dziivesprieks

5% manis klausās mūzīku un priecājas, ka ir atradis foršu albūmu, jauns klausāmais materiāls braukšanai uz skolu
5% manis prāto, kurš manis rakstīto lasīs
5% manis uztraucas, ko pa mani padomās, izlasot manu rakstu
5% manis ir apmierināts ar šodien paveikto
5% manis ir gandarīts jo šodien pārcieta zobu labošanu bez narkozes ()
5% manis ir izbrīnīts, kā šodien ne no kā man uzradāk kakla sāpes un kā tās pa pāris stundām ir progresējošanas
5% manis ir mānticīgs un norūpējies, jo iepriekšējā rindā sarakstīju par slimībām
5% manis savācās, jo saprot, ka domas pašas par sevi nerealizējas
5% manis neatceras latviešu valodas likumus, vai pareizi pierakstīta frāze "ne no kā"
5% manis rēķina cik procenti jau ir sarakstīti un cik vēl ir jāsaraksta
5% manis domā, ka šis raksts ir bezjēdzīgs, un ka labāk vajag to visu dzēst ārā
5% manis ir principiāli mērķtiecīgs, un pabeigs rakstu, lai vai kādas domas nāk prātā
5% manis sarēķināja, ka pirms tam sarakstīti 12 teikumi un ka šis ir 13.
5% manis atkal pārņēma māņticība, jo pierakstīju skaitli 13.
5% manis atkal savācās (skatīt 8. teikumu no augšas)
5% manis cer, ka šodien izdzertais koldrekss palīdzēs un rītdien es jutīšos labāk
5% manis domā, ka raksts ir zaudējis sākotnējo ideju, citiem vārdiem, esmu iebraucis auzās
5% manis domā, ka pārāk daudz laika tiek patērēts nelietderīgām domām
5% manis jūt, ka sāk parādīties iesnas
5% manis ir nobažījies, ka man tagad būs klasiskais saaukstēšanās komplekts, bet tajā pat laikā ir cerība, ka rīt jutīšos daudz labāk.

Šodien 12 stundas morāli briedu, lai kaut ko izdarītu mācību sakarā. Visu to laiku domāju, ka būs grūti, man nekas neizdosies, varbūt labāk tajā laikā padarīt kaut ko citu. Tā nu es visu dienu muļļājos pa savu neticību un slinkumu, ka tikai pirms stundas reāli sāku kaut ko darīt. Un protams, viss sanāca daudz labāk, kā biju domājis. Darbs veicās gludi, nebija nekādas aizķeršanās. Darbs, par kuru pirms tam baiļojos, ka man prasīs vairākas dienas, un tik un tā nekas neizdosies, nesagādāja nekādas problēmas, un tā izpildei man bija jāvelta ne vairāk kā 30 min. Un tagad uzreiz ar citu noskaņojumu varu gatavoties naktsmieram.
Mācība: Mazāk domāt, vairāk darīt :)

Daudz laika ir pagājis, kopš pēdējo reizi šeit atstāju savu "domu nospiedumu". Daudz kas arī ir mainījies. Vispār jāsaka, ka manījīies ir gandrīz viss, tā teikt, viss ir apmeties par 180 vai sagriezies ar kājām gaisā. Mainījies ir visa kā tik daudz, ka īsti nemaz negribās par to ne domāt, ne atcerēties. Jādzīvo tik uz priekšu.
Pateikšu vien to, nesen ar mani notika kas tāds, ko citi apraksta kā lūzuma punktu, manā dzīvē sasniedzu (ne labprātīgi) t.s.checkpoint`u. Daudz kas, kam iepriekš ticēju, izrādījās meli un ilūzijas, tagad jāsāk mācīties dzīvot no pašiem pamatiem. Vismaz labi, ka ar to man kaut cik izdodas. Ar mācībām daudz maz tieku galā, maz pamazām atgriežos tajā procesā, ko sauc par dzīvi. Viegli jau nav, jo dažkārt liekas, ka viss ir kārtībā, ka viss ir tieši tā, kā bija agrāk, pirms lielajām pārmaiņām. Tādās reizēs man sev jāatgādina, ka tagad viss ir savādāk. Bet būs jau labi, atkal iemācīsos dzīvot, turklāt tagad zināšu par lietām, kas var radīt man dzīvē problēmas. Iespējams, ka kādreiz dzīvošu vēl pilnvērtīgāku dzīvi kā vēl jebkad iepriekš. Būs labi :)

Dažreiz es brīnos par sevi, cik muļķīgi mēdzu rīkoties. Jau kuro reizi es uz nakti saēdos, kā rezultātā nedz normāli izgulējos, nedz no rīta varēju brokastis normāli ieēst. Viena maza vēlme uzkost, kas netiek ar prātu izvērtēta, un gatavs. Attopos ar tukšu šķīvi un piestūķētu vēderu, kā ari ar nosodījuma izjūtu, kā es to varēju pieļaut. Vēl muļķīgāku manu rīcību padara fakts, ka man jau ir problēmas ar gremošanu, ir vairākas reizes iets pie ārsta, bija jārij "kobras" (ļoti nepatīkami), un allaž esmu piekodināts, ka man ar ēšanu ir jāuzmanās. Bet kamēr ir labi, visas norādes ātri aizmirstas. Lai nu kā, rakstot šo rakstu, pār mani nāca atklāsme, ka varbūt šis niķis ir pie vainas, kas man liedz normāli izgulēties. Ka, ja piedomāšu un turpmāk pirms uz nakti nesaēdīšos, man uzlabosies pašsajūta, naktīs varēšu labāk gulēt, labāk piecelties un labāk justies pa dienu.
P.s. Tikko, skatoties pa logu, atcerējos, kā tieši pirms gada visu nakti negulēju, lai tikai pabeigtu un laicīgi nodotu bakalaura darbu. Neteikšu, ka laiks tik ātri pagājis, vai arī ka daudz kas ir mainījies. Laiks iet savā ātrumā un dzīvē visu laiku kaut kas notiek. Tāpēc nevajag koncentrēties uz to, kas ir bijis, bet domāt par to, ko vēl varēs izdarīt. :)

Šo bildi uzņēmu tieši pirms gada, ap četriem no rīta, kad atpūtos no bak. darba rakstīšanas.

Kas par dieniņu šodien bija... Šodien realizējās gandrīz viss, no kā man vajadzētu izvairīties, taču beigu beigās viss beidzās labi. Ceru, ka beidzot būšu izdarījis pareizos secinājumus un uz tā paša grābekļa 101. reizi neuzkāpšu. Jūtu, ka ir progress, vismaz tagad pieķeru sevi domājam par lietām, par kurām līdz tam neaizdomājos, kā rezultātā radās visādas, ne vienmēr komfortablas situācijas. Kaut arī pamazām, bet viss iet uz labo pusi.
P.s. Tagad uz mp3 saliku pāri pa simts ambient/chillout mūzikas "gabalu", būs pie kā aizmigt.

Seriāliem tagad sezonuas beigas, būs man jāizdomā, ko darīt ar tām pāris stundām nedēļā, kas nu būs brīvas. :)
Jau kuro dienu jūsmoju par gaisotni, kas valda ārā: kokiem zari ir pilni ar zaļām lapām, gaiss ir patīkami silts, bet vislabākais ir pēc lietus, kad var labi izostīt svaigo zāli un lapas. Bet kaut kā pietrukst. Ak jā, iztrūkst eksāmenu laika trauksmainums un stresiņš, kas ap šo gada laiku ir mani pavadījis pēdējos piecpadsmit gadus. Laikam aizvakar gāju no darba mājās un tieši pirms tam bija lijis lietus, un es sajutu šo pazīstamo smaržu un uzreiz atcerējos, kā pirms dažiem gadiem ar uzvalku mugurā devos uz skolu, galvā cenšoties atcerēties visu, ko iepriekšējā dienā biju mācījies. Vēl atcerējos reizes, kad gāju uz skolu pēc liecībām vai arī, kad bija jānokārto pēdējās lietas skolā, un pēc tam 3 mēneši brīvi. Patīkamas atmiņas, bet tagad ir tīri ok. Tagad ir jauna situācija, jauni iespaidi un emocijas. Jāizdzīvo un jāizbauda viss, ko dzīve mums dod, lai arī kas tas būtu. Nu vismaz jācenšās. :)
P.s. Rītdien solot dienu bez nokrišņiem. Jauki, būs forša futbola spēlēšana. :)

Šodien vējs galvā, darbs virzījās ļoti lēnu uz priekšu. Visu dienu velku gumiju, neskatoties uz to, ka apzinos, ka darbs ir līdz noteiktam laikam jāizdara. Laikam būs kādu no turpmākajiem šīs nedēļas vakariem ilgāk jāpastrādā. Tagad klausos mūziku, kas ir pilna ar rupjībām un gatavojos doties uz zāli, lai atbrīvotos no visa liekā. Noskaņojums šodien ir labs.
Par mūziku runājot: bērnībā angļu valodu nepratu, tāpēc izvēlējos mūziku pēc skanējuma, melodijas. Tagad vērtēju arī to lirisko pusi, bet beigu beigās tāpat klausos tās dziesmas, kuras man patīk pēc skanējuma nevis pēc vēstījuma.

Kādu laiku biju pazudis, bet nu esmu atpakaļ. Liekas ka pagājusi vesela mūžība, kopš pēdējo reizi rakstīju. Tik daudz kas pa vidu ir noticies... Sajūta ir tāda, ka it kā esmu beidzot izkāpis no karuseļa, kas ir griezies mežonīgā ātrumā veselu mēnesi. Nedaudz dīvaini, ka, puslīdz normalizējoties situācijai darbā, atkal ir brīvs laiks pārdomāt lietas, kas veselu mūžību ir bijušas neaiztiktas. Bet nevar teikt, ka viss ir atgriezies vecajās sliedēs, kaut kas tomēr nedaudz ir mainījies. Liekas, ka tagad, kaut nedaudz, bet savādāk skatos uz dzīvi. Var teikt, ka pa šo laiku es dabūju vienu no tiem "acu atvēršanas" vai "rozā briļļu" noņemšanas momentiem, kas saproti, ka dzīvē ir nopietni, ka jebkam, ko daru, būs sekas, ka par savu rīcību atbildu tikai un vienīgi es pats. Šie momenti maina cilvēku, bet tāda jau ir to būtība: likt saprast cilvēkam, ka kaut kas līdzšīnējā rīcībā vai izpratnē nav bijis pareizi, un rosināt izdarīt secinājumus. "Izdzīvo tas, kas spēj pielāgoties".
Pietiks par nopietnām lietām. Šodien gultu saklāju ap pieciem pēcpusdienā, un par to nekaunos. Ir pavēss. Darbā gan es to īpaši nejutu, bet mājās esot kājas nedaudz salst, tāpēc esmu uzvilcis vilnas zeķas. Vilnas zeķes maijā, kas to būtu domājis. :)

Vakar bija pirmais aprīlis, taču tas nebija, kā visi iepriekšējie. Nebija joku un izjokošanas. Nevarētu gan teikt, ka iepriekšējos gados būtu bijusi baigā āzēšanās un jokošanās, bet nu vakar bija kaut kā pavisam citādi. Neviena joka. Vai tas tādēļ, ka ar laiku cilvēki kļūst pieaugušāki (vismaz teorētiski tā tm vajadzētu notikt), un es savos divdesmit un vēl drusciņ gados būtu sasniedzis to punktu, kad tiek izkāpts no puišeļa biksēm un uzvelk nopietno vīru uzvalku? Vai varbūt pie "vainas" ir manu dzīves uzskatu maiņa, koncentrējoties uz sadzīvošanu ar citiem, censties nevienu neaizvainot, bet tieši otrādi - mēģināt palīdzēt? Lai nu kā, tagad ir nedaudz dīvaina sajūta, jo kaut kas ir mainījies. Bet dzīve taču visu laiku mainās.
P.s. Tikko noskatījos Harija Potera jaunāko filmu. Godīgi sakot, nepatika. Skatīties jau var, bet nekā tāda īpaša tur nebija. Emocionāli filma ļoti atpaliek no grāmatas. Gandrīz viss, kas šo pēdējo sērijas grāmatu padarīja par visaizraujošāko, filmā bija izlaists. Nebija jūtamas bailes un spriedze, kas pavadīja galvenos varoņus, ne mirkli neatkāpjoties no tiem. Filma likās tāda plakana, ļoti vienmuļa. Filmas scenārijs atgādina 3. klases skolnieka atstāstījumu par iepriekšējā dienā piedzīvoto. Protams, ir grūti uztaisīt filmu pēc grāmatas, ņemot vērā cik tā ir piesātināta ar notikumiem, emocijām, attiecībām. Bet man liekas, ka stāsts ir ticis pārāk apcirpts. Skatoties filmu, es mēģināju sevi iedomāties kā skatītāju, kurš nav lasījis to grāmatu. Likās, ka filmai nav nekāda sižeta. Ļoti trūka pāreju no viena notikuma uz otru. Ja man, kurš ir lasījis grāmatu, nebija nekādu problēmu izsekot filmā notiekošajam, tad cilvēkam, kurš nav lasījis grāmatu, filmas, manuprāt, liktos grūti uztverama, haotiska, varbūt ka pat neloģiska. Bet nu, iespējams, ka es pārāk esmu ieciklējies uz grāmatu, tāpēc man daudzas lietas nepatika, un ja es nezinātu stāstu, varbūt, ka man šī filma arī patiktu. Lai nu kā, cerams, ka nākamā, noslēdzošā filma būs labāka.

Viss, man pietiek, man tas projekts jau ir konkrēti noriebies. Vispār kaut kāds murgs ar to uzdevumu: kad liekas, ka kaut ko būšu uztaisījis, izrādās, ka risinājums neder un man darbs ir jāpārtaisa, ir jāmeklē jauni risinājumi, atkal zaudēts laiks, kārtējā diena, ka neesmu uztaisījis neko prātīgu. Neizdarītā vēl ir tik daudz. Bet man vienalga, iešu mājās.

Kaut kas nebijis, gandrīz visu dienu esmu nosēdējis darbā bez neviena uzdevuma. Neparasta, taču patīkama sajūta, cenšos izbaudīt.
Pagājušā nedēļa paskrēja vienā elpas vilcienā, jāiemācās piebremzēt sevi.

Tik dīvaina sajūta, ka visu nedēļu esmu pavadījis mājās slimodams. Gandrīz jau biju aizmirsis, kāda noskaņa ir piektdienu pēcpusdienās, kad ārā zem loga veidojas sastrēgumi, virtuvē griežas veļasmašīna. Beidzot noskatījos visus seriālus un raidījumus, kurus pirms tam laika trūkuma dēļ nebija iespējams noskatīties. Bet visu vajag ar mēru. Jau jūtu, ka mājās ir sēdēts gana, vēlos atkal tikt nodarbināts. Vismaz labi, ka man tāds darbs, kuru varu veikt arī no mājām, tādējādi galīgi nekrītu ārā no aprites.
P.s. Lai svētīts tas cilvēks, kurš atklāja piparmētru dziedinošās spējas. Tagad sēžu un kaifoju, elpodams piparmētru eļļas inhalācijas. Efekts ir momentāns, jau pēc 4. ieelpas jūtu, kā deguns sāk attīrīties.

Šodien, pēc n-to gadu pārtraukuma, noskatījos kādu klasiskā Disneja tipa animācijas filmu, kur ir karaļvalstis, maģija, dziedāšana utt. Nemaz neatceros, kad es šāda tipa filmu iepriekšējo reizi būtu skatījies, laikam agrā bērnībā, tāpēc, skatoties šo "multeni", bija neparastas, bet tajā pat laikā kaut kad sen sen piedzīvotas sajūtas. Nekāda tāda īpaša multenē ("Tangled") nebija, taču guvu daudz pozitīvisma. Pat ļaunā tante likās pārlieku jauka un pieklājīga.
Tagad man ir iesnu un aizpampušā fāze, tā parasti ir viena no pēdējām manā atveseļošanās gaitā. Cerams, ka drīz būšu atkal vesels.

Es šodien pamodos un uzsāku ikdienišķo procedūru, aptverot, vai sapņoju, par ko sapņoju, kas es esmu, kas ir noticis vakar un kas ir paredzēts šodien. Un kļuvu laimīgs, jo šodien paredzēts nebija nekas.

Nevajag meklēt loģiku cilvēka rīcībā, jo tur tādas nemaz nav. Katrai rīcībai var būt atšķirīgi cēloņi un dažādas sekas. Vēl lielāka kļūda ir iedomāties, ka cilvēki domā vienādi. Ehh, cik daudz problēmas ir radušās no šī galīgi aplamā pieņēmuma. Brīvā griba un apziņa ir tās divas lietas, kuru priekšā loģika ir bezspēcīga. Vēl joprojām cilvēki nav "atkoduši" apziņas noslēpumu, viņam nav ne jausmas kā tā funkcionē. Kā cilvēks rīkojas, ja kaut ko nespēj izskaidrot? Viņš šo lietu ignorē. Līdz ar to tiek atmests apziņas faktors un, nemitīgi ražojot stereotipu un pieņēmumu lērumus, cilvēks sevi "vienkāršo" no unikālas būtnes ar bezgalīgi daudz iespējām un izvēlēm līdz mašīnai ar ierobežotu informācijas daudzumu un izskaitļojamu rīcību. Sekas šādai rīcībai pārsvarā ir pārpratumi, komunikācijas izkropļošana, sabiedrības kā veseluma sasķelšanās. Nekā laba nav.
Kā no tā visa izvairīties? Došu nelielu padomu, kas man ir palīdzējis un ļāvis man pašam sevi apzināties: Atteikties no domas, ka cilvēki domā līdzīgi un pieradināt sevi pie domas, ka pasaulē ir iespējams jebkas.

Esmu noguris, prāts jau lēnām "slēdzas" ārā. Vēl tikai uzlikšu uz mp3 atskaņotāja pāris mūzikas gabalus, un tad jau uz čučumuižu

Pēdējās divas nedēļas paskrēja tik ātri kā viens elpas vilciens. Rīts, darbs, pusdienas, darbs, vakars - neliela atpūta, naktsmiers. Varbūt liekas, ka tas ir normāli, ka tāds ir parastais pieauguša cilvēka dzīves režīms. Bet man nepatīk. Es nevaru tā bez apstājas rosīties. Reizēm vajag apstāties un nedarīt neko. Tagad darbā uz doto mirkli nav uzdevuma, bet es vēl joprojām esmu birojā. Es izbaudu mieru, sajūtu, ka nav nekur jāsteidzas, klausos, kā tikšķ pulkstenis, kurš, atšķirībā no citām reizēm, tagad mani uz priekšu nedzen. Dzīve nav jāpacieš, tā ir jāizbauda.

Vai tā nav kaut kāda likteņa ironija, vai arī joks, ko dzīve ar mani izspēlēja, ka brīdī, kad es jau gandrīz pilnībā biju atbrīvojies no nevēlamām jūtām un emocijām un jau biju gatavs uzsākt jaunu dzīvi, vienā naktī parādās, atvainojiet par izteicienu, stulbs sapnis, kurās , protams, piepildās manas viskvēlāk lolotā vēlme attiecībās ar konkrētu cilvēki, vēlme, kas reālajā dzīvē dažādu objektīvu, saprātīgu un pašsaprotamu iemeslu dēļ pašlaik nav un iespējams, ka arī nekad nebūs iespējama. Protams, es pamodos visnepiemērotākajā mirklī, visu dienu aizvadīju ar pamatīgu devu vilšanās sajūtas, un atkal jāuzsāk šis nepatīkamais, bet nepieciešamais ceļš, lai atbrīvotos no šīm nu jau kārtējo reizi iegūtajām viltus ilūzijām, un atgūtu tik ļoti kāroto sirdsmieru un harmoniju.

Pirms kāda laika, klausoties vienu audiogrāmatu, dzirdēju vienu atziņu par problēmām, kuru cēloņi cilvēka vēlmes un vajadzības. It kā jau nekas īpašs, pašam par to ir nācies aizdomāties. Taču tajā reizē dzirdētais bija kas īpašs. Risinājums, vienkārša formula, pamācība, kas jāmaina, lai atrisinātu lielākās problēmas. Domāju, ka vairums cilvēku zin šo risinājumu, bet tikai neaizdomājas par to, jo ir aizņemti ar savām vēlmēm. Kaut ko gribēt nav slikti, gribēšana ir nepieciesama, bez tās nevar. Bet atslēga ir tas, ko cilvēks grib. " A key to a better life is not to have what we want, but to want what we have".

Ir piektdienas vakars, un man ir labs noskaņojums.