dziivesprieks

Nevienas sakarīgas domas

Wed, 09 Nov 2011 21:39:35 GMT

5% manis klausās mūzīku un priecājas, ka ir atradis foršu albūmu, jauns klausāmais materiāls braukšanai uz skolu
5% manis prāto, kurš manis rakstīto lasīs
5% manis uztraucas, ko pa mani padomās, izlasot manu rakstu
5% manis ir apmierināts ar šodien paveikto
5% manis ir gandarīts jo šodien pārcieta zobu labošanu bez narkozes ()
5% manis ir izbrīnīts, kā šodien ne no kā man uzradāk kakla sāpes un kā tās pa pāris stundām ir progresējošanas
5% manis ir mānticīgs un norūpējies, jo iepriekšējā rindā sarakstīju par slimībām
5% manis savācās, jo saprot, ka domas pašas par sevi nerealizējas
5% manis neatceras latviešu valodas likumus, vai pareizi pierakstīta frāze "ne no kā"
5% manis rēķina cik procenti jau ir sarakstīti un cik vēl ir jāsaraksta
5% manis domā, ka šis raksts ir bezjēdzīgs, un ka labāk vajag to visu dzēst ārā
5% manis ir principiāli mērķtiecīgs, un pabeigs rakstu, lai vai kādas domas nāk prātā
5% manis sarēķināja, ka pirms tam sarakstīti 12 teikumi un ka šis ir 13.
5% manis atkal pārņēma māņticība, jo pierakstīju skaitli 13.
5% manis atkal savācās (skatīt 8. teikumu no augšas)
5% manis cer, ka šodien izdzertais koldrekss palīdzēs un rītdien es jutīšos labāk
5% manis domā, ka raksts ir zaudējis sākotnējo ideju, citiem vārdiem, esmu iebraucis auzās
5% manis domā, ka pārāk daudz laika tiek patērēts nelietderīgām domām
5% manis jūt, ka sāk parādīties iesnas
5% manis ir nobažījies, ka man tagad būs klasiskais saaukstēšanās komplekts, bet tajā pat laikā ir cerība, ka rīt jutīšos daudz labāk.

Cik grūti ir saņemties kaut ko uzsākt darīt, tik viegli ir to izdarīt.

Fri, 04 Nov 2011 21:49:24 GMT

Šodien 12 stundas morāli briedu, lai kaut ko izdarītu mācību sakarā. Visu to laiku domāju, ka būs grūti, man nekas neizdosies, varbūt labāk tajā laikā padarīt kaut ko citu. Tā nu es visu dienu muļļājos pa savu neticību un slinkumu, ka tikai pirms stundas reāli sāku kaut ko darīt. Un protams, viss sanāca daudz labāk, kā biju domājis. Darbs veicās gludi, nebija nekādas aizķeršanās. Darbs, par kuru pirms tam baiļojos, ka man prasīs vairākas dienas, un tik un tā nekas neizdosies, nesagādāja nekādas problēmas, un tā izpildei man bija jāvelta ne vairāk kā 30 min. Un tagad uzreiz ar citu noskaņojumu varu gatavoties naktsmieram.
Mācība: Mazāk domāt, vairāk darīt :)

It`s been a long time

Tue, 01 Nov 2011 18:15:27 GMT

Daudz laika ir pagājis, kopš pēdējo reizi šeit atstāju savu "domu nospiedumu". Daudz kas arī ir mainījies. Vispār jāsaka, ka manījīies ir gandrīz viss, tā teikt, viss ir apmeties par 180 vai sagriezies ar kājām gaisā. Mainījies ir visa kā tik daudz, ka īsti nemaz negribās par to ne domāt, ne atcerēties. Jādzīvo tik uz priekšu.
Pateikšu vien to, nesen ar mani notika kas tāds, ko citi apraksta kā lūzuma punktu, manā dzīvē sasniedzu (ne labprātīgi) t.s.checkpoint`u. Daudz kas, kam iepriekš ticēju, izrādījās meli un ilūzijas, tagad jāsāk mācīties dzīvot no pašiem pamatiem. Vismaz labi, ka ar to man kaut cik izdodas. Ar mācībām daudz maz tieku galā, maz pamazām atgriežos tajā procesā, ko sauc par dzīvi. Viegli jau nav, jo dažkārt liekas, ka viss ir kārtībā, ka viss ir tieši tā, kā bija agrāk, pirms lielajām pārmaiņām. Tādās reizēs man sev jāatgādina, ka tagad viss ir savādāk. Bet būs jau labi, atkal iemācīsos dzīvot, turklāt tagad zināšu par lietām, kas var radīt man dzīvē problēmas. Iespējams, ka kādreiz dzīvošu vēl pilnvērtīgāku dzīvi kā vēl jebkad iepriekš. Būs labi :)

