![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
mācībās nekas neiet uz priekšu, nav ne mazākās sajēgas kā visu savilkt, pat nesākot runāt par jaunajiem biznesa manevriem, papildlietām, ģimeni un, nedod Dievs, personīgo dzīvi. vai iet garlaicīgi? nekad. pilnīgi jau sāk apnikt. desmitiem cilvēku, kuriem neatbildu, dažiem no tiem nedēļām, pastāv ļoti reāla iespējamība, ka dažiem arī mēnešiem, bet tik tālu netinu, lai nebiedētu pati sevi. neesmu funkcionāla, ja nenoguļu 12 stundas dienā, neierodos uz lielāko daļu lekciju. jūtos briesmīgi, kā visu ielaižu, bet ielaižu jau tik sen, ka nevaru saņemties ierasties atpakaļ. turklāt, jūtos pietiekami pašdestruktīva un arī pietiekami mīlu sevi, lai kā minimums atļautu sev pagulēt. kurš tad vēl par mani rūpēsies? katru dienu notiek kaut kas, jauni piedāvājumi, pasākumi, vārdi. maz tādu, ko vēlētos pati dvēsele. bet viss noderīgs un nekādā mērā garlaicīgs. pietrūkst garlaicības un miera.
jūtos kā tajā dienā gadiem atpakaļ, kad nedzēru, tāpēc patērēju absurdu daudzumu narkotiku ar tonakt iepazītiem vīriešiem, draudzeni un tuvu paziņu. bija sajūta, ka nodeg smadzeņu šūnas. pašlaik tāpat, tikai no visa notikšanas un bezapstājas domāšanas nevis vielām. tā nakts turpinājās ar draudzenes pašnāvības mēģinājumu kanālā, ar kaut kādiem tūristiem viņu izvilkām. meitene un tie vīrieši nepalīdzēja, nekas pārsteidzošs. nogādāju viņu mājās, sagaidīju kamēr aizmieg un tad devos atkal ar tiem pašiem vīriešiem un to pašu meiteni uz pludmali sauļoties.
nesen notika pasākums. kad devos uz bāru, satiku kādu psihosomātiķi. pastāstīju viņam par savu veidojumu un prasīju, ko tas nozīmē. atbilde bija bailes. teicu, ka man nekad nav bail, un tad palūkojos uz kārtējo dzērienu rokās, ko nopirku par pēdējo naudu. iegāju iekšā, iesaucu bārmeni bāra virtuvē un paskūpstījāmies. vīrietis skaists, sajūta, diemžēl, nožēlojama. tad devāmies aizvest apmaldījušos sievieti ar panikas lēkmi pārnakšņot pagrabā, lai sagaida nākamo transportu.
kad biju mammas vēderā un viņai taisīja ultrasonogrāfiju, man starp kājām bija nabassaite, tāpēc ārste pieņēma, ka būs puisītis, bet teica, ka būs vai nu puisītis, vai stipra meitenīte (to viņa secināja pēc sirdspukstiem). kad piedzimu, mani sagaidīja zilas drēbītes. par mīļākām mantiņām kļuva policijas mašīnīte un šķiltavas. bērnudārzā viena jobana Samanta man nopizģīja babybornu. pie bārbijām sanāca tikt vēlāk
jūtos kā tajā dienā gadiem atpakaļ, kad nedzēru, tāpēc patērēju absurdu daudzumu narkotiku ar tonakt iepazītiem vīriešiem, draudzeni un tuvu paziņu. bija sajūta, ka nodeg smadzeņu šūnas. pašlaik tāpat, tikai no visa notikšanas un bezapstājas domāšanas nevis vielām. tā nakts turpinājās ar draudzenes pašnāvības mēģinājumu kanālā, ar kaut kādiem tūristiem viņu izvilkām. meitene un tie vīrieši nepalīdzēja, nekas pārsteidzošs. nogādāju viņu mājās, sagaidīju kamēr aizmieg un tad devos atkal ar tiem pašiem vīriešiem un to pašu meiteni uz pludmali sauļoties.
nesen notika pasākums. kad devos uz bāru, satiku kādu psihosomātiķi. pastāstīju viņam par savu veidojumu un prasīju, ko tas nozīmē. atbilde bija bailes. teicu, ka man nekad nav bail, un tad palūkojos uz kārtējo dzērienu rokās, ko nopirku par pēdējo naudu. iegāju iekšā, iesaucu bārmeni bāra virtuvē un paskūpstījāmies. vīrietis skaists, sajūta, diemžēl, nožēlojama. tad devāmies aizvest apmaldījušos sievieti ar panikas lēkmi pārnakšņot pagrabā, lai sagaida nākamo transportu.
kad biju mammas vēderā un viņai taisīja ultrasonogrāfiju, man starp kājām bija nabassaite, tāpēc ārste pieņēma, ka būs puisītis, bet teica, ka būs vai nu puisītis, vai stipra meitenīte (to viņa secināja pēc sirdspukstiem). kad piedzimu, mani sagaidīja zilas drēbītes. par mīļākām mantiņām kļuva policijas mašīnīte un šķiltavas. bērnudārzā viena jobana Samanta man nopizģīja babybornu. pie bārbijām sanāca tikt vēlāk
tired