elektra

kasīdamās ar tantēm būšu pati par tanti kļuvusi. kādreiz likās, ka varbūt grāmatu lasīšana mani no tā pasargās, bet es tā mēģināju un man nesanāca.

es atceros, kaads bija tviteris 2009 gadaa.... visai liidziigs klabam aizvien shai baltaa dienaa. tagad visur ir tikai naratiivi un viedoklji un viss ir kljuvis paaraak sarezgiiti.

jau kādas trīs nedēļas nevaru aiziet gulēt agrāk par trijiem un pamosties agrāk par diviem. bet jūtos okei.
galvā pārāk maz teksta, smadzenēm nav ar ko strādāt, turklāt visiem tagad ir dzimenes, smadzenes tjipa deģenerējas no alkohola, bet varbūt līdzsvars rodas no stimulējošām sarunām, kuru saturu diemžēl neatceros, jo esmu aizmirsusi ieradumu pierakstīt to, kas notiek, kas ir labākais veids, kā vingrināt savas smadzenes paturēt atmiņā notikušo.
es gan vainoju pie tā emocionāli smagus pārdzīvojumus šogad, kuru dēļ neapzināti izvēlos peldēt laikam cauri, sevi pie tā nepierakstot klāt. esmu klātesoša tagad, ar to pagaidām pietiek.

Man ir prātā šāda atmiņa, tā ir kā neliela aina, gandrīz vai kā video manā prātā -- uz letes stāv mūsu baltais, kantainas kompjūtera monitors ( ko visi vienmēr sauca par “datoru”, un tikai pamatskolas informātikā es pirmo reizi uzzināju, ka patiesībā dators ir tā rūcošā, kantainā kaste pie kājām, kas datoru ieslēdz), mēs ar patēvu sēžam uz t. sauc. “bāra krēsliem” (man šķiet, ka uz tiem pat varēja griezties uz riņķi, bet varbūt es to tagad izdomāju – scenogrāfijas labad pieņemsim, ka tie bija augsti bāra krēsli ar apaļiem mākslīgās ādas sēdekļiem sarkanā krāsā, uz kuriem varēja griezties uz riņķi). Viņš man rāda “mājaslapu”, ko ir man uztaisījis – “backgrounds” tai ir ietonēts gaiši zilā, un vienīgais, kas tajā ir, ir uzraksts “ELĪNA”. Uzraksts ir liels, tas aizņem lielāko tiesu ekrāna. Burti ir izteiksmīgi un stilizēti, apaļām kontūrām, kā uztūkuši iegarienie klaunu baloni, no kuriem tie izsien suņus un citus dzīvniekus. Tas nav uzraksts, uz kura var uzklikšķināt vai kura mērķis ir nodot kādu ziņojumu, kas mudinātu uz darbību vai dotu kādas zināšanas. Tā ir apsveikuma kartīte, zīmējums, dāvana. Manā prātā aizvien ir šis atmiņu kadrs, bet es vairs to neredzu pavisam skaidri – tāpēc neatminos pavisam precīzi, bet ap katru no šiem burtiem lidinājās vai pie tā pamatnes sēdēja eņģelīši (skat. attēlā). Varbūt tie nebija eņģelīši, bet kaķēni. Es neatceros, bet tur notika kaut kāda rosība, kaut kam pat mainījās krāsas – es to pielīdzinātu agrīnā tumblr estētikai (kad, taisot savu lapu varēja tai uzlikt fona mūziku, likt kursoram šaut zvaigžņu lietu un visus tekstus rakstīt gliterotā vordartā).

