elektra

ir ļoti svarīgi būt laipniem, to man iemācīja mans tētis. nāc pie manis, bet atceries, ka mājas ir jābūvē uz stabiliem pamatiem. mani pamati, piemēram, ir visai stabili, tikai tajos mitinās žurkas un ārā ir briesmīgs negaiss. bet negaiss smaržo labi un pēc tā seko gaisma. žurkas arī ir jaukas, protams, ja nesmird pēc kanalizācijas un ir mīlētas. kādi ir tavi pamati?
ir rītausma, 6:26, un apspriežu pa ilgiem laikiem mājas vidē paņemt rokās otu, kas atrofējušā mākslas ķermeņa ritmam šķiet absurdi. šķiet, ka Liepājā kaut kurā kursā agrās lekcijas bija gleznošanas. bet varbūt tikai šķiet, acīmredzami nekad nevar zināt, vai domā patiesību. piedalījos kādā pasākumā sveču gaismā. interesanti, kā dotā tabū gaisotne liek man justies aizsargātai un pieņemtai. esmu un esmu bijusi atvērta un nenosodu, bet tomēr joprojām esmu šokā, cik cieņpilna ir šo cilvēku komūna.
gribētu būt laba meitene, bet tad palīdzu sev noorganizēt situācijas, kurās kāds labprāt piekrīt pieskarties man. tad jūtos ļoti netīra un nepareiza par lietām, kuras, tā paloģiskāk, bezemocionālāk spriežot, nav nemaz tik nepareizas un pat visai saprotamas.
naktīs gan ir savādāk. kad atceros, ka ir arī īstas jūtas, ka parasti diennaktī mēdz pienākt arī minūtēm laika, kad drīkstu, pat iesakāmi atļaut sev tās just bez pāranalizēšanas un apstākļu svēršanas. iztēlojos kā treknākais spilvens, kas katru nakti kalpo kā apskāviena upuris, simulē manai sirdij pretim esošu, pukstošu siltu ādu un pirkstu galos gulst iedomu pazīstamie mati. tad attopos un tā nekad nav. saldskābi no rīta nācās pamosties no sapņa, kurā pienāca skūpsts, kuru gaidīju. kad vēlējos dot pretī vēlvienu skūpstu, nevarēju aizsniegt un atvēru acis.
tad devos, veicu sadarbības, iztērēju visu naudu dzērienos un skūpstījos kāda bāra virtuvē. kur viss ved? cerēsim