dziivesprieks

Šodien bija otrā reize pēdējo mēnešu laikā, kad es viņu atkal ieraudzīju. Kaut arī pēdējā reize bija pirms 5 mēnšiem, es atceros visu, it kā viss būtu noticis vakar: Viņa bija strādāja veikala konditorejā, kur es viņu pirmo reizi ieraudzīju. Pēc neskaitāmām reizēm, kad gāju pie viņas pirkt smalkmaizītes, kaut arī man tās nemaz negribējās, un uzsākt ar viņu sarunu, es uzsāku ar viņu saraksti, un todien es biju apņēmies pirmo reizi pēc šīs sarakstes tikties aci pret aci. Kad devos viņu satikt, jutu satraukumu, bet kad es ieraudzīju viņu... vienā momentā mani pārņēma tāds uztraukums, kādu vēl nekad nebiju pieredzējis: sirds sitās kā negudra, mēle likās sasieta desmit mezglos, galvā radās pilnīgs haoss, manas pirms tam galvā izdomātās frāzes, kā uzsākt un virzīt sarunu, izkūpēja vienā momentā. Bija sajūta, ka tūlīt no uztraukuma noģībšu. Es jau atkāpos no savas ieceres un lēnām devos prom, taču milzīgā vilšanās, kā arī lielā vēlme viņu uzrunāt mani bremzēja, līdz es nolēmu saņemties un mēģināt vēlreiz. Un es atkal mainīju virzienu. Taču ar katru sperto soli bija sajūta, ka lampu drudzis divkāršojas. Beigas tās dienas notikumiem bija tādas, ka es tomēr neaizgāju pie viņas.
Tajā dienā es nolēmu, ka došos viņu uzrunāt tikai tad, kad es būšu spējīgs valdīt pār savām izjūtām, emocijām un uztraukumiem, arī bailēm no izgāšanās, kas man pēc tās dienas neveiksmēm bija uzradušās. Es nezinu, vai tas likteņa pirksts vai tīra nejaušība, bet ik reizi, kad likās, ka esmu gatavs ar viņu satikties un biju uz to vietu aizgājis, viņas tur nebija. Vienreiz gan pirms pāris mēnešiem es viņu ieraudzīju, bet vēl negāju uzrunāt, jo tāpat kā tajā reizē, ar tad mani pārņēma stiprs lampu drudzis .
Kad es šo meiteni pirmo reizi ieraudzīju, sapratu, ka viņa ir īpaša. Un man visu laiku ir bijušas simpātijas pret viņu, kuras desmitkāršojās kopš mirkļa, kad viņa atbildēja uz manu vēstuli, kaut arī mani nemaz nepazina.; Tā bija tāda laime, kādu es vēl nekad nebiju piedzīvojis. Likās, ka esmu atradis ne tikai meiteni, kura man patīk, bet arī dvēseles draugu. Kad uzzināju par to, ka viņai ir draugs un ka viņam nepatīk mūsu sarakste, es nolēmu, ka atkāpšos un vairāk viņai nerakstīšu, lai neradītu nesaskaņas viņu starpā. Uzrakstīju, ka kādreiz apciemošu viņu veikalā, un viņa piekrita. Pēc tam sekoja pārdzīvojumu pilnais notikums... Turpmākajos mēnešos man gandrīz katra diena bija izaicinājums: pimrkārt man bija jāapspiež vēlme doties uz veikalu, lai satiktu viņu, jo parasti šī vēlme beidzās ar tā uztraukumu pilnā notikuma atcerēšanos un vilšanos, jo neesmu vēl emocionāli gatavs. Tā notikuma sekas bija atstājušas uz mani tik lielu iespaidu, ka, pēc tam jau no domas vien, ka iešu uz to veikalu, mani pārņēma uztraukums. Bija reizes, kad es saņēmos un gāju uz veikalu, bet jo vairāk viņam tuvojos, jo lielāks uztraukums un vairumā gadījumu es tā arī neaizgāju.Tajās retajās reizēs, kad jutos mierīgs un "tiku" līdz veikalam, izrādījās,ka viņa tajās reizēs nestrādāja.
Tā pagāja dienas, nedēļas, mēneši. Un es strādāju ar sevi, lai sasniegtu savu mērķi, meklējot dzīvē jaunus izaicinājumus, kā vairot pašapziņu un kontroli pār savām emocijām. Uz to veikalu bieži vien apzināti negāju, bet pēdējā laikā esmu atsācis iet uz šo veikalu. Tiesa, ne lai satiktu viņu, bet lai pieradinātu sevi pie šī veikala". Parasti šādos gadījumos es paņemu konkrētas lietas, paskatos, vai konditorijā ir šī meitene, bet ne ar kādiem citiem nolūkiem.
Šodien bija tā reize, kad viņu ieraudzīju. Pirmajā mirklī sajutu vēderā rodamies lielu uztraukuma tauriņu baru, bet man pašam par pārsteigumu, tas arī bija viss. Jā, bija uztraukums, sirds sitās stiprāk, bet galva bija skaidra, pats es jutos drošāks. No veikala aizgāju bez jebkādas vilšanās, smaidīdams. Smaidīdams tāpēc, ka, kaut arī ir pagājuši 5 mēneši, es šodien sajutu sava darba rezultātus. Es sajutu, ka spēju būt noteicējs pār savu dzīvi un varu atbrīvoties no sliktiem ieradumiem vai īpašībām, kā arī ar prātu ierobežot savas iegribas un kaprīzes. Protams, man vēl tāls ceļš ejams līdz sava mērķa sasniegšanai, un iespējams būs nepieciešami vēl vairāki mēneši, lai to sasniegtu. Bet es par to nesatraucos. Galu galā, man bija nepieciešami seši mēneši, lai saņemtos un uzrakstītu viņai vēstuli.
"Nav tāda ceļa, kas vestu uz laimi. Laime ir pats ceļš."