Sun, 29 May 2011 22:24:14 GMT

Dažreiz es brīnos par sevi, cik muļķīgi mēdzu rīkoties. Jau kuro reizi es uz nakti saēdos, kā rezultātā nedz normāli izgulējos, nedz no rīta varēju brokastis normāli ieēst. Viena maza vēlme uzkost, kas netiek ar prātu izvērtēta, un gatavs. Attopos ar tukšu šķīvi un piestūķētu vēderu, kā ari ar nosodījuma izjūtu, kā es to varēju pieļaut. Vēl muļķīgāku manu rīcību padara fakts, ka man jau ir problēmas ar gremošanu, ir vairākas reizes iets pie ārsta, bija jārij "kobras" (ļoti nepatīkami), un allaž esmu piekodināts, ka man ar ēšanu ir jāuzmanās. Bet kamēr ir labi, visas norādes ātri aizmirstas. Lai nu kā, rakstot šo rakstu, pār mani nāca atklāsme, ka varbūt šis niķis ir pie vainas, kas man liedz normāli izgulēties. Ka, ja piedomāšu un turpmāk pirms uz nakti nesaēdīšos, man uzlabosies pašsajūta, naktīs varēšu labāk gulēt, labāk piecelties un labāk justies pa dienu.
P.s. Tikko, skatoties pa logu, atcerējos, kā tieši pirms gada visu nakti negulēju, lai tikai pabeigtu un laicīgi nodotu bakalaura darbu. Neteikšu, ka laiks tik ātri pagājis, vai arī ka daudz kas ir mainījies. Laiks iet savā ātrumā un dzīvē visu laiku kaut kas notiek. Tāpēc nevajag koncentrēties uz to, kas ir bijis, bet domāt par to, ko vēl varēs izdarīt. :)

Šo bildi uzņēmu tieši pirms gada, ap četriem no rīta, kad atpūtos no bak. darba rakstīšanas.

Wed, 18 May 2011 22:11:10 GMT

Kas par dieniņu šodien bija... Šodien realizējās gandrīz viss, no kā man vajadzētu izvairīties, taču beigu beigās viss beidzās labi. Ceru, ka beidzot būšu izdarījis pareizos secinājumus un uz tā paša grābekļa 101. reizi neuzkāpšu. Jūtu, ka ir progress, vismaz tagad pieķeru sevi domājam par lietām, par kurām līdz tam neaizdomājos, kā rezultātā radās visādas, ne vienmēr komfortablas situācijas. Kaut arī pamazām, bet viss iet uz labo pusi.
P.s. Tagad uz mp3 saliku pāri pa simts ambient/chillout mūzikas "gabalu", būs pie kā aizmigt.

Tue, 17 May 2011 23:50:59 GMT

Seriāliem tagad sezonuas beigas, būs man jāizdomā, ko darīt ar tām pāris stundām nedēļā, kas nu būs brīvas. :)
Jau kuro dienu jūsmoju par gaisotni, kas valda ārā: kokiem zari ir pilni ar zaļām lapām, gaiss ir patīkami silts, bet vislabākais ir pēc lietus, kad var labi izostīt svaigo zāli un lapas. Bet kaut kā pietrukst. Ak jā, iztrūkst eksāmenu laika trauksmainums un stresiņš, kas ap šo gada laiku ir mani pavadījis pēdējos piecpadsmit gadus. Laikam aizvakar gāju no darba mājās un tieši pirms tam bija lijis lietus, un es sajutu šo pazīstamo smaržu un uzreiz atcerējos, kā pirms dažiem gadiem ar uzvalku mugurā devos uz skolu, galvā cenšoties atcerēties visu, ko iepriekšējā dienā biju mācījies. Vēl atcerējos reizes, kad gāju uz skolu pēc liecībām vai arī, kad bija jānokārto pēdējās lietas skolā, un pēc tam 3 mēneši brīvi. Patīkamas atmiņas, bet tagad ir tīri ok. Tagad ir jauna situācija, jauni iespaidi un emocijas. Jāizdzīvo un jāizbauda viss, ko dzīve mums dod, lai arī kas tas būtu. Nu vismaz jācenšās. :)
P.s. Rītdien solot dienu bez nokrišņiem. Jauki, būs forša futbola spēlēšana. :)

Mon, 16 May 2011 15:57:22 GMT

Šodien vējs galvā, darbs virzījās ļoti lēnu uz priekšu. Visu dienu velku gumiju, neskatoties uz to, ka apzinos, ka darbs ir līdz noteiktam laikam jāizdara. Laikam būs kādu no turpmākajiem šīs nedēļas vakariem ilgāk jāpastrādā. Tagad klausos mūziku, kas ir pilna ar rupjībām un gatavojos doties uz zāli, lai atbrīvotos no visa liekā. Noskaņojums šodien ir labs.
Par mūziku runājot: bērnībā angļu valodu nepratu, tāpēc izvēlējos mūziku pēc skanējuma, melodijas. Tagad vērtēju arī to lirisko pusi, bet beigu beigās tāpat klausos tās dziesmas, kuras man patīk pēc skanējuma nevis pēc vēstījuma.

It`s good to be back

Sat, 07 May 2011 15:33:17 GMT

Kādu laiku biju pazudis, bet nu esmu atpakaļ. Liekas ka pagājusi vesela mūžība, kopš pēdējo reizi rakstīju. Tik daudz kas pa vidu ir noticies... Sajūta ir tāda, ka it kā esmu beidzot izkāpis no karuseļa, kas ir griezies mežonīgā ātrumā veselu mēnesi. Nedaudz dīvaini, ka, puslīdz normalizējoties situācijai darbā, atkal ir brīvs laiks pārdomāt lietas, kas veselu mūžību ir bijušas neaiztiktas. Bet nevar teikt, ka viss ir atgriezies vecajās sliedēs, kaut kas tomēr nedaudz ir mainījies. Liekas, ka tagad, kaut nedaudz, bet savādāk skatos uz dzīvi. Var teikt, ka pa šo laiku es dabūju vienu no tiem "acu atvēršanas" vai "rozā briļļu" noņemšanas momentiem, kas saproti, ka dzīvē ir nopietni, ka jebkam, ko daru, būs sekas, ka par savu rīcību atbildu tikai un vienīgi es pats. Šie momenti maina cilvēku, bet tāda jau ir to būtība: likt saprast cilvēkam, ka kaut kas līdzšīnējā rīcībā vai izpratnē nav bijis pareizi, un rosināt izdarīt secinājumus. "Izdzīvo tas, kas spēj pielāgoties".
Pietiks par nopietnām lietām. Šodien gultu saklāju ap pieciem pēcpusdienā, un par to nekaunos. Ir pavēss. Darbā gan es to īpaši nejutu, bet mājās esot kājas nedaudz salst, tāpēc esmu uzvilcis vilnas zeķas. Vilnas zeķes maijā, kas to būtu domājis. :)