Man bija apmēram pieci gadi, kad es sāku regulāri spēlēt “Lingo”, “Karogs” un “Minesweeper”. Tajā vecumā es jau labi mācēju lasīt, tāpēc Lingo man bija aizraujošs pretinieks. Atskatoties uz to, kā es piegāju spēlei “karogs”, es izjūtu savādu mierinājumu un mīlestību pret sevi: pirmās pāris spēles izmēģinājusi dažādas stratēģijas un zaudējusi, es drīz nonācu pie risinājuma, kas mani apmierināja: spēles sākumā, kad tika dota iespēja izkārtot savu figūriņu izvietojumu, es iebīdīju karogu pašā dziļākajā stūrī, savukārt lauciņus virs, blakus un, drošības pēc, pa diognāli, aizpildīju ar mīnām. Tagad, kad man nebija riska zaudēt, spēle man kļuva interesanta – es varēju izmēģināt dažādas taktikas un ceļus, lai atrastu pretinieka karogu pēc iespējas ātrāk, neriskējot ar to, ka pretinieks manu karogu atrastu ātrāk. Es neredzēju tam jēgu, jo neuztvēru datoru par nopietnu pretinieku, un tā uzvara man šķita tukša un bezjēdzīga. Turklāt mani sajūsmināja atklājums, ka varu tik muļķīgi vienkāršā veidā apkāst pretinieku.
Minesweeper es uzspēlēju pāris reizes, un tad vairs ne reizi mūžā. Tur nebija nekādas loģikas, es nespēju atrast nekādu patternu, tāpēc norakstīju šo spēli kā pilnīgi bezjēdzīgu un līdz šai pat dienai neredzu prikolu.

galvā domas: var tās pierakstīt; fun, retrospektīvi, analītiski
galvā pārāk daudz domas: riktīgi sūdīgi, neprāts, paranoja, neiroze -- ja izdodas piefokusēties, var parakstīt
galvā klusums: miers, ķermeni interesē ēdiens un sekss, bet kā lai sevi izklaidē??? no tukšuma pozīcijas grūti rakstīt, jo nešķiet, ka esmu kaut kam piesaistīta -- tāds zen miers bet vienlaikus cilvēciska garlaicība

vot

"piedod, ka kavēju. aizskatījos uz snigšanu."
gribētu uz randiņu, lai varētu mazliet nokavēt un kādam pateikt kaut ko tādu.

going, going, gone.
ja īsumā.
par visu.

Spotify atsūtīja gada kopsavilkumu.
ļoti daudz, bet visvairāk šīs:

The Marias "no one noticed"
Flawed Mangoes "Dramamine"
November Ultra "The End"

maziņa es satīta dvielī pēc plunčāšanās vannā un rāda visiem mēli.

dzelteno priekšautiņu ar peli atradu nesen. tas mammas šūts reiz, kad bērnudārza ziemassvētku eglītes pasākumā biju kaķītis. neko neatceros, bet pēc bildēm redzu, ka ir bijusi vēl klāt cepurīte ar kaķa austiņām. tā noteikti arī mammas adīta bijusi. žēl, ka nav saglabājusies.

manuprāt, es nemaz neesmu kopš tiem laikiem mainījusies.

p.s. klusu un mierīgu Pirmo Adventi! šis tāds savāds laiks. dabā viss rāda, ka jāsastingst, bet nav tam laika, jo ikdienas dzen uz priekšu.

man ir tieši divas dienas, lai nofokusētos decembrim.

Es ļoti ilgu laiku neesmu rakstījusi. Neko.
Okei, varbūt nav korekti sacīt, ka "neko". Es neesmu ieturējusi absolūtu rakstīšanas celibātu. Es sazinos ar cilvēkiem. Bet es neesmu rakstījusi dienasgrāmatu, neesmu rakstījusi dzeju, es neesmu pavadījusi laiku aktīvi rakstot.
Tagad es rakstu ierakstu klabā. Mani pārņem dažādas savādas sajūtas. Es precīzi nespēju tās nodefinēt. Man ir sajūta, ka man vajadzētu varbūt mēģināt tās nodefinēt. Varbūt tāpēc, ka lielāko savas dzīves daļu es esmu dzīvojusi caur tekstu, esmu ar sevi runājusi caur tekstu, esmu sevi izklaidējusi caur tekstu, esmu domājusi caur tekstu.

