dziivesprieks

Vakar bija pirmais aprīlis, taču tas nebija, kā visi iepriekšējie. Nebija joku un izjokošanas. Nevarētu gan teikt, ka iepriekšējos gados būtu bijusi baigā āzēšanās un jokošanās, bet nu vakar bija kaut kā pavisam citādi. Neviena joka. Vai tas tādēļ, ka ar laiku cilvēki kļūst pieaugušāki (vismaz teorētiski tā tm vajadzētu notikt), un es savos divdesmit un vēl drusciņ gados būtu sasniedzis to punktu, kad tiek izkāpts no puišeļa biksēm un uzvelk nopietno vīru uzvalku? Vai varbūt pie "vainas" ir manu dzīves uzskatu maiņa, koncentrējoties uz sadzīvošanu ar citiem, censties nevienu neaizvainot, bet tieši otrādi - mēģināt palīdzēt? Lai nu kā, tagad ir nedaudz dīvaina sajūta, jo kaut kas ir mainījies. Bet dzīve taču visu laiku mainās.
P.s. Tikko noskatījos Harija Potera jaunāko filmu. Godīgi sakot, nepatika. Skatīties jau var, bet nekā tāda īpaša tur nebija. Emocionāli filma ļoti atpaliek no grāmatas. Gandrīz viss, kas šo pēdējo sērijas grāmatu padarīja par visaizraujošāko, filmā bija izlaists. Nebija jūtamas bailes un spriedze, kas pavadīja galvenos varoņus, ne mirkli neatkāpjoties no tiem. Filma likās tāda plakana, ļoti vienmuļa. Filmas scenārijs atgādina 3. klases skolnieka atstāstījumu par iepriekšējā dienā piedzīvoto. Protams, ir grūti uztaisīt filmu pēc grāmatas, ņemot vērā cik tā ir piesātināta ar notikumiem, emocijām, attiecībām. Bet man liekas, ka stāsts ir ticis pārāk apcirpts. Skatoties filmu, es mēģināju sevi iedomāties kā skatītāju, kurš nav lasījis to grāmatu. Likās, ka filmai nav nekāda sižeta. Ļoti trūka pāreju no viena notikuma uz otru. Ja man, kurš ir lasījis grāmatu, nebija nekādu problēmu izsekot filmā notiekošajam, tad cilvēkam, kurš nav lasījis grāmatu, filmas, manuprāt, liktos grūti uztverama, haotiska, varbūt ka pat neloģiska. Bet nu, iespējams, ka es pārāk esmu ieciklējies uz grāmatu, tāpēc man daudzas lietas nepatika, un ja es nezinātu stāstu, varbūt, ka man šī filma arī patiktu. Lai nu kā, cerams, ka nākamā, noslēdzošā filma būs labāka.