Sat, 02 Apr 2011 03:22:46 GMT

Vakar bija pirmais aprīlis, taču tas nebija, kā visi iepriekšējie. Nebija joku un izjokošanas. Nevarētu gan teikt, ka iepriekšējos gados būtu bijusi baigā āzēšanās un jokošanās, bet nu vakar bija kaut kā pavisam citādi. Neviena joka. Vai tas tādēļ, ka ar laiku cilvēki kļūst pieaugušāki (vismaz teorētiski tā tm vajadzētu notikt), un es savos divdesmit un vēl drusciņ gados būtu sasniedzis to punktu, kad tiek izkāpts no puišeļa biksēm un uzvelk nopietno vīru uzvalku? Vai varbūt pie "vainas" ir manu dzīves uzskatu maiņa, koncentrējoties uz sadzīvošanu ar citiem, censties nevienu neaizvainot, bet tieši otrādi - mēģināt palīdzēt? Lai nu kā, tagad ir nedaudz dīvaina sajūta, jo kaut kas ir mainījies. Bet dzīve taču visu laiku mainās.
P.s. Tikko noskatījos Harija Potera jaunāko filmu. Godīgi sakot, nepatika. Skatīties jau var, bet nekā tāda īpaša tur nebija. Emocionāli filma ļoti atpaliek no grāmatas. Gandrīz viss, kas šo pēdējo sērijas grāmatu padarīja par visaizraujošāko, filmā bija izlaists. Nebija jūtamas bailes un spriedze, kas pavadīja galvenos varoņus, ne mirkli neatkāpjoties no tiem. Filma likās tāda plakana, ļoti vienmuļa. Filmas scenārijs atgādina 3. klases skolnieka atstāstījumu par iepriekšējā dienā piedzīvoto. Protams, ir grūti uztaisīt filmu pēc grāmatas, ņemot vērā cik tā ir piesātināta ar notikumiem, emocijām, attiecībām. Bet man liekas, ka stāsts ir ticis pārāk apcirpts. Skatoties filmu, es mēģināju sevi iedomāties kā skatītāju, kurš nav lasījis to grāmatu. Likās, ka filmai nav nekāda sižeta. Ļoti trūka pāreju no viena notikuma uz otru. Ja man, kurš ir lasījis grāmatu, nebija nekādu problēmu izsekot filmā notiekošajam, tad cilvēkam, kurš nav lasījis grāmatu, filmas, manuprāt, liktos grūti uztverama, haotiska, varbūt ka pat neloģiska. Bet nu, iespējams, ka es pārāk esmu ieciklējies uz grāmatu, tāpēc man daudzas lietas nepatika, un ja es nezinātu stāstu, varbūt, ka man šī filma arī patiktu. Lai nu kā, cerams, ka nākamā, noslēdzošā filma būs labāka.

Mon, 28 Mar 2011 16:18:25 GMT

Viss, man pietiek, man tas projekts jau ir konkrēti noriebies. Vispār kaut kāds murgs ar to uzdevumu: kad liekas, ka kaut ko būšu uztaisījis, izrādās, ka risinājums neder un man darbs ir jāpārtaisa, ir jāmeklē jauni risinājumi, atkal zaudēts laiks, kārtējā diena, ka neesmu uztaisījis neko prātīgu. Neizdarītā vēl ir tik daudz. Bet man vienalga, iešu mājās.

Mon, 21 Mar 2011 13:18:39 GMT

Kaut kas nebijis, gandrīz visu dienu esmu nosēdējis darbā bez neviena uzdevuma. Neparasta, taču patīkama sajūta, cenšos izbaudīt.
Pagājušā nedēļa paskrēja vienā elpas vilcienā, jāiemācās piebremzēt sevi.

Fri, 11 Mar 2011 15:28:54 GMT

Tik dīvaina sajūta, ka visu nedēļu esmu pavadījis mājās slimodams. Gandrīz jau biju aizmirsis, kāda noskaņa ir piektdienu pēcpusdienās, kad ārā zem loga veidojas sastrēgumi, virtuvē griežas veļasmašīna. Beidzot noskatījos visus seriālus un raidījumus, kurus pirms tam laika trūkuma dēļ nebija iespējams noskatīties. Bet visu vajag ar mēru. Jau jūtu, ka mājās ir sēdēts gana, vēlos atkal tikt nodarbināts. Vismaz labi, ka man tāds darbs, kuru varu veikt arī no mājām, tādējādi galīgi nekrītu ārā no aprites.
P.s. Lai svētīts tas cilvēks, kurš atklāja piparmētru dziedinošās spējas. Tagad sēžu un kaifoju, elpodams piparmētru eļļas inhalācijas. Efekts ir momentāns, jau pēc 4. ieelpas jūtu, kā deguns sāk attīrīties.

