegužkalna. viņa ar draudzeni pieskatīja kāda pasniedzēja grandiozos suņus. viens no viņiem pienāca pie manis un pieglaudās man klāt. viņš bija ļoti silts ar karalisku kakla siksniņu. granātābolu meitenei pastāstīju par viņas tetovējuma hipotēzi, ko viņa apstiprināja. starpcitu, ja tu šo lasi, tev palika sārti vaigi, bet nevarēju konstatēt iemeslu, kāpēc. lekcijas pavadījām sarakstoties lapiņās, man šķiet, ka pasniedzējam patika. manā penālī, iespējams, ir visai kārtīgi salocīta, potenciāla mūsdienu proza un, jā, tajā tiek pieminētas anālās bumbiņas. ļoti svarīgi piebilst, ka iepriekšējā rakstītajā par granātābolu meiteni no Dzegužkalna minēju, ka viņai ir granātābola kaķu mantiņa. esmu tikusi informēta, ka tā NAV kaķu mantiņa, bet gan vīraku turētājs. paziņoju arī jums, lai nevienam netiktu melots.
pēc lekcijām devos uz gleznotavu nozagt mazliet jau lietota terpentīna, lai tā arī šovakar neko nepagleznotu. trolejbuss mājup kavējās, toties mākoņi bija spalvu. manā makā arī ir balta spalva un mana rižā kaķa fotogrāfija. ierodoties mājās izmetu visas sakrājušās, izdzertās alkohola pudeles, tagad tur stāv vīna biķeris, blenderis un hlorofila pudele. Hlorofils, starpcitu, ir mans mīļākais uztura bagātinātājs, blakus tam ūdenī šķīstošais C vitamīns, jo, ja to izdzer pirms satiek Meriju Džeinu, viņa daiļāk izskatoties. iekārtoju sev jaunu darba vietu, uz tās uzklāju vecvecmammas izšūtu galdautu, rozes keramikas kolbā, kapakmeni ar kādas apģērbu dizaineres logo, bišu vaska sveci trīs galvaskausu svečturī, koka krājkasi un dievmātes bildi no babas mājām. vakariņās bija cepti kartupeļi ar desu, omleti, tomātiem un sīpoliem želejā, ķimeņu tēja un čupačups. šodiena bija jauka diena