Ir jau arī tādi periodi -- es tos atpazīstu -- periodiski es rakstu, un tad periodiski es nerakstu. Vissarežģītākie ir pārejas periodi. Kad esmu aktīvi rakstījusi, gribējusi rakstīt, spējusi rakstīt, un tad iestājas nogurums -- un tad iestājas eksistenciālas bailes -- ja es nespēju rakstīt, kas es esmu? Kas ir mans atskaites punkts? Vai es jebkad spēšu rakstīt? Ko tas vispār nozīmē.
Tas ir retorisks jautājums uz kuru es pati zinu atbildi. Pat, ja nezinu -- es to sapratīšu. Man besī, ja man dod padomus, kad neesmu tos prasījusi. Mani kaitina, kad manus retoriskos jautājumus uztver par īstiem jautājumiem. Mani kaitina dīlošana ar citu cilvēku projekcijām. Mani kaitina cilvēku nespēja piefiksēt brīdi, kad viņi citu cilvēku darbībās/izteikumos ieprojicē savu personīgo problēmu ar pasauli. Bet visi tā dara, arī es. Bet es cenšos to piefiksēt. Jo vairāk par to domāju, jo biežāk piefiksēju, cik tas ir izplatīti. Tad es domāju par to, cik vieds bija manas mammas reiz izteiktais padoms, ka "nav vērts runāt ar idiotiem". Do not fall for a rage bait.

Es gribētu vecu kompi -- to balto kantaino kompi. Un baltu klaviatūru. Ar bieziem klakšķošiem taustiņiem. Kārtīgu vecu stacionāru kompi. Bet es priecātos arī par modernu, es vienkārši gribu stacionāru kompi, kārtīgu, stabilu, vienā vietā. Es tajā rakstītu.

Man ir problēmas ar koncentrēšanos. Un šis portatīvais -- šis kompjūters -- tajā ir tik daudz lietu, internets, feisbuks, atmiņas par eseju rakstīšanu studiju laikā, transkripcijas, ciešanas, piespiešanās. Es gribu tīru datoru bez nekādām asociācijām. Kad es atveru google doc, mani pārņem trauksme. Man ir kaut kāda trauma no visām reizēm, kad jutos spiesta rakstīt studiju vai darba dēļ. Ja es varētu atgriezties atpakaļ laikā, es sev teiktu -- nemeklē darbu, kas saistīts ar tekstu, jo tas saindēs tavu prieku rakstīt. Bet es esmu stipra. Es zinu, kā darbojas smadzenes. Es zinu, kā radīt jaunus ieradumus, pārrakstīt ierasto, esmu iemācījusi sevi mazgāt traukus un klāt gultu balstoties neirozinātnes teorijās. Es esmu spējīga tikt pāri traumām.

Es uzpīpēšu un uzrakstīšu vēl vismaz vienu ierakstu

Zini, kādreiz (sen) man patika tumsa.
Tad ilgu laiku nepatika nemaz.
Tagad es skatos un mācos lielākoties tikai no nakts.
Ka visa šī plašā pasaule var aprīt mani nesakošļātu.
Ka esmu tik maza vēl.

Es nezinu, ko darīšu turpmāk.
Droši vien sāls ir tajā, ka jāiet tur, kur mani kaut kas visvairāk garlaiko, tātad pretim arvien ikdienišķākām ikdienām. Ja iziešu cauri tām, varbūt tur, aiz pelēkā, būs kaut kas labs. Kāds sestdienas rīts bez steigšanās. Piemēram.

