dziivesprieks

Tikko noskatījos filmu Catfish, tā bija... interesanta(?), nē, drīzāk netradicionāla. Katrā ziņā mani šī filma neatstāja vienaldzīgu. Es neņemos spriest, vai filmā parādītie notikumi ir īsti, vai arī ir izdomājums, jo mēdzu būt tik naivs, ka ticu gandrīz visam, ko man saka (piemēram, ka filma Transformeri ir balstīta uz patiesiem notikumiem). Filma mani uzrunