elektra

jo biežāk rakstu, jo biežāk slikti jūtos, neesmu skaidrā vai esmu iedvesmota. šodien šeit rakstu otro reizi, pirmā iemesla dēļ. apmēram desmit minūtes atpakaļ ierakstīju gandrīz pusstundu ilgu balss ierakstu ar strīdīgu diskusiju vai diskutablu strīdu, lai gudrā draudzene palīdzētu izvērtēt. šī draudzene ir talantīga gleznotāja, gudra domātāja, labs cilvēks un viens no pirmajiem cilvēkiem, par ko katru nakti palūdzos. mēs reiz kopā apzagām veikalu Daugavpilī un tikām policijā, papīru rakstīšanas laikā pulkstenis bija 14:24.
izkāvušies vīrieši ir ļoti simpātiski. ar zilu aci, asiņainu, pārsistu lūpu. bet tikai tad, ja uzvarēja vai darīja to ar ļoti pamatotu iemeslu. elegantām dāmām patīk mierināt un aprūpēt varoņus vai uzvarētājus nevis trausla ego pūlētajus.
pagājušā vasara, pirmā diena atgriežoties mājās. iebraucam veikalā. izskrien ārā divi vīrieši, viens bez krekla, noplūdis asinīs. otrs aptetovēts, asinis neatceros. tētis izveda asiņaino, atveda uz mašīnu, ģimenes draugs. neatceros, par ko izcēlās dēka, bet viņš gan jau palika greizsirdīgs (viņam tas raksturīgi). oda pēc alkohola, sāka mazliet flirtēt ar mani, teikt, cik esmu forša un skaista, aplika roku ap kaklu. asiņu dēļ jutos mazliet glaimota, bet vairāk neērti. bet tad atcerējos, ka viņš vai bija kopā ar manas bērnības apsmējējas mammu, un sajutos vairāk glaimota kā neērti. neilgi pirms tam cits viņas iepriekšējais patēvs piesekoja manam tiktokam, tajā tolaik bija publicēti jaunības dulluma pavedinošie video, nācās privatizēt. ļoti ceru, ka viņi tā neizrīkojās arī ar viņu, bet arī izjutu mazliet pelnītās varas garšas.
rakstu, jo negribu būt, kur pašlaik esmu. pēc pāris stundām jāmostas uz lekciju. domāju par to, ka vairāki varētu sist manis dēļ, bet vai ir kāds, kurš par mani arī cīnītos?