Fri, 11 Mar 2011 01:44:13 GMT

Šodien, pēc n-to gadu pārtraukuma, noskatījos kādu klasiskā Disneja tipa animācijas filmu, kur ir karaļvalstis, maģija, dziedāšana utt. Nemaz neatceros, kad es šāda tipa filmu iepriekšējo reizi būtu skatījies, laikam agrā bērnībā, tāpēc, skatoties šo "multeni", bija neparastas, bet tajā pat laikā kaut kad sen sen piedzīvotas sajūtas. Nekāda tāda īpaša multenē ("Tangled") nebija, taču guvu daudz pozitīvisma. Pat ļaunā tante likās pārlieku jauka un pieklājīga.
Tagad man ir iesnu un aizpampušā fāze, tā parasti ir viena no pēdējām manā atveseļošanās gaitā. Cerams, ka drīz būšu atkal vesels.

Sat, 05 Mar 2011 14:06:45 GMT

Es šodien pamodos un uzsāku ikdienišķo procedūru, aptverot, vai sapņoju, par ko sapņoju, kas es esmu, kas ir noticis vakar un kas ir paredzēts šodien. Un kļuvu laimīgs, jo šodien paredzēts nebija nekas.

Wed, 02 Mar 2011 18:37:16 GMT

Nevajag meklēt loģiku cilvēka rīcībā, jo tur tādas nemaz nav. Katrai rīcībai var būt atšķirīgi cēloņi un dažādas sekas. Vēl lielāka kļūda ir iedomāties, ka cilvēki domā vienādi. Ehh, cik daudz problēmas ir radušās no šī galīgi aplamā pieņēmuma. Brīvā griba un apziņa ir tās divas lietas, kuru priekšā loģika ir bezspēcīga. Vēl joprojām cilvēki nav "atkoduši" apziņas noslēpumu, viņam nav ne jausmas kā tā funkcionē. Kā cilvēks rīkojas, ja kaut ko nespēj izskaidrot? Viņš šo lietu ignorē. Līdz ar to tiek atmests apziņas faktors un, nemitīgi ražojot stereotipu un pieņēmumu lērumus, cilvēks sevi "vienkāršo" no unikālas būtnes ar bezgalīgi daudz iespējām un izvēlēm līdz mašīnai ar ierobežotu informācijas daudzumu un izskaitļojamu rīcību. Sekas šādai rīcībai pārsvarā ir pārpratumi, komunikācijas izkropļošana, sabiedrības kā veseluma sasķelšanās. Nekā laba nav.
Kā no tā visa izvairīties? Došu nelielu padomu, kas man ir palīdzējis un ļāvis man pašam sevi apzināties: Atteikties no domas, ka cilvēki domā līdzīgi un pieradināt sevi pie domas, ka pasaulē ir iespējams jebkas.

Mon, 28 Feb 2011 23:33:30 GMT

Esmu noguris, prāts jau lēnām "slēdzas" ārā. Vēl tikai uzlikšu uz mp3 atskaņotāja pāris mūzikas gabalus, un tad jau uz čučumuižu

Neaizmisti apstāties!

Mon, 28 Feb 2011 17:19:21 GMT

Pēdējās divas nedēļas paskrēja tik ātri kā viens elpas vilciens. Rīts, darbs, pusdienas, darbs, vakars - neliela atpūta, naktsmiers. Varbūt liekas, ka tas ir normāli, ka tāds ir parastais pieauguša cilvēka dzīves režīms. Bet man nepatīk. Es nevaru tā bez apstājas rosīties. Reizēm vajag apstāties un nedarīt neko. Tagad darbā uz doto mirkli nav uzdevuma, bet es vēl joprojām esmu birojā. Es izbaudu mieru, sajūtu, ka nav nekur jāsteidzas, klausos, kā tikšķ pulkstenis, kurš, atšķirībā no citām reizēm, tagad mani uz priekšu nedzen. Dzīve nav jāpacieš, tā ir jāizbauda.

Ak, šie nolāpītie miega sapņi

Thu, 17 Feb 2011 22:48:50 GMT

Vai tā nav kaut kāda likteņa ironija, vai arī joks, ko dzīve ar mani izspēlēja, ka brīdī, kad es jau gandrīz pilnībā biju atbrīvojies no nevēlamām jūtām un emocijām un jau biju gatavs uzsākt jaunu dzīvi, vienā naktī parādās, atvainojiet par izteicienu, stulbs sapnis, kurās , protams, piepildās manas viskvēlāk lolotā vēlme attiecībās ar konkrētu cilvēki, vēlme, kas reālajā dzīvē dažādu objektīvu, saprātīgu un pašsaprotamu iemeslu dēļ pašlaik nav un iespējams, ka arī nekad nebūs iespējama. Protams, es pamodos visnepiemērotākajā mirklī, visu dienu aizvadīju ar pamatīgu devu vilšanās sajūtas, un atkal jāuzsāk šis nepatīkamais, bet nepieciešamais ceļš, lai atbrīvotos no šīm nu jau kārtējo reizi iegūtajām viltus ilūzijām, un atgūtu tik ļoti kāroto sirdsmieru un harmoniju.

Tue, 08 Feb 2011 16:40:53 GMT

Pirms kāda laika, klausoties vienu audiogrāmatu, dzirdēju vienu atziņu par problēmām, kuru cēloņi cilvēka vēlmes un vajadzības. It kā jau nekas īpašs, pašam par to ir nācies aizdomāties. Taču tajā reizē dzirdētais bija kas īpašs. Risinājums, vienkārša formula, pamācība, kas jāmaina, lai atrisinātu lielākās problēmas. Domāju, ka vairums cilvēku zin šo risinājumu, bet tikai neaizdomājas par to, jo ir aizņemti ar savām vēlmēm. Kaut ko gribēt nav slikti, gribēšana ir nepieciesama, bez tās nevar. Bet atslēga ir tas, ko cilvēks grib. " A key to a better life is not to have what we want, but to want what we have".

Fri, 28 Jan 2011 16:10:35 GMT

Ir piektdienas vakars, un man ir labs noskaņojums.

Thu, 27 Jan 2011 01:41:50 GMT

Šodien bija otrā reize pēdējo mēnešu laikā, kad es viņu atkal ieraudzīju. Kaut arī pēdējā reize bija pirms 5 mēnšiem, es atceros visu, it kā viss būtu noticis vakar: Viņa bija strādāja veikala konditorejā, kur es viņu pirmo reizi ieraudzīju. Pēc neskaitāmām reizēm, kad gāju pie viņas pirkt smalkmaizītes, kaut arī man tās nemaz negribējās, un uzsākt ar viņu sarunu, es uzsāku ar viņu saraksti, un todien es biju apņēmies pirmo reizi pēc šīs sarakstes tikties aci pret aci. Kad devos viņu satikt, jutu satraukumu, bet kad es ieraudzīju viņu... vienā momentā mani pārņēma tāds uztraukums, kādu vēl nekad nebiju pieredzējis: sirds sitās kā negudra, mēle likās sasieta desmit mezglos, galvā radās pilnīgs haoss, manas pirms tam galvā izdomātās frāzes, kā uzsākt un virzīt sarunu, izkūpēja vienā momentā. Bija sajūta, ka tūlīt no uztraukuma noģībšu. Es jau atkāpos no savas ieceres un lēnām devos prom, taču milzīgā vilšanās, kā arī lielā vēlme viņu uzrunāt mani bremzēja, līdz es nolēmu saņemties un mēģināt vēlreiz. Un es atkal mainīju virzienu. Taču ar katru sperto soli bija sajūta, ka lampu drudzis divkāršojas. Beigas tās dienas notikumiem bija tādas, ka es tomēr neaizgāju pie viņas.
Tajā dienā es nolēmu, ka došos viņu uzrunāt tikai tad, kad es būšu spējīgs valdīt pār savām izjūtām, emocijām un uztraukumiem, arī bailēm no izgāšanās, kas man pēc tās dienas neveiksmēm bija uzradušās. Es nezinu, vai tas likteņa pirksts vai tīra nejaušība, bet ik reizi, kad likās, ka esmu gatavs ar viņu satikties un biju uz to vietu aizgājis, viņas tur nebija. Vienreiz gan pirms pāris mēnešiem es viņu ieraudzīju, bet vēl negāju uzrunāt, jo tāpat kā tajā reizē, ar tad mani pārņēma stiprs lampu drudzis .
Kad es šo meiteni pirmo reizi ieraudzīju, sapratu, ka viņa ir īpaša. Un man visu laiku ir bijušas simpātijas pret viņu, kuras desmitkāršojās kopš mirkļa, kad viņa atbildēja uz manu vēstuli, kaut arī mani nemaz nepazina.; Tā bija tāda laime, kādu es vēl nekad nebiju piedzīvojis. Likās, ka esmu atradis ne tikai meiteni, kura man patīk, bet arī dvēseles draugu. Kad uzzināju par to, ka viņai ir draugs un ka viņam nepatīk mūsu sarakste, es nolēmu, ka atkāpšos un vairāk viņai nerakstīšu, lai neradītu nesaskaņas viņu starpā. Uzrakstīju, ka kādreiz apciemošu viņu veikalā, un viņa piekrita. Pēc tam sekoja pārdzīvojumu pilnais notikums... Turpmākajos mēnešos man gandrīz katra diena bija izaicinājums: pimrkārt man bija jāapspiež vēlme doties uz veikalu, lai satiktu viņu, jo parasti šī vēlme beidzās ar tā uztraukumu pilnā notikuma atcerēšanos un vilšanos, jo neesmu vēl emocionāli gatavs. Tā notikuma sekas bija atstājušas uz mani tik lielu iespaidu, ka, pēc tam jau no domas vien, ka iešu uz to veikalu, mani pārņēma uztraukums. Bija reizes, kad es saņēmos un gāju uz veikalu, bet jo vairāk viņam tuvojos, jo lielāks uztraukums un vairumā gadījumu es tā arī neaizgāju.Tajās retajās reizēs, kad jutos mierīgs un "tiku" līdz veikalam, izrādījās,ka viņa tajās reizēs nestrādāja.
Tā pagāja dienas, nedēļas, mēneši. Un es strādāju ar sevi, lai sasniegtu savu mērķi, meklējot dzīvē jaunus izaicinājumus, kā vairot pašapziņu un kontroli pār savām emocijām. Uz to veikalu bieži vien apzināti negāju, bet pēdējā laikā esmu atsācis iet uz šo veikalu. Tiesa, ne lai satiktu viņu, bet lai pieradinātu sevi pie šī veikala". Parasti šādos gadījumos es paņemu konkrētas lietas, paskatos, vai konditorijā ir šī meitene, bet ne ar kādiem citiem nolūkiem.
Šodien bija tā reize, kad viņu ieraudzīju. Pirmajā mirklī sajutu vēderā rodamies lielu uztraukuma tauriņu baru, bet man pašam par pārsteigumu, tas arī bija viss. Jā, bija uztraukums, sirds sitās stiprāk, bet galva bija skaidra, pats es jutos drošāks. No veikala aizgāju bez jebkādas vilšanās, smaidīdams. Smaidīdams tāpēc, ka, kaut arī ir pagājuši 5 mēneši, es šodien sajutu sava darba rezultātus. Es sajutu, ka spēju būt noteicējs pār savu dzīvi un varu atbrīvoties no sliktiem ieradumiem vai īpašībām, kā arī ar prātu ierobežot savas iegribas un kaprīzes. Protams, man vēl tāls ceļš ejams līdz sava mērķa sasniegšanai, un iespējams būs nepieciešami vēl vairāki mēneši, lai to sasniegtu. Bet es par to nesatraucos. Galu galā, man bija nepieciešami seši mēneši, lai saņemtos un uzrakstītu viņai vēstuli.
"Nav tāda ceļa, kas vestu uz laimi. Laime ir pats ceļš."

Mon, 24 Jan 2011 13:50:22 GMT

"Two steps from hell" - lielisks atklājums priekš manis, esmu sajūsmā

Kā no laivas izkritis.

Fri, 21 Jan 2011 16:32:22 GMT

Nav man miera šodien, sajūta tāda, itkā man kaut kas trūktu, bet kas tieši, to nevar pateikt. Esmu izklaidīgs, darbā neko prātīgu neesmu izdarījis, jo domas lidinās kaut kur citur, lidinās ap... nu dīvani, pirmo reizi man tā, ka nevaru noteikt cēloni. Viss sākās no vakardienas, kad redzēju filmu "Trons:Mantojums". Bet filmā taču nekā tāda nebija, tik vien kā smuki skati. Ne tur kāds mīlas stāsts, ne dziļš vēstījums, un tomēr es vairākas reizes šodien pieķēru sevi skatamies filmas treilerus un domājam par to filmu. Agrāk man tā 8 vai cik bitu mūzika krita uz nerviem, tagad es klausos filmas skaņu celiņu vairākas reizes pēc kārtas, un nevaru apstāties. Dīvaini.
Beigšu šo ziņu, un uzlikšu šodien jau padsmit reizes dzirdēto Daft Punk "Derezzed".

Fri, 21 Jan 2011 00:03:38 GMT

"Lay down
Your sweet and weary head
Night is falling
You've come to journey's end
Sleep now
And dream of the ones who came before
They are calling
From across the distant shore"...

Burvīga dziesma, kuras pavadībā labprāt dodos sapņu plašumos.

Arlabunakti!

Katrai monētai ir divas puses, jeb vajag mēģināt uz visu paskatīties no cita skatpunkta

Thu, 20 Jan 2011 21:14:07 GMT

Šodien neizdevās viss kā iecerēts: es šodien sajutu vilšanos, kā arī tiku aizvainots, laiks ārā arī nav nekāds smaidu raisošs - ir vairāk kā nepieciešams, lai norakstītu šo dienu kā neizdevušos, un sāktu par to gruzīties. Agrāk es būtu tā darījis, bet ne tagad.
Es pirms kāda laika dzirdēju kādu gudru cilvēku sakām, ka viss dzīvē notiekošais ir lielā mērā atkarīgs no paša cilvēka nostājas. Notikums pats par sevi ir "bezkrāsains", to krāsu vai toni piešķiram mēs paši ar savām domām, emocijām un nostāju. Ar sevi esmu novērojis, ka bieži vien manu noskaņu nosaka mirkļa emocijas, instinkti, piemēram, ja man kaut kas neizdodas, tad es izrādu neapmierinātību, ir bijusi kāda neveikla situācija, es jūtos neērti un pēc tam ilgu laiku nevaru šīs nepatīkamās atmiņas aizmirst. Iespējams, kāds uzskata, ka tā ir normāla parādība, ka tāds nu tas cilvēks ir, un ar to ir jāsadzīvo. Bet tā nav, galvenais ir nepieļaut, ka šīs mirkļa emocijas ņem virsroku, mēģinot vispirms iepauzēt, kā arī radušos situāciju izanalizējot, liekot akcentu nevis uz šīm sākotnējām emocijām, kas rada nepatīkamo sajūtu, bet gan mēģināt saskatīt kaut ko tādu, no kā var gūt kādu labumu. Esmu pārliecināts, ka no katras nepatīkamās sitācijas, var paņemt kaut ko labu, vajag tikai mazināt mirkļa emociju ietekmi. Man šodien nezidevās izdarīt konkrētu lietu: nekas, es tagad zinu, kas man neizdodas, un rītdien varēšu veltīt laiku, lai šo problēmu atrisinātu. Man šodien kāds sagādāja vilšanos - būs mācība mazāk paļauties uz citiem, vairāk uz sevi. Es tiku aizvainots - varizpētīt, kādi ir šī aizvainojuma cēloņi, un kas ir jādara, lai turpmāk no šāda aizvainojuma izvairītos. Ārā ir drūms laiks - kāds laiks ir, tāds ir, jāmeklē prieka avoti citur. Jā, šādu pieeju piekopt nesanāk vienā piegājienā, bet ir jāatcerās, ka viegli nāk, tas viegli iet. Galvenais ir nepadoties un ticēt tam, ka viss izdosies.