elektra

nākotnē nopirkšu savam bērnam teleskopu, un tad arī mammai būs jāiemācās.
klusas mīlestības kļūst par traģēdijām, ja tās netiek pārrunātas. tēta mamma šodien pateica, ka tētis par mani daudz runāja, kad biju prom. es teicu, oho, man viņš jau tādas lietas nestāsta. viņa atbildēja "protams"
nepārprotiet, darbības viennozīmīgi ir skaļākas par vārdiem, baisais slēpjās tajā, ka tas mūžīgi var tikt nepamanīts. daži ir pietiekami slinki, lai necenstos pamanīt, daži ir pārāk noguruši, lai meklētu. un, ja noklusētais paliek nepamanīts, skaistais kļūst par nepiedzīvotu neko. ir dzejaini, jā, bet nevienam tas nevarēs iet labumā.
vakardiena bija lieliska. pamodos, devāmies uz mājas talku, nopelnīju tulznu, kaimiņiene iedeva ābolu ievārījuma bulciņu, pateicu viņai, ka ļoti garšīga, viņa atbildēja, vismaz kādam garšo. parunāju ar kaimiņu meitenīti par zirnekļiem, tiesībām, puišiem un citām svarīgām tēmām. tad jau bija jādodas pirkt benzīnu. plaši plašumi, tukšums, neviena mākoņa, agra pavasara siltums. nopirkām aliņus, produktus. arī zivju tefteļus tomātu mērcē, ko nekad nevaru atrast Rīgā, kad reizēm iegribās.
kad biju maza un nomira ģeds, baba briesmīgi pārdzīvoja. viņš bija skolas sētnieks, viņam bija pagrabs zem puišu mājturības telpām. tur viņš mēdza pabieži iedzert, pie sienām bija ļoti pavedinoša rakstura plakāti. pa babas logu varēja redzēt pagrabu, tad viņa skatījās pa logu un gaidīja mājās. starp mājām un pagrabu ir dīķis, arī es skatījos pa logu, vai viņš nav piedzēries, lai neiekrīt dīķī un nenoslīkst. reizēm viņš, redzot, ka skatos pa logu un gaidu, mēdza pietēlot šķeterēšanu, un tad es skrēju pie viņa un vedu mājās. beigās viņš arī noslīka, bet citā dīķī, nesen kā beidzis dzert.
tad baba briesmīgi pārdzīvoja, skatījās pa logu un gaidīja, kad nāks, bet viņš vairs nenāca. notievēja kā balerīna un to vien darīja, kā runāja, kaut ātrāk aiziet pie ģediņa. tad mēs divatā devāmies padzīvot uz lauku māju, lai viņai nav jāredz pagrabu un ļoti bieži ēdām konservus ar zivju tefteļiem tomātu mērcē. kad nomira baba, mēs atradām vēstuli, tajā viņa sauc mani par savu sarģeņģeli, jo biju blakus un mierināju viņu naktīs, kad raudāja, nesu balderiāņus, pati maza būdama, nagus nograuzusi. ģeda bērēs raudāju visskaļāk, lillā kleitā ar bārbiju žurnāla pērļu kaklarotu. babas bērēs bija violeta kleita un tā pati kaklarota. blakus nāves vēstulei bija arī mazs mammas tamborēts maisiņš, tajā iekšā bija pēdējie ģeda lasītie liepziedi.
tēta paziņa, redzot mani izejam no aibes ar trim ledaina lāčplēšu alus pudelēm un lociņiem, jautāja vai nepiedzeršos. mēs ar tēti gandrīz vienvārdīgi pateicām, ka tāds jau laikam plāns.
dārzā jauki pastrādājām, pavācām ēku, sazāģējām aptuveni četrdesmit eiro kurināmā. pabarojām Miķelīti, sacepām desiņas, vistiņas, aizmirsām iemest oglēs kartupeļus, piebeidzām moku no pagājušās reizes. izrotāju galdu ar kadiķa zariņiem un smilgām, iededzu svētīto svecīti. jauki parunājām, patenkojām, paēdām. redzēju trīs pirmos taureņus, raibu, nezināmo un dzeltenu, šādā pat secībā. kad devos uz vecajiem vācu kapiem pēc zariem, saule bija augstu, koku ēnas krita, saule gaismēnās izgaismoja zemes paklāju. tas mirdzēja violetās vizbulītēs, bet nebiju paņēmusi telefonu. vēlāk devos atpakaļ, lai skatu iemūžinātu, bet tā vietā satiku uz kapu apmales sēžam divus mazus puisīšus. viņi man kaut ko pabļāva, tapēc pabļāvu pretī, ka kapos bļaustīties nedrīkst. aizejot tālāk un secinot, ka saule jau ir pārāk zemu, devos atpakaļ. kāds no puisīšiem nokliedzās, vai man viss ir kārtībā, piegāju pie viņiem. viņi man sāka stāstīt, ka viens no puisīšiem esot nometis savu mugursomu, aizgājis pie kapu vārtiem un runājis pats ar sevi, bet to neatcerās, viņam to pastāstīja otrais puisītis, kuru vārdā kā mani vīrišķā formā. mazliet parunājām par spokiem un rēgiem, un devos prom. sapņoju par svaigām bērzu un kļavu sulām. vēlāk aizbraucām uz kapiem, sakopu babas un ģeda, atkal uzspļāvu kāda tuva cilvēka izvarotāja kapam. atbraucot izgāju īsā pastaigā pa parku. gaiss smaržoja, mūzika skanēja klusa, manī bija miers. muižas kompleksa laternu izgaismotā ceļā aizgāju līdz mīlestības priedei un pasēdēju uz soliņa zem tās. mājās iegāju karstā dušā un pieēdos dažādus našķus. tā bija ļoti, ļoti laba diena.
šorīt pamodos, mans tīģerēns atkal čučēja uz manis, zvanīja kāds tuvs cilveks, lai paziņotu, ka viņai naktī visticamāk bija mikroinsults vai mikroinfarkts. tad ar kādu citu notika briesmīga, briesmīga saruna. pareizāk sakot, es lielākoties klusēju un klausījos. tētis ieradās vēlāk, nebija par to informēts, bet, iekāpjot mašīnā, lai jau dotos atpakaļ uz Rīgu, jautāja, vai kas noticis. sākās raudāšana un ne varēju, ne gribēju daudz izskaidrot. redzēju, ka arī viņam sāp. viss varētu būt daudz vieglāk, žēl, ka, izskatās, mēs vienīgie to saprotam.
pārsēšanās. mašīnā pie stūres ir meitene, kuru zinu kopš sākumskolas. viņa pirms vairākiem gadiem bija daļa traģēdijas. mēs nekad neesam bijušas tuvas vai notikumu apspriedušas, bet dzirdu, kā tas viņu ir ietekmējis, sarunu tematos, kustībās, smieklos. viņas kaķis ir mierīgs, murrīgs un mīļš, arī tas daudz ko pastāsta. vācoties ceļam, viņas baba centās ar mietu aizbaidīt dullu gaili. vecmāmiņa ļoti jauka, sārtiem vaidziņiem. meitene teica, ka to vajag likvidēt. ieminējos, ka vakar, darbojoties, laikam sapūta kaklu, laikam tāpēc esmu tāda nekāda un mazāk runīga, cerībā pēc iespējas mazāk ceļā komunicēt. viņa teica, jā, izklausās tāds laikam ciet kakls