"Two steps from hell" - lielisks atklājums priekš manis, esmu sajūsmā

Nav man miera šodien, sajūta tāda, itkā man kaut kas trūktu, bet kas tieši, to nevar pateikt. Esmu izklaidīgs, darbā neko prātīgu neesmu izdarījis, jo domas lidinās kaut kur citur, lidinās ap... nu dīvani, pirmo reizi man tā, ka nevaru noteikt cēloni. Viss sākās no vakardienas, kad redzēju filmu "Trons:Mantojums". Bet filmā taču nekā tāda nebija, tik vien kā smuki skati. Ne tur kāds mīlas stāsts, ne dziļš vēstījums, un tomēr es vairākas reizes šodien pieķēru sevi skatamies filmas treilerus un domājam par to filmu. Agrāk man tā 8 vai cik bitu mūzika krita uz nerviem, tagad es klausos filmas skaņu celiņu vairākas reizes pēc kārtas, un nevaru apstāties. Dīvaini.
Beigšu šo ziņu, un uzlikšu šodien jau padsmit reizes dzirdēto Daft Punk "Derezzed".

"Lay down
Your sweet and weary head
Night is falling
You've come to journey's end
Sleep now
And dream of the ones who came before
They are calling
From across the distant shore"...

Burvīga dziesma, kuras pavadībā labprāt dodos sapņu plašumos.

Arlabunakti!

Šodien neizdevās viss kā iecerēts: es šodien sajutu vilšanos, kā arī tiku aizvainots, laiks ārā arī nav nekāds smaidu raisošs - ir vairāk kā nepieciešams, lai norakstītu šo dienu kā neizdevušos, un sāktu par to gruzīties. Agrāk es būtu tā darījis, bet ne tagad.
Es pirms kāda laika dzirdēju kādu gudru cilvēku sakām, ka viss dzīvē notiekošais ir lielā mērā atkarīgs no paša cilvēka nostājas. Notikums pats par sevi ir "bezkrāsains", to krāsu vai toni piešķiram mēs paši ar savām domām, emocijām un nostāju. Ar sevi esmu novērojis, ka bieži vien manu noskaņu nosaka mirkļa emocijas, instinkti, piemēram, ja man kaut kas neizdodas, tad es izrādu neapmierinātību, ir bijusi kāda neveikla situācija, es jūtos neērti un pēc tam ilgu laiku nevaru šīs nepatīkamās atmiņas aizmirst. Iespējams, kāds uzskata, ka tā ir normāla parādība, ka tāds nu tas cilvēks ir, un ar to ir jāsadzīvo. Bet tā nav, galvenais ir nepieļaut, ka šīs mirkļa emocijas ņem virsroku, mēģinot vispirms iepauzēt, kā arī radušos situāciju izanalizējot, liekot akcentu nevis uz šīm sākotnējām emocijām, kas rada nepatīkamo sajūtu, bet gan mēģināt saskatīt kaut ko tādu, no kā var gūt kādu labumu. Esmu pārliecināts, ka no katras nepatīkamās sitācijas, var paņemt kaut ko labu, vajag tikai mazināt mirkļa emociju ietekmi. Man šodien nezidevās izdarīt konkrētu lietu: nekas, es tagad zinu, kas man neizdodas, un rītdien varēšu veltīt laiku, lai šo problēmu atrisinātu. Man šodien kāds sagādāja vilšanos - būs mācība mazāk paļauties uz citiem, vairāk uz sevi. Es tiku aizvainots - varizpētīt, kādi ir šī aizvainojuma cēloņi, un kas ir jādara, lai turpmāk no šāda aizvainojuma izvairītos. Ārā ir drūms laiks - kāds laiks ir, tāds ir, jāmeklē prieka avoti citur. Jā, šādu pieeju piekopt nesanāk vienā piegājienā, bet ir jāatcerās, ka viegli nāk, tas viegli iet. Galvenais ir nepadoties un ticēt tam, ka viss izdosies.

Dzīvē viss ir iespējams, tikai mēs, cilvēki, radot šķēršļus un izdomājot atrunas, lai izvairītos no rīcības, radam šo neaizsniedzamības, neiespējamības ilūziju.

Tikko noskatījos filmu Catfish, tā bija... interesanta(?), nē, drīzāk netradicionāla. Katrā ziņā mani šī filma neatstāja vienaldzīgu. Es neņemos spriest, vai filmā parādītie notikumi ir īsti, vai arī ir izdomājums, jo mēdzu būt tik naivs, ka ticu gandrīz visam, ko man saka (piemēram, ka filma Transformeri ir balstīta uz patiesiem notikumiem). Filma mani uzrunāja daudzējādi, bet tā kā es esmu ar IT lietām saistīts cilvēks, es gribētu izteikties par interneta lomu mūsu dzīvē. Pirms vairākiem gadiem ar vienu paziņu spriedām par inteneta lietošanu, sociālajām vietnēm, un viņš teica, ka internets viņam ir kā spēle, tā ir vide, kurā var norobežoties no savas īstās dzīves, pamuļķoties, "izkliegt savu sāpi jeb izgruzīties", tad atgriezties savā dzīvē. Pēc tam es sāku apsvērt viņa teikto, un sapratu, ka es tā nevaru pārslēgties citā režīmā jeb mainīt savus komunicēšanās paradumus, sērfojot internetā: tāpat kā reālajā dzīvē, es cenšos neaizkart nevienu cilvēku interneta lapās, kā arī man nepatīk melot. Man pašam tīk domāt, ka es domāju par sekām un man liekas, ka tieši par to šī filma ir. Tā man lika padomāt par to, ka, internets nav nekāda "cita pasaule" ar citem noteikumiem, likumiem, bet gan rīks ērtākai komunicēšanai reālā pasaulē ar reāliem cilvēkiem. Var jau būt, ka es nepareizi esmu sapratis šīs filmas vēstījumu, bet manuprāt šī filma skaidri parāda, kādas sekas var būt cilvēku maldīgajam priekštatam par virtuālās pasaules nošķirtību no reālās dzīves, kas vienam likās nevainīga spēlīte, veids, kā aizmirst ikdienas problēmas, citam var būt nopietna lieta un var sagādāt reālu vilšanos, ciešanas vai pārdzīvjumus.
Otra lieta, par ko šī filma mani uzrunāja, ir patiesums un meli. Šajā ziņā viss ir vienkārši: jo saldāki meli, jo rūgtāka patiesība. Un meli vienmēr agri vai vēlu tiek atklāti, vienmēr.

"Nav tāda ceļa, kas ved uz laimi. Laime ir pats ceļš."