Ja kādreiz nogursi no īstenības spilgtuma, atnāc ciemos pie manas priekšnojautu krēslas. Drīksti nenovilkt kurpes. Vienkārši iekāp.
Bet līdz tam es Tevi klusiņām turpināšu dievināt, ja vien Tu neiebilsti.
Kas cits man atliek?
Es mīlu Tevi.

iesāku klausīties ingas spriņģes sarunu ar žaneti droni, jo tēma lika saausīties. es arī esmu izbesījusies. man darbs riebjas jau 10 gadus un privātās dzīves nav bijis nekad. bet neko konkrētu tajā nesaklausīju. mūsdienās laimīgi ir tikai muļķi. manuprāt.

būtu jākļūst nopietnai, jo vecums tāds. bet es nopirku ūdenskrāsas veikalā "zīmulis un ota". es vienmēr pārlasos, kad eju tam veikalam garām. man vienmēr izlasās "zīmulis un otra". lai nu kā... tur nopirku arī blociņu. pocket size. patiešām brīnišķīgs blociņš, jo pacieš visus manus radošuma izspausmju izvirdumus. lapas tikai pavisam mazliet sačokurojas, bet man tas netraucē. lielākoties tajā blociņā rakstu, man kaut kādi vārdu savienojumi jānoraksta no sevis reizēm, reizēm patiešām tikai divi vai trīs vārdi kopā, bet kādā brīdī arī ieķēpāju kaut ko. tur domāju, kādas krāsas man patīk kopā, piemēram. piemēram, man patīk tirkīzzils un brūns, jo tāda ir reiz bijusi jūra un tās krasts kaut kur. vēl bieži pludinos ar gaiši violetu un tumši pelēko - to ceriņu dēļ, kas gar sētu. nu, tā. kaut kā. šorīt no blociņa uz mani skatās teikums "ja vien kaut kas tāds kā pārmērīga laimīguma sajūta ir iespējams, tad es tāda būtu bijusi ar Tevi". tad aizcērtu to ciet tik sparīgi, ka to patiešām var nosaukt par skaņu.

dievinu šo meiteni: https://www.youtube.com/watch?v=c9pdvQ4La3s

vēl tikai vienu rindiņu, tas saucas. apmēram tik, cik jau uzadīts, vēl jāada. tad būs vēl beigās jāada apmale. tā būs baltā krāsiņā.



nopirku uzlīmītes. viņas spīdīgas. visvairāk patīk tas, kurš ar šallīti, un arī pats mazākais. tāds sīks!!! sīks smaidīgums.

es esmu sapratusi, ka viņš ir tāds putniņš. ar visgaišāk pelēkzilo no dziesmām. manī ir tik daudz debesu viņa spārniem. es vēl glabāju tos septiņus jūras nopulētos stikliņus, ko todien pacēlu no smiltīm. joprojām domāju, kā es tos varētu likt lietā. pagaidām tie vienkārši krāj putekļus, pārvērsdamies par kaut ko vienā vārdā nosaucamu. dzīvi, piemēram. vai laiku. vai skumjām.

Biju uz kapiem. Atstāju svecītes. Čaukstēja soļi virs sarmas rokraksta uz pērnajām lapām. Es biju vairumu lapu apgrābusi jau pirms pāris nedēļām. Šodien atlika tikai sīkumi. Žēl, ka nav sniega. Sniegā, kad krēslo, tas svecīšu skats ir viens no visaizkustinošākajiem.

Iesāku adīt kutovakika "in my stripes era" lakatšalli. Es nožēloju krāsu izvēli (balts un sūnu zaļš). Būtu gribējusi melnu un rozā. Un es skatos uz to, kas man uzadās, un domāju, kurš vispār ticēs, ka esmu to adījusi pati, jo tas adījums ir nevainojams. Tādas, lūk, perfekcionistu problēmas man.

Klausos emma chamberlain "don't text your ex, do this instead". Palīdz, bet nevis ieteikumu dēļ, bet tāpēc, ka viņa no sirds runā un tā jūtos mazāk viena. Vienīgā nelaime, ka šī viņas ierunātā sērija sasniedz mani apmēram dienu par vēlu, jo vakar atkal viņam uzrakstīju. Kad biju nosūtījusi vēstuli, aizvēru acis. Iedomājos par Murakami aprakstīto lietus līšanu virs jūras. Sajūta bija tieši tāda. It kā es skatītos uz jūru tādā brīdī, kad līst.