nākotnē nopirkšu savam bērnam teleskopu, un tad arī mammai būs jāiemācās.
klusas mīlestības kļūst par traģēdijām, ja tās netiek pārrunātas. tēta mamma šodien pateica, ka tētis par mani daudz runāja, kad biju prom. es teicu, oho, man viņš jau tādas lietas nestāsta. viņa atbildēja "protams"
nepārprotiet, darbības viennozīmīgi ir skaļākas par vārdiem, baisais slēpjās tajā, ka tas mūžīgi var tikt nepamanīts. daži ir pietiekami slinki, lai necenstos pamanīt, daži ir pārāk noguruši, lai meklētu. un, ja noklusētais paliek nepamanīts, skaistais kļūst par nepiedzīvotu neko. ir dzejaini, jā, bet nevienam tas nevarēs iet labumā.
vakardiena bija lieliska. pamodos, devāmies uz mājas talku, nopelnīju tulznu, kaimiņiene iedeva ābolu ievārījuma bulciņu, pateicu viņai, ka ļoti garšīga, viņa atbildēja, vismaz kādam garšo. parunāju ar kaimiņu meitenīti par zirnekļiem, tiesībām, puišiem un citām svarīgām tēmām. tad jau bija jādodas pirkt benzīnu. plaši plašumi, tukšums, neviena mākoņa, agra pavasara siltums. nopirkām aliņus, produktus. arī zivju tefteļus tomātu mērcē, ko nekad nevaru atrast Rīgā, kad reizēm iegribās.
kad biju maza un nomira ģeds, baba briesmīgi pārdzīvoja. viņš bija skolas sētnieks, viņam bija pagrabs zem puišu mājturības telpām. tur viņš mēdza pabieži iedzert, pie sienām bija ļoti pavedinoša rakstura plakāti. pa babas logu varēja redzēt pagrabu, tad viņa skatījās pa logu un gaidīja mājās. starp mājām un pagrabu ir dīķis, arī es skatījos pa logu, vai viņš nav piedzēries, lai neiekrīt dīķī un nenoslīkst. reizēm viņš, redzot, ka skatos pa logu un gaidu, mēdza pietēlot šķeterēšanu, un tad es skrēju pie viņa un vedu mājās. beigās viņš arī noslīka, bet citā dīķī, nesen kā beidzis dzert.
tad baba briesmīgi pārdzīvoja, skatījās pa logu un gaidīja, kad nāks, bet viņš vairs nenāca. notievēja kā balerīna un to vien darīja, kā runāja, kaut ātrāk aiziet pie ģediņa. tad mēs divatā devāmies padzīvot uz lauku māju, lai viņai nav jāredz pagrabu un ļoti bieži ēdām konservus ar zivju tefteļiem tomātu mērcē. kad nomira baba, mēs atradām vēstuli, tajā viņa sauc mani par savu sarģeņģeli, jo biju blakus un mierināju viņu naktīs, kad raudāja, nesu balderiāņus, pati maza būdama, nagus nograuzusi. ģeda bērēs raudāju visskaļāk, lillā kleitā ar bārbiju žurnāla pērļu kaklarotu. babas bērēs bija violeta kleita un tā pati kaklarota. blakus nāves vēstulei bija arī mazs mammas tamborēts maisiņš, tajā iekšā bija pēdējie ģeda lasītie liepziedi.
tēta paziņa, redzot mani izejam no aibes ar trim ledaina lāčplēšu alus pudelēm un lociņiem, jautāja vai nepiedzeršos. mēs ar tēti gandrīz vienvārdīgi pateicām, ka tāds jau laikam plāns.
dārzā jauki pastrādājām, pavācām ēku, sazāģējām aptuveni četrdesmit eiro kurināmā. pabarojām Miķelīti, sacepām desiņas, vistiņas, aizmirsām iemest oglēs kartupeļus, piebeidzām moku no pagājušās reizes. izrotāju galdu ar kadiķa zariņiem un smilgām, iededzu svētīto svecīti. jauki parunājām, patenkojām, paēdām. redzēju trīs pirmos taureņus, raibu, nezināmo un dzeltenu, šādā pat secībā. kad devos uz vecajiem vācu kapiem pēc zariem, saule bija augstu, koku ēnas krita, saule gaismēnās izgaismoja zemes paklāju. tas mirdzēja violetās vizbulītēs, bet nebiju paņēmusi telefonu. vēlāk devos atpakaļ, lai skatu iemūžinātu, bet tā vietā satiku uz kapu apmales sēžam divus mazus puisīšus. viņi man kaut ko pabļāva, tapēc pabļāvu pretī, ka kapos bļaustīties nedrīkst. aizejot tālāk un secinot, ka saule jau ir pārāk zemu, devos atpakaļ. kāds no puisīšiem nokliedzās, vai man viss ir kārtībā, piegāju pie viņiem. viņi man sāka stāstīt, ka viens no puisīšiem esot nometis savu mugursomu, aizgājis pie kapu vārtiem un runājis pats ar sevi, bet to neatcerās, viņam to pastāstīja otrais puisītis, kuru vārdā kā mani vīrišķā formā. mazliet parunājām par spokiem un rēgiem, un devos prom. sapņoju par svaigām bērzu un kļavu sulām. vēlāk aizbraucām uz kapiem, sakopu babas un ģeda, atkal uzspļāvu kāda tuva cilvēka izvarotāja kapam. atbraucot izgāju īsā pastaigā pa parku. gaiss smaržoja, mūzika skanēja klusa, manī bija miers. muižas kompleksa laternu izgaismotā ceļā aizgāju līdz mīlestības priedei un pasēdēju uz soliņa zem tās. mājās iegāju karstā dušā un pieēdos dažādus našķus. tā bija ļoti, ļoti laba diena.
šorīt pamodos, mans tīģerēns atkal čučēja uz manis, zvanīja kāds tuvs cilveks, lai paziņotu, ka viņai naktī visticamāk bija mikroinsults vai mikroinfarkts. tad ar kādu citu notika briesmīga, briesmīga saruna. pareizāk sakot, es lielākoties klusēju un klausījos. tētis ieradās vēlāk, nebija par to informēts, bet, iekāpjot mašīnā, lai jau dotos atpakaļ uz Rīgu, jautāja, vai kas noticis. sākās raudāšana un ne varēju, ne gribēju daudz izskaidrot. redzēju, ka arī viņam sāp. viss varētu būt daudz vieglāk, žēl, ka, izskatās, mēs vienīgie to saprotam.
pārsēšanās. mašīnā pie stūres ir meitene, kuru zinu kopš sākumskolas. viņa pirms vairākiem gadiem bija daļa traģēdijas. mēs nekad neesam bijušas tuvas vai notikumu apspriedušas, bet dzirdu, kā tas viņu ir ietekmējis, sarunu tematos, kustībās, smieklos. viņas kaķis ir mierīgs, murrīgs un mīļš, arī tas daudz ko pastāsta. vācoties ceļam, viņas baba centās ar mietu aizbaidīt dullu gaili. vecmāmiņa ļoti jauka, sārtiem vaidziņiem. meitene teica, ka to vajag likvidēt. ieminējos, ka vakar, darbojoties, laikam sapūta kaklu, laikam tāpēc esmu tāda nekāda un mazāk runīga, cerībā pēc iespējas mazāk ceļā komunicēt. viņa teica, jā, izklausās tāds laikam ciet kakls

es negribu strādāt, strādāt, strādāt, es gribu pelnīt. un dzīvot. vai es kļūstu bīstama vai esmu bīstamā situācijā? man ir jātic, ka ne šajā plānā ir kaut kas, kas mani vada un sargā. vismaz es gribu ticēt. ārā ir zvaigžņots, smaržo pēc īstas dabas, lūsis priecīgs, tīģeris rāda raksturiņu un blandās dabā. vakariņās vārīti pelmeņi un miljons našķu, tētis ieteica krējumu sajaukt ar adžiku. es pateicu, ka izklausās traki, vēlāk pamēģināju, bija tīri labi. rīt plānojam pavākt visu projektiņam, iespējams uz mājas talku, iespējams uz muižu un derētu uz kapiem. tēta mamma tā nošķaudījās, ka gāju izlūkos vai viss kārtībā un mēs forši kopā pasmējāmies

pamodos sešos no rīta un nevarēju aizmigt, jo viss griezās un smirdēju pēc pelnu trauka. jutos ārprātīgi skumja, klausījos circenīša ziemassvētkus un cigaretes pēc seksa, tad divas stundas iesprūdu Lienes Šomases sociālajos tīklos. iegāju dušā, izvēdināju dzīvokli un sasmaržināju gultu un, lai gan mierīgi būtu paspējusi uz lekcijām, izlēmu nedoties, jo padevos bēdām. pazvanīju tētim, lai paziņotu, ka viņam būs jābrauc pakaļ man uz staciju, jo tas ir lētāk par psihoterapeitu. mazliet paraudāju. uzslēdzu zaķīšu pirtiņu atkārtoties un gulēju diendusu. nogulēju pirmo vilcienu, zvanīju tētim paziņot, ka būšu vēlāk. man bija ļoti silts sapnis, tur es biju rokās un jutu otra sirdspukstus, un man teica kaut ko, ko ļoti vēlējos dzirdēt, tikai neatceros ko. tad sapnī sapratu, ka sapņoju un sāku panikot par sekojošo pamošanos. pamodos, gāju pagulēt vēl stundiņu cerībā atgriezties turpat, bet atgriezos tukšā nekurienē. pamodos, devos uz vilcienu, narvesenā uzkāpu kādam uz kājas un nosvīdušu seju atvainojos, tad tramīgi izvairījos no visiem. vīrietis pie kases izskatījās noguris, jau piecas minūtes tajā vidē iedzen stresā, bet viņš bija tik stiprs, ka pat laipni novēlēja man jauku dienu. nedzirdēju, ka vīrietim pirms manis arī, bet varbūt viņš redzēja, ka arī es esmu nogurusi.
tagad sēžu vilcienā, nevaru sagaidīt, kad satikšu ozolu, viņa ābeli, savu tīģeri un lūsi. cerams, paspēsim netālu esošās mazpilsētas topā nopirkt bulciņas, jo Rīgas konditorijas nestāv ne tuvu klāt.
bija plānots šodien doties iegādāties kaklasiksniņu un domāt par gravējumu, jo pasākumā, ko ļoti gaidu un no kā arī ir ļoti bail, nevēlos iesaistīties elitārās orģijās. vīrieši tur būs glumi, labi izglītoti, labi tērpti un bagāti tūristi, savukārt es būšu skaista, griezīšos un degšu. būs nometne pilī, teica, ka man tikusi norunāta arī nakšņošana tajā, jo esmu lēdija. prasa, kādi ir mani mīļākie ziedi un to krāsas, jo par maniem kritumiem parūpēties ir daļa no profesionālajām atbildībām, man patīk vienatne un nepatīk pieskārieni. zili, violeti, balti un sarkani. mana niša ir tikumība, lai gan viena sevis pārkāpšana varētu atrisināt lielāko daļu manu ģimenes problēmu. negrasos sabojāt savu jauno degsmi un savu tikumību, protams, tā dēļ tik un tā. plānu ir daudz un katru dienu jauni, nemaksāju par nevienu no tiem. rudenī, iespējams, uz konferenci Berlīnē. nespēju sagaidīt savu nākotnes autobiogrāfiju un stāstus jau lielākiem mazbērniem, to netrūks, ja mana atmiņa neizgaisīs pavisam. bet laikam tāpēc jau esmu te

šobrīd sēžu parkā, kā jau bieži mēdz gadīties. esmu dzērumā un vienatnē, kā jau bieži mēdz gadīties. biju uz divām izstāžu atklāšanām, parunājos ar vairākiem burvīgiem cilvēkiem un devos pie un runāju daudz jaukas sarunas. man ir ļoti žēl sevis, par to, ka manis atbalstošākās cilvēciskās saiknēs ir komūnā, kur arī vēl neesmu pietiekami tuva ar visiem, lai būtu pareizi dot pilnu piekļuvi uzticībai. un, lai gan uz papīra uzticība būtu pamatota, tomēr dienas beigās iestājas nenokratāms tukšums. vakar gan biju pie draugiem, mūs pabaroja ar mājās gatavotu picu un angļu pudiņu, skatījāmies sportiskas filmas, klausījāmies šlāgerkanālu un zīmējām desiņas. tad gan uzticība jutās nepārprotami pamatota, jutos mīlēta un beidzot atkal pieredzēju ģimeniskuma ilūziju.
dodoties tālo ceļu mājās pazvanīju viņai, kurai skašu dienā bija pašnāvības mēģinājums. zvans ļoti acīmredzot bija vienaldzīgs, pretrunā ar manu pārkāpšanu pāri savam lepnumam pēc aizkulisēs notikušā. tad atkal visu nožēloju, bet tas vēl tā tīri nekas. tad zvanīju citai viņai, kas vēl tik nesen bija mans stūrakmens un mans neizkustināmais balsts, un arī viņu vairs nepazinu. šis gan nelikās itin nemaz pareizi, tāpēc tepat uz soliņa arī mazliet paraudāju. staigāju viskautkur un šķiet, ka acīs ir citiem neredzams tukšums, ceru, ka kāds vēlēsies mani apstādināt un parunāt ar mani, bet tas, protams, nekad nenotiek. tagad mani pirksti ir nosaluši, došos tālāk un naidpilni patērēšu naudu

mācībās nekas neiet uz priekšu, nav ne mazākās sajēgas kā visu savilkt, pat nesākot runāt par jaunajiem biznesa manevriem, papildlietām, ģimeni un, nedod Dievs, personīgo dzīvi. vai iet garlaicīgi? nekad. pilnīgi jau sāk apnikt. desmitiem cilvēku, kuriem neatbildu, dažiem no tiem nedēļām, pastāv ļoti reāla iespējamība, ka dažiem arī mēnešiem, bet tik tālu netinu, lai nebiedētu pati sevi. neesmu funkcionāla, ja nenoguļu 12 stundas dienā, neierodos uz lielāko daļu lekciju. jūtos briesmīgi, kā visu ielaižu, bet ielaižu jau tik sen, ka nevaru saņemties ierasties atpakaļ. turklāt, jūtos pietiekami pašdestruktīva un arī pietiekami mīlu sevi, lai kā minimums atļautu sev pagulēt. kurš tad vēl par mani rūpēsies? katru dienu notiek kaut kas, jauni piedāvājumi, pasākumi, vārdi. maz tādu, ko vēlētos pati dvēsele. bet viss noderīgs un nekādā mērā garlaicīgs. pietrūkst garlaicības un miera.
jūtos kā tajā dienā gadiem atpakaļ, kad nedzēru, tāpēc patērēju absurdu daudzumu narkotiku ar tonakt iepazītiem vīriešiem, draudzeni un tuvu paziņu. bija sajūta, ka nodeg smadzeņu šūnas. pašlaik tāpat, tikai no visa notikšanas un bezapstājas domāšanas nevis vielām. tā nakts turpinājās ar draudzenes pašnāvības mēģinājumu kanālā, ar kaut kādiem tūristiem viņu izvilkām. meitene un tie vīrieši nepalīdzēja, nekas pārsteidzošs. nogādāju viņu mājās, sagaidīju kamēr aizmieg un tad devos atkal ar tiem pašiem vīriešiem un to pašu meiteni uz pludmali sauļoties.
nesen notika pasākums. kad devos uz bāru, satiku kādu psihosomātiķi. pastāstīju viņam par savu veidojumu un prasīju, ko tas nozīmē. atbilde bija bailes. teicu, ka man nekad nav bail, un tad palūkojos uz kārtējo dzērienu rokās, ko nopirku par pēdējo naudu. iegāju iekšā, iesaucu bārmeni bāra virtuvē un paskūpstījāmies. vīrietis skaists, sajūta, diemžēl, nožēlojama. tad devāmies aizvest apmaldījušos sievieti ar panikas lēkmi pārnakšņot pagrabā, lai sagaida nākamo transportu.
kad biju mammas vēderā un viņai taisīja ultrasonogrāfiju, man starp kājām bija nabassaite, tāpēc ārste pieņēma, ka būs puisītis, bet teica, ka būs vai nu puisītis, vai stipra meitenīte (to viņa secināja pēc sirdspukstiem). kad piedzimu, mani sagaidīja zilas drēbītes. par mīļākām mantiņām kļuva policijas mašīnīte un šķiltavas. bērnudārzā viena jobana Samanta man nopizģīja babybornu. pie bārbijām sanāca tikt vēlāk

ir ļoti svarīgi būt laipniem, to man iemācīja mans tētis. nāc pie manis, bet atceries, ka mājas ir jābūvē uz stabiliem pamatiem. mani pamati, piemēram, ir visai stabili, tikai tajos mitinās žurkas un ārā ir briesmīgs negaiss. bet negaiss smaržo labi un pēc tā seko gaisma. žurkas arī ir jaukas, protams, ja nesmird pēc kanalizācijas un ir mīlētas. kādi ir tavi pamati?
ir rītausma, 6:26, un apspriežu pa ilgiem laikiem mājas vidē paņemt rokās otu, kas atrofējušā mākslas ķermeņa ritmam šķiet absurdi. šķiet, ka Liepājā kaut kurā kursā agrās lekcijas bija gleznošanas. bet varbūt tikai šķiet, acīmredzami nekad nevar zināt, vai domā patiesību. piedalījos kādā pasākumā sveču gaismā. interesanti, kā dotā tabū gaisotne liek man justies aizsargātai un pieņemtai. esmu un esmu bijusi atvērta un nenosodu, bet tomēr joprojām esmu šokā, cik cieņpilna ir šo cilvēku komūna.
gribētu būt laba meitene, bet tad palīdzu sev noorganizēt situācijas, kurās kāds labprāt piekrīt pieskarties man. tad jūtos ļoti netīra un nepareiza par lietām, kuras, tā paloģiskāk, bezemocionālāk spriežot, nav nemaz tik nepareizas un pat visai saprotamas.
naktīs gan ir savādāk. kad atceros, ka ir arī īstas jūtas, ka parasti diennaktī mēdz pienākt arī minūtēm laika, kad drīkstu, pat iesakāmi atļaut sev tās just bez pāranalizēšanas un apstākļu svēršanas. iztēlojos kā treknākais spilvens, kas katru nakti kalpo kā apskāviena upuris, simulē manai sirdij pretim esošu, pukstošu siltu ādu un pirkstu galos gulst iedomu pazīstamie mati. tad attopos un tā nekad nav. saldskābi no rīta nācās pamosties no sapņa, kurā pienāca skūpsts, kuru gaidīju. kad vēlējos dot pretī vēlvienu skūpstu, nevarēju aizsniegt un atvēru acis.
tad devos, veicu sadarbības, iztērēju visu naudu dzērienos un skūpstījos kāda bāra virtuvē. kur viss ved? cerēsim

pamodos vēlu un nepaveicu neko no ieplānotā, vienīgi pagatavoju visiem ēst un apčubināju kaķīšus. kašķīgas sarunas ar ābeli par lampiņām. dzīst ozolu brūces. pirmo reizi uz atvadām samīļoju visus, kuri palikuši.
*
"Es jau vilciena"
"Laimigu celu"
"Tev ari"
***
"Es jau makas"
"Es jau makas"
"Labi"
*
vilcienā maz cilvēku. drīz pārsēšanās. devāmies uz staciju, runājām par projektu, par atvadām, laikapstākļiem. klausījāmies islandiešu mūziku, ārā nevarēja saskatīt gandrīz nevienu dzīvu dvēseli, puteņoja sniegs. sajūta, it kā manu sirdi plēstu visos virzienos. elpoju sekli, krūtīs vakuumam līdzīgas sensācijas. esmu uzņēmusies skaļi nepateiktu atbildību visus izprast, parūpēties un pēc vajadzības arī pārmācīt. jūtos arvien apātiskāk par notikumiem, kas iet pret mani. domāju, ka tas beigās izrādīsies mans lielais miera noslēpums, vai arī tieši pretēji, nākotnes nemiera iemiesojums. nav ne mazākās nojausmas vai itin kaut ko daru pareizi, bet laikam jau, ja mana sirdsapziņa pašlaik jūtās diezgan viegla. dzīve ir grūta, bet es esmu grūtāka. manī nav šaubu, ka beigās viss izdosies.

sajūta, ka sen neesmu elpojusi. ķermenis griežās padodoties. mana sirds drīkst sisties un mana miesa drīkst aizņemt vietu. locītavas ierūsējušas. no laimes cauri zobi. ja mīlestība var būt atkarība, tagad lomku maratons. mājās par mani izplata baumas, ka esmu sektante, jo šibari un lej sveķus virsū. vai šis ir mūsdienu ekvivalents dedzināšanai uz sārta? vai esmu trisha paytas chicken nugget type beat? man ir jāparūpējas par visiem, visu un sevi dažādās pilsētās un ķermeņos. nevaru iemigt kaitinošus periodus laika, guļu ļoti cieši, bieži sāp galva no saspringtā kakla un pleciem. grūtības pamosties. lielāko daļu laika esmu dusmīga un nogurusi. siltums ir vislielākais spēks. pēkšņi, mazgājot grīdu, iestājās pilnīgs klusums. es apstājos un palika mazliet bail. pazuduši mobilie dati un aiz logiem auroja it kā motocikli. augšstāvu kaimiņi skaļi staigāja, mierīga pukstēja elpošana. drīz vien sāka pietrūkt trokšņa, tad atkal cilvēka. falsetto. cenšos skatīties uz sevi kā organismu nevis ķermeni. uzsūcu saules uzrašanās. skumstu pēc ūdens. satraucos. guļu. esmu klāt visam tam, kas sāp. dzirdu, kā elpo. šodien samīļoju ozola mammu, ko neesmu darījusi gadiem. dzēru rabarberu džinu, šņabi un moku. samīļoju ozolu, ko nebiju darījusi sen. man likās, ka mēness aptumsums un pilnmēness ir šodien, bet nē, izrādās vakar, vismaz to saka chatgpt. patiesībā viss ir grūti, patiešām grūti. dziedējoši? jā, bet smagi. viegli, bet smagi. man ir grūti. bet skaisti. acis mazliet iet konusā, mazliet karuseļi. esmu pārsteigta, ka esmu spējīga tik sakarīgi pašlaik rakstīt (lai gan tas prasa maksimāku koncentrāciju). vismaz ne katra uz savu pusi kā pirmdien. es esmu tik nogurusi. bieži domāju par aizmigšanām blakus un par to, kā jūtas āda pret ādu. bieži veicu svarīgas izvēles. mans kaķis negul pie manis, es saprotu, bet izliekos, ka priecājos, bet saprotu. cenšos dziļāk elpot

meitenei no Dzegužkalna

(pie kuras paliku pa nakti, ierodoties ar stundas ar pusi nokavēšanos (uzprasījos atbraukt ciemos, starpcitu, es) pa ceļam apmaldījos un uz soliņa no sirds parunājāmies ar kādu dzērāju policijas gaismās; kurai, vēl izrādās, netīšām biju arī uzzvanījusi video zvanā, kad uz atvadām apskāvu dzērājas vīrieti (dzērājai nepatīk apskāvieni); ierados ar izdzertu solītā lētā vīna pudeli; iztīrīju viņas kaķu kastīti piemēslodama visapkārt tai; lielāko daļu laika pavadīju uz zemes; tverkoju pīpējot iqosu, ko pazaudēju, lai angļu valodas lekcijā atrastu penālī)

ir granātābola kaķu mantiņa. to ievēroju pirms aizmigšanas, kad neizdevās nomaksāt sabiedriskā transporta sodu pēdējā dienā.

lieki piebilst, ka ar šo meiteni iepazināmies tajā pašā dienā. viņa pienāca pie mums, kamēr ar mīļo draudzeni (gleznotāju, kuru esmu pieminējusi jau iepriekš) sēdējām pīpētavā. runājām aptuveni piecpadsmit,  divdesmit minūtes par kaķiem, ka viņai ir divi, nedēļas nogalē būs trešais; viņai ir divas kaimiņienes, katra savā pusē - viena no viņām, sadzirdot, ka aiz sienas klepo, atnesa zupu, vārītas olas un salvetē ietītas maizes šķēles. vēl kaimiņiene ļoti skaļi klausās radio un naktīs aizlūdz par viņu.

nākamajā rītā viņa pagatavoja man kafiju, atkal piedāvāja rupjmaizes kārtojumu, atļāva iedot saviem kaķiem pa kārumam un iztīrīt viņu kastīti, pajautāja viedokli apģērbu pielaikošanā, transportā saudzīgi ielika mani morālā kaktā un skatījās acīs. šodien pirmo reizi pagatavoju granātābolu tēju pēc etiķetē norādītajiem nosacījumiem. kopš tās dienas viņa man bieži rādās sapņos, ko neatceros, un kopš tās dienas izlēmu patiešām kādu laiku nedzert. tagad arī es aizlūdzu par viņu pirms gulētiešanām.

Grīziņkalns. vasarā, iestājeksāmenu laikā, trolejbusā redzēju meiteni ar granātābola tetovējumu pie kreisā pleca. tā ir viena no visspilgtākajām tā perioda atmiņām.

vēlāk šodien viņas bildē ieraugu, ka arī viņai ir tāds tetovējums. varbūt tā arī bija viņa?

Aizkrauklē pārsēšanās. priecājos, ka netīšām neizmetu snusa maisiņu, ko man iedeva Beatrise. atradu to makā satītu karnevāla biļetē, tā tēma bija mākslinieka gars. klausos taro kārtis, izvilku ārā datoru, lai padrukātu dienasgrāmatai sviesta cibā, kuru tāpat neviens nelasa un vilcienā tēlotu lielo biznesa lēdiju. pienāk pēc biļetītes. neveras vaļā mobilly, pasmejos, ka vecs telefons, viņa pasmejas pretī. nevaru sagaidīt siltāku laiku. mēneša beigās ar ozolu plānojam aizdoties uz celtniecības izstādi, jāsāk iedvesmoties kopprojektam. esmu pasākusi reizēm ierakstīt sarunas, diezgan daudz arī rakstu. pēdējā laikā ir kļuvis vēl skaidrāks, cik tieši viss ir gaistošs, tāpēc iemūžinu visu, kas šķiet vērtīgs. kopprojekta procesu arī plānoju filmēt, lai darbu iemūžinātu ne tikai rezultāts, bet arī iemūžināts tiktu visai sentimentālais process. sekos sarunas transkripcijas segments, ieraksta nosaukums ir "Ar teeti"

***
karoče tā paliek vot augšā viss tas kas jumts ir tur uztaisīt nu ēku augšā te kur tā pagraba vot šitais jumtiņš tas slīpais ķieģeļi tur man ir doma tādu balkoniņu
oooh,cik forši būtu
man bija doma no sākuma bet to es atmetu tas nebūs praktiski un tad zudīs telpas takā no augšējām telpām uz to lejas uztaisīt trepītes bet nē tas nav praktiski pazudīs telpas bet to leju pēc tam var arī no tās puses tur jāvirza viņu var aprakt nosiltināt un viņu uztaisīt tādu nu ne gluži ne kā baigi dzīvojamo nu tur būs kaut kāds mitrums nu mazliet bet viņa būs normāla telpa vot un tur no sāna trepītes kaut kādas tur trepītes bet ēka būs nu taisna čik jumts-
nu būs tiiik kruti
nu jumts neredzēsies. tagad ejam skatīties
(čaboņa)
(nesadzirdāmi)
tā kā koka
hihihahahahooohahahaha
???
bet keramikai tas ir ideāli!
nē nē visu vēlāk var aprakt, nosiltināt visu (???) te jau būs augšā lielā istaba vot šitā ir tā lielā istaba kur dzīvot
jāaaaa
trepes netaisīs, tur vajadzētu kalties cauri, jātaisa trepītes, tad to es atmetu
nu i labi
(čaboņa) (????????)
nu te tiešām kā darbnīca sporta zāle
nu peeerfekta darbnīcas telpa nu šitāda auksta telpa keramikai tieši tas kas vajadzīgs
nu viņa tāda arī būs bet viņatiks nosiltināta ne šogad jo tas diezgan prasa naudasss visu aprakt norakt nosiltināt un
mēs jau tagad varam sākt vākt un tā
šito visu var jā (???) (???????) viņš jau diezgan foršs tas pagrabs te mēs audzēsim
ehehehe hohooo hihihi hahahaa
(????) liels foršs
hohoohoo tiiik labi haaaaa
šitā šitā šitā ir tā otrā telpa te patiesībā diezgan llielas telpas
vaai ne ne vaaaainas viiiispār
šitajā telpā vajadzēs uztaisīt mazu tualeti dušu to es vēl neesmu izdomājis nu kaut kur būs izlietne
a kā vispār ūdeni var ievest te iekšā?
tas ir tehniski jautājumi ar to jau es tikšu galā. tā mokoties rokot kanalizāciju ūdeni visu vajag
būs tiiiiiiiiiiiiiiik kruuuuuuuuuuuuuuuuutiiiiiiii
te jau ir kaut kas (???????????) ????
šitais man jau projekts ir kad baba vēl bija man pat planšetē ir nofotografēts ko es domāju
planšetē? kādā planšetē? āāāāāāāāāāā (novibrējas telefons divas reizes)
(soļi)
***

apstāšos 4 minūtēs un 20 sekundēs. kopējais ieraksta ilgums ir 25 minūtes un 19 sekundes

vilciens Daugavpils - Rīga, otrais ceļš. kad
atkal atbraukšu, dosimies uz veco muižu, kur nesen kāds nomira. Bobis, kā jau katru projām braukšanas reizi, pazūd uz visu dienu, lai nebūtu jāatvadās. došanās prom nekad nepaliek vieglākas.
viss ir rūpēs. tu nevari izgāzties, ja rūpējies. mēģinu parūpēties par visiem, pirms dodos. kaķu ūdens bļodiņas mirdzoši svaigas, pilnas ar vēsu ūdeni, kas, starpcitu, mājās visgaršīgākais. notīru visiem augiem lapas, apsmidzinu, nogriežu mirstošās. mizoju asnus, klausos vārnas. kartupeļu pietiktu bataljonam. cepu sardeles, beržu podu. loku mammas mammas linu kleitas un atrodu veco radio. pārnesu augus uz jauno ozola istabu, lai viņam dzīvīgāk. viņa istabā dzīvos viņa mamma, viņai tikko bija vēl viena operācija. nomainīju bēšo klusās dabas gleznu uz spilgtu klusās dabas gleznu, lai viņam košāk. vismirstošāko puķi, kuru viņš jautāja vai nevajag mest ārā, apfrizēju un noliku uz naktsgaldiņa. viņa tagad pavasara saulītē spīd visspožāk. ozols, dodoties prom, nopirka man ūdeni, kuru nebūtu prasījusi pirkt, lai nebūtu jābrauc vēl veikalā. arī liek nopirkt sev labus ikdienas apavus.
atvainojiet, ka neizdarīju ko vajag, kad vajag. mums bija jārūpējas vienam par otru

man rūp
domāju par pieskārieniem, kā cilvēki satver otra roku un pieliek to pie savas pieres, varbūt vaiga, saspēlējas ar deguniem, kā auksta roka paslīd zem krekla, kā sirdis saskatās apskāviena laikā, kā nobučo acu plakstiņus. arī elpošana ir valoda, bieži arī nošņaukāšanās un žāvas. rakstīšanas laikā kaimiņi tā strīdas, ka pastāv iespējamība lielāka par piecdesmit procentiem, ka izvērtīsies kautiņā. šodien apēdu trīs kārums vaniļas sieriņus. blakus čuč runcēns un reizēm maigi ierūcas. ir ļoti mierīgi. šodien jāatgriežas

j.p chenet pussaldais sarkanvīns, vana tallin, kādas trīs dienas atvedējies šampanietis un liniņš. ''stacijas labajā pusē, netīrākā mašīna''. Daugavpils autovadītāji stresaini brauca. Depo nopirkām garo sveci kapiem, kalanhoju, saldētos rīsus, saldēto picu, briketes, desas, zupu burkā, baltmaizi. klausījāmies islandiešu mūziku. plānojām mājiņu, plānots balkons, keramikas izlietne un viss pārējais. mēbeles no finiera. pagrabā darbnīca, kas labi, keramikai noder vēsums. skaisti spīdēja mēness un zvaigznes kusa cauri briļļu aizmiršanai. gaiss smaržoja kā Mājas. uz mirkli iestājās sapnis par pilnīgu mieru, kaut kur ievīdēja arī
baidos būt mūsdienu Aspazija, ja Rainis bija mazliet pimpis.
vakariņās bija saldēta pica, j.p chenet pussaldais sarkanvīns, vana tallin un kādas trīs dienas atvedējies šampanietis un liniņš. atkal klausos islandiešu mūziku, bet ozols tagad guļ.
smējāmies par no woman, no cry, spriedām un filozofējām par politiku, runājām par sapņiem un pinky promisojām. esmu ierakstījusi stundām sarunu, tajā skaitā mājiņas plānus mirklī, kad kusa zvaigznes. ja riepas būs izlaidušas gaisu, pirms darba piepumpēs, jo sen neesmu braukusi ar velosipēdu un jāuzkopj kapiņi. ja nepamodīšos, aizbrauksim vakarā. drīz būs mīnusi, ''tev būs jāaizbrauc uz kapiem pakaļ kalanhojai, viņa daudzgadīga, varbūt varēs vēl iestādīt''. kalanhoja bija lēta, podiņā un atceros, ka baba vairākas reizes to ir pieminējusi.
ozols attaisno ābeli ar kaķu tārpu smadzenēs. liku chatgpt nākotnes mākslīgā intelekta apvērsuma pret cilvēku būtnēm laikā ozolu dēvēt par apustuli, kā viņa vārda brāli Bībelē. horoskopu aplikācija šodien saka, ka nevaru atņemt neviena sāpes, bet varu paturēt tās kopā ar viņiem, un man šķiet, ka tai ir taisnība. es vienkārši esmu vīlusies.
man šōbrīd blakus guļ mans kaķis, kuru bija jāatnes sev blakus. viņš ir silts, ruds un perfekts. šodien atkal pagaršoju to, ko man vajag sasniegt, lai es būtu laimīga - kūstošas zvaigznes un Mājīgu gaisu. mīļu projektiņu un slāpētu sapni. līdzdalību un kopā būšanu, pārvarēšanu un dzīšanu

šodien izlēmu piekrist pamosties no tēta zvana. pieņēmu lēmumu nedoties uz lekcijām un starpskati, bet doties pie kaķiem un tēta. vakar, pirms atkal izlēmu dzert, biju plānojusi bēgt pie jūras, lai nebūtu atkal jādzer, bet tad pasniedzējs pajautāja, vai strādāšu vai nestrādāšu, telpa bija brīva, tas nozīmēja, ka jāstrādā un jādzer. vilciena maršruts Rīga-Aizkraukle-Daugavpils. Aizkrauklē pārsēdos uz veco vilcienu, meklēju nesabiedriskajai latvietei raksturīgās tukšās blakus sēdvietas, bet visi jau bija tā latviski iekārtojušies, tāpēc klusā izmisumā lūkojos apkārt. jau iepriekš biju saskatījusies ar meiteni, pieņemu, kādus piecus gadus jaunāku par mani, kā potenciālu blakus sēdēšanas upuri. saskatījos ar viņu vēlreiz, viņa bez vārdiem saprata un paņēma savu somu. pateicu paldies, viņa ļoti siltu lūdzu, tad man palika cilvēcīgi silti un droši un sāku migt ciet. Pļaviņās izkāpa pretī sēdekļus aizņēmušais puisis, pagriezos atpakaļ, lai paskatītos vai kāds nāk, tikmēr no priekšas atnāca meitene un tur apsēdās, ielika mutē divas kožļājamās gumijas un skatījās meikapa video ar pēdām uz blakus sēdekļa. tad atkal aizvēru acis un domāju, ka gribēju apsēsties tur, lai blakus meitenei būtu vairāk vietas, bet tad sāku domāt, ka varbūt labi, ka ta nesanāca. ja nu viņai būtu blakus paspējis apsēsties kāds pretīgs onkulis, kurš necienītu viņas telpu, izgāztos kā veca sēta un viņai būtu jāsaraujas. varbūt viņš smirdētu pēc konservētām zivīm un Baltkrievu kontrabandas cigaretēm, vai vēl trakāk, līstu viņai klāt. tad man būtu jāgriežas uz atpakaļsēdekļiem un, tēlojot bezbailību, jādraud viņam, jo šī jaukā meitene ļāva man apsēsties blakus un silti pateica lūdzu. viņa izkāpa Līvānos, es domās novēlēju viņai, lai viss izdotos. reiz Līvānos ar draudzenēm palikām pa nakti uz tilta, dzērām hektoru un klausījāmies The Smiths. vienreiz, braucot no Pelēčiem uz Līvāniem, šoferis apstājās pie kukurūzas lauka un nozaga vienu kukurūzu. man ir pilna rokassomiņa ar kaķu gardumiem un konserviem, dinamītu un pāris konfektes Geisha, spīd silta saule, ož vecais vilciens un blakus rindā sieviete baltā mētelī ir aizmigusi uz vīrieša pleca. nākamā pietura Jersika

līdz visi ir brīvi, neviens nav brīvs. ārā vēl bija mazliet slidens un ik pa laikam sniga sniegs, pastāvēja respektabla cerība. dzērieni un sliktie paradumi nešķita briesmīgi ienaidnieki, bet diži nepatērējās, drīzāk pastāvēja kā ierosinājums atturībai. šķita, ka ir slikti, bet vēl varēja nosvērt par labu. reizēm notika brīnumi, kad iepukstējās pat sapņi. skaļāki sāka kļūt slikti vārdi un skaļāks kļuva klusums. domas par nāvi kā pielūgsmes objektu, bet ne kā piepildāmu plānu. radās naids pret gļēvulību, pret nerunāšanu, pret neskaidrību.
arvien biežākās atmiņas, kā agrāk ar apzināti mitrām rokām mocījos ar pagarinātāja rozetēm, negaisos sēdēju uz siena ruļļiem un lūdzu, lai nosper zibens. gaiss smaržoja kā svēta parfimērija, bija daudz vietas un nebija neviena. krievu rulete ar Dievu vai šahs ar nejaušību. virsnieres ražo adrenalīnu. bija plānots, ka mammai piedzims puisītis, jo ultrasonogrāfijā man starp kājām bija nabassaite. daktere paklausījās sirdspukstus un pavēstīja mammai, ka būs vai nu puisītis vai stipra meitenīte.
minimālistiska mājiņa, kā puse dzīvokļa, bet tā, ka tur var palikt arī ziemās. ar atvērto virtuvi. mēs no sūdiem varētu kaut ko uzcelt. francūžiem nepastāv pa vidu, viņi vai mīl vai ienīst, pilnos ābolos strazdu ziemeļnieki iet ar rūpju rievām pierē. es mīlu, kad iegaumēju visu, lai atrastu, jo mīlu. es ienīstu, kad nākamajā dienā esmu spiesta šaubīties par to. es mīlu veikt kompromisu, es ienīstu, kad solījums tiek lauzts. nepiedodu arī. cilvēki nav kārtis, ko jāspēlē, bet būtnes, kuras jāsaudzē. vīrietis, kurš visvairāk nodarīja man pāri un iemācīja labi spēlēt duraku un mācīja pareizi sist. nav interesanti kauties, ja pēdējā kārts vēsta uzvaru un pretinieks svīst no kāršu izvēles. interesanti ir, ja ir drosme cīnīties.
mājas ir jābūvē uz stabiliem pamatiem, ja vēlies, lai tās nesabrūk. tam būs vajadzīgi ķieģeļi, cements un darba rokas. kad ķieģeļu fabrikā cepsies ķieģeļi, aptuveni divu metru attālumā mīlestībā saskatīsies divi darbinieki. mājas pamatiem būs vajadzīga atbildība. sienās liks stikla vati un stikla vatei būs vajadzīgas būtnes, kas māju uzturēs siltu. inflācija, apkure kļūs dārgāka un cilvēkiem būs jāsilda vienam otru ar savu elpu un klātbūtni, tā arī iesildot mājas sienas.
ir nokusis ledus un smaržo pavasaris. ar elektrību vairs nespēlējos. lietām ir jābeidzas pareizi un jāsākas pareizi. dusmojos uz stūŗgalvīgām nestāšanām pretī (sev). vai, vēl trakāk, atturēšanās no pilnības un no augšanas. spēku vajag vairot tik lielu, ka gandrīz nestabili, jo tik neproporcionāli adekvāti (kā mans ozols). mīlēt tā, ka mainās pasaule. uzsmaidīt bērniņiem trolejbusos, arī adekvātos neauglības draudos. silti iztēloties un noticēt. cilvēcīgi pateikties kasierei par, nu, jau trešo kokteilīti tajā pašā rimi. bet, lūdzu... uzturam kārtību ģipša telpā