elektra

rakstu atkal. ir nakts, viņa guļ, krāsnī deg briketes. nakts ir vienīgais laiks, kad varu sajusties kā mājās, tāpēc nesanāk pagulēt. ir ļoti patīkami, ka mājās kāds elpo un atgriežoties ir kāds, kurš sagaida. bet, ja sāk neļaut elpot tev, tad jūtas citādāk. man vienmēr ir bijusi liela vajadzība būt absolūtā vienatnē un pasapņot. kad bija brīvais gads, man šausmīgi pietrūka jūras, jo pirms tam katru dienu gāju līdz jūrai, ceļā pavadītajā laikā galvas plānotājā sakārtoju rīcību plānu atgriežoties mājās un nākamajai dienai, kāpās sēžot sapņoju un mājās ejot nedomāju un reizēm saplūcu kādas pienenes, ceriņus vai skuju zarus. nevaru atcerēties, kas man to pastāstīja, bet ceriņu zaru galus vajagot sašķelt, lai uzsūc vairāk ūdens un ielikt uzvārītā ūdenī, tad baigi ilgi turot. vienreiz tā izmēģināju un man laikam sameloja, bet negribās tam ticēt, jo, lai vai kurš man to ierosināja, atceros, ka uzticējos tam cilvēkam. bet jā, brīvajā gadā mājās bieži apsēdos sapņošanas laikam, aizvēru acis un iztēlojos kā soli pa solim eju ikdienas gaitā uz jūru.
kad neklājas labi, mēģinu sev to kompensēt cenšoties iepriecināt kādu citu. reizēm skumjās dienās pirku ziedu un uzdāvināju kādam svešiniekam. astoņpadsmitās dzimšanas dienas dienā sapirku ziedus un noliku skolā spaini ar zīmi, lai paņem sev vai kādam ko mīl, nobastoju to dienu, lai ar draudzeni dotos izbraucienā uz Kuldīgu. kad ņēmos ar pastkaršu sūtīšanu, pievienoju klāt kartiņas, ko cilvēkiem nodot tālāk, cerībā izveidot labestības ķēdi.
par pienenēm arī ir stāsts. Liepājā uz manas mīļākās ielas, Pērkones ielas, ir parks, kurā aug divi kastaņi un tur aug ļoti daudz pieneņu. vienu dienu pielasīju vairākus pušķus un izlēmu vienu iedot draudzenei, vienu sev un kādu svešiniekam. atceros burvīgi saģērbtu omi gados, viņa bija pirmā, kura nepieņēma, jo viņai būtu grūti nest to tur, kur devās. ļoti daudzi manas pienenes atteica. viens no cilvēkiem, kuriem piedāvāju, bija mamma ar ratiņiem. piedāvāju viņai ne tikai aiz cieņas par bērniņa iznēsāšanu un audzināšanu, bet arī tāpēc, ka mājās bija tradīcija mammai lasīt sniegpulkstenītes, bet tolaik biju tālu prom no tām. mums ar to sievieti bija jauka saruna, viņa man mazliet atgādināja zaķeni. viņa ļoti priecājās, ka tāda liela un mazliet dulla paskata meitene vēl lasa pienenes. vēl viņa pastāstīja, ka viņas mamma vai vecmamma bērnībā viņai esot mācījusi puķītes neplēst, lai priecē arī citus, bet pienenes šajā gadījumā neskaitās. viņa pušķīti nepieņēma, jo pienenes sasmērētu ratiņus. atceros, ka beigās to pieņēma jauna meitene, kura izklausījās visai nejauka. tad mazliet apbēdināta devos līdz mājām. mana draudzene tolaik dzīvoja man blakus dzīvoklī, viņa priecājās par savām pienenēm. iznācu ārā un apsēdos uz soliņa lai uzpīpētu un domāju, kāpēc manas pienenes nepieņēma tie, kuri tās vēlējās, bet gan viņa, kura izklausījās neapmierināta ar tām? tuvojās cilvēks uz velosipēda, kuru neatpazinu, jo nebija uzliktas brilles. cilvēks piestāja un viņš izrādījās kāds teātra aktieris, kurš vienreiz bārā masēja manu pēdu. pastāstīju viņam par pienenēm un tās dienas piedzīvojumiem un viņš paziņoja, ka viņam pienenes ir mīļākās puķes, tāpēc savu pušķīti uzdāvināju viņam. viņš bija ļoti laimīgs, ielika to aiz sava velosipēda sēdekļa un aizminās prom un viss atkal bija tā vērts.
šoruden akadēmijā atkal aizbēdājos un nopirku dzeltenas rozes. devu svešiniekiem, pāris nometu apkārt un vienu draudzenei. noliku arī uz kāda velosipēda.
gaidu, kad ārā būs silti, būšu akadēmijā un atkal būšu bēdīga. nobastošu un aizbraukšu atkal (beidzot) pie jūras un līdz vēlam vakaram būšu laimīga tur sev

jo biežāk rakstu, jo biežāk slikti jūtos, neesmu skaidrā vai esmu iedvesmota. šodien šeit rakstu otro reizi, pirmā iemesla dēļ. apmēram desmit minūtes atpakaļ ierakstīju gandrīz pusstundu ilgu balss ierakstu ar strīdīgu diskusiju vai diskutablu strīdu, lai gudrā draudzene palīdzētu izvērtēt. šī draudzene ir talantīga gleznotāja, gudra domātāja, labs cilvēks un viens no pirmajiem cilvēkiem, par ko katru nakti palūdzos. mēs reiz kopā apzagām veikalu Daugavpilī un tikām policijā, papīru rakstīšanas laikā pulkstenis bija 14:24.
izkāvušies vīrieši ir ļoti simpātiski. ar zilu aci, asiņainu, pārsistu lūpu. bet tikai tad, ja uzvarēja vai darīja to ar ļoti pamatotu iemeslu. elegantām dāmām patīk mierināt un aprūpēt varoņus vai uzvarētājus nevis trausla ego pūlētajus.
pagājušā vasara, pirmā diena atgriežoties mājās. iebraucam veikalā. izskrien ārā divi vīrieši, viens bez krekla, noplūdis asinīs. otrs aptetovēts, asinis neatceros. tētis izveda asiņaino, atveda uz mašīnu, ģimenes draugs. neatceros, par ko izcēlās dēka, bet viņš gan jau palika greizsirdīgs (viņam tas raksturīgi). oda pēc alkohola, sāka mazliet flirtēt ar mani, teikt, cik esmu forša un skaista, aplika roku ap kaklu. asiņu dēļ jutos mazliet glaimota, bet vairāk neērti. bet tad atcerējos, ka viņš vai bija kopā ar manas bērnības apsmējējas mammu, un sajutos vairāk glaimota kā neērti. neilgi pirms tam cits viņas iepriekšējais patēvs piesekoja manam tiktokam, tajā tolaik bija publicēti jaunības dulluma pavedinošie video, nācās privatizēt. ļoti ceru, ka viņi tā neizrīkojās arī ar viņu, bet arī izjutu mazliet pelnītās varas garšas.
rakstu, jo negribu būt, kur pašlaik esmu. pēc pāris stundām jāmostas uz lekciju. domāju par to, ka vairāki varētu sist manis dēļ, bet vai ir kāds, kurš par mani arī cīnītos?

vairs neesmu slimnīcā, bija mazliet skumji doties prom. kundze, ar kuru kopā dzīvojāmies 8. palātā, vienmēr man atdeva savas maizes šķēles un sviesta paciņas. uz atvadām arī apelsīnu un ābolu. lai gan man vēderā nepietika vietas to visu apēst, pieņēmu, jo izsecināju, ka tā ir viņas mīlestības valoda. jauku cilvēku mīlestību nedrīkst atraidīt, maizes šķēles jāliek čemodānā un jāved mājās. nevar jau visi kā Ziedoņa epifānijā nepieņemt rozes, kuras nes un tamlīdzīgi. daudz klausījos viņas stāstos par ēdienu. es tagad zinu, ka viņa, kad bija maza, vienmēr pēdējā palika pie galda, jo lasīja ārā katru sīpolu no zupas. zinu, ka vienai no viņas kolēģēm negaršo tomāti, otrai paprika, un viņas katra lasa ārā savu no salātiem. zinu par putukrējuma torti, ko gatavoja padomju režīmā, kas bija ļoti garšīga. ja nemaldos, viņa vienreiz ar to pat tika avārijā, vienā no četrām, kurās ir bijusi. zinu, ka viņai aiz mājām ir mežs, kur bija superīga baraviku vieta, bet tā vieta tagad ir nožogota, jo tur it kā taisīs kapus, bet netaisa. viņai ir arī radinieki veģetārieši un tiem ir atsevišķa saldētava sēnēm un ogām, ko viņi sezonā iepērk vairumā un uz Ziemassvētkiem vienmēr ir kāda baravika. tur viņa nevar doties pirms tam nepaēdusi, lai neapēstu visu. viņa bija bērnudārza audzinātāja arī bērniņiem ar īpašām vajadzībām, arī viņas ģimenē ir bērniņi ar īpašām vajadzībām. viņa stāstīja, ka skoloja bērniņu ar autismu un viņas vecāki, forši mākslinieki, nevarēja saprast, no kā bērniņam autisms, jo grūtniecības laikā uzvedās labi. aizdevās pie logopēda un tur izvilka ārā milzu sarakstu, un ar izslēgšanas metodi izsecināja, ka tas ir tāpēc, ka grūtniecības laikā daudz gleznoja ar eļļas krāsām, kurās bija svins. vai svins joprojām ir eļļas krāsās?
dodoties mājās no slimnīcas uz Tallinas ielas oda pēc skūšanās putām un karija, tāpēc mājās pagatavoju karija mērci un skumu pēc 8. palātas. šobrīd skumstu pēc tēta, kaķiem un mammas. kad pažūs dubļi, tētis ņems pirmo atvaļinājumu gadu laikā un es arī ņemšu atvaļinājumu no skumjās ikdienas, neatkarīgi no tā, cik darbu un atbildību tobrīd man būs, lai dotos mājās un pavadītu laiku ar savu tēti, un trijatā ar kaķi darbotos dārza un māju darbos. viņam plānā ir kāds projektiņš, kurš, ceru, arī realizēsies. vēlams ar manu palīdzību. aizvakar pēc koncerta mazliet destruktīvā noskaņojumā devos ciemos pie tonakt iepazīta vīrieša ar lielisku smaidu, dzērām alu un viņš man uzdāvināja mezglotu somiņu no Indonēzijas koka mizām. viņš man neuzmācās un klausījās, kas ir visai reta parādība bāru vīriešos, tāpēc piedzīvoju svētīgo atgriešanos mājās bez nožēlām. šodien pateicu konsultantei swedbankā, ka viņai ir skaisti nadziņi. māsiņa šodien pirmo reizi pateica, ka mīl mani. pāris dienas atpakaļ nomira babas pēdējā dzīvā māsa. dienu pirms tam uz kādu stundu biju bez mājām. man nepatīk, kas pēdējā laikā esmu - dusmīga, bezspēcīga un arvien retāk skaidrā. nezinu, kā visu savilkšu kopā. ja vien pirms gada būtu zinājusi, cik laimīga biju. atceros, kā kādā lietainā dienā, uzģērbusi satīna halātu ar mikrošķiedras dvieli ap galvu, sēdēju pie atvērta loga un manī bija miers. aiz muguras bija molberts, kaut kur netālu gan jau staigāja mūsu kaķi un ārā smaržoja babas stādītā ābele

ir bez 20 desmit no rīta. gaslaitings, ģībonis un Gita. gaidu elektrokardiogrāfiju. vakar vīns un vilšanās (atkal un atkal). agrāk neraudāju un nedusmojos, tagad jākliedz un jāpinkšķ. terorizēju arī. ko citu? esmu tikpat drosmīga, cik ābele. negribu filmēt pieaugušo filmas. bezizejas labirints. ceru uz sapratni un ļoti atvainojos par sagādātajām neērtībām, atkal um atkal.
dārgā dienasgrāmata,
ir bez 10 deviņi vakarā. slimnīca ir kūrorts. staigāju uz tualeti un atpakaļ ar diennakts čuru burku, kā jau mēdz gadīties katrai elegantai dāmai ego profilakses nolūkos utt. zinu visu par putukrējuma tortēm, bērnudārzu Mangaļos, Gvido banānu, sabiedriskā transporta avārijām un divām slīkšanām. arī daudz ko citu. jauka sieviete, piedāvāja man cidonijas, es pretī mandarīnus. daudz domāju par liekulību. vakariņas bija tīri tā neko, labi, ka paņēmu vegetu. viņa arī.
šodien pa ilgiem laikiem tā pa īstam noklausījos vēl vienu kluso dabu. pamatskolā pēc skolas devos atpakaļ uz skolu, lai palīdzētu mammai uzkopt. parasti aizņēmu latviešu valodas klasi, lai varētu lasīt puiša, kurš patika un meitenes, kuru ienīdu, domrakstus. vienreiz viņš tur bija ierakstījis arī kaut ko par mani, vismaz tā nu man likās. kaut kad vēlāk piedzērusies raudāju par viņu skolas krūmos un mani mierināja puisis, kurš parasti apsmēja, bet tusiņos, nevienam neredzot, sāka paraudāt arī uz mana pleca. vēl man patika uzkopt pirmo klasīšu klasi, tur bija īpaši patīkami tīrīt tāfeli un caur loga rūtīm silti, skaisti un bieži mēdza iestarot saule. tad es klausījos to dziesmu un cēlu krēslus uz galdiem un jutos ļoti pilnīgi. nākamajos rītos devos atpakaļ uz tīru skolu un gaidīju nākamos domrakstus

kad gāju pirkt pa pudelei alus man un draudzenei, redzēju viņus sadevušos rociņās. un man patīk dzirdēt kā viņa smejas. otrdien virves, trešdien slimnīca. plēšu ādu. gulbju ezers. vakariņās pankūkas un našķi. nekas vairs nav skaidrs. drīz dzīvošu atkal ar savu dēlu, apspriežam viņam brālīti, Jobi. katru dienu raustās labā acs. ilgnoturīga laime ir reta un, pats galvenais, ieguldījums. mīlestība arī ir reta un ieguldījums, tikai ar lielāku vēlmi dot, mazāk gaidot atpakaļ. paradoksāli, mīlestība nevar neiznīcināties bez abpusējas, harmoniskas atdeves. bezvārdu darījums. un tam nevajadzētu būt darbam, baudai gan. atdalīsim iekāri uz mirklīti. kad tevi pēdējo reizi apskāva tā, ka dvēseli nevis ķermeni vien? kurš visbiežāk atcerās? kad tu nejuties kā projekts, bet atbalstīts potenciāls? ar ko jūties kā mājās? vai vēlies diendusiņu? anti sabotāžas laikmets

nākotnē cilvēkiem nebūs matu, tiešā saistībā ar robotu civilizāciju (robotizāciju). daudz paneļu, zālei nebūs kur augt. viss būs gluds kā sviests un spīdēs metālā. zāle sāks augt pa sienām un meklēs vietu dažādās vietās, kur agrāk neauga. lietus nelīs, dzīvosim mākslīgi iegūtā miklā gaisā, tvaikā. vulkāni izvirdīs bieži, tas būs nākotnes monetizētais kolizejs. zemestrīces būs biežas, tās sāks izmantot par pašapmierināšanās veidu. ritalīns būs uztura bagātinātājs un cilvēki nebučosies. pūra seifos tiks glabāti dažādu koku šķirņu gabaliņu kolekcijas un dzintari. dimantus liks zobu vietā kā protēzes, pirmais būs Ye

reizēm sāk notikt arī jaukas lietas. Dmitrija kalts ir pazudis, ceru, ka tā nav mana vaina. rīt šibari

šonakt bija neparasti daudz murgu un viens sapnis. tajā teica "es gribu tevi", atbildēju "es nevaru bez tevis". vārdi atšķiras, bet klātbūtne sacīja vienu un to pašu. vai melot var arī sapņos?

šodien atdzima Baiba un redzēju Straumi

kad debesjumā vīd varavīksnes gals
pastāv iespējamība, ka sākums esi tu
vai svešinieki smīn ieraugām tevi?
ne visi jau ir sastapušies ar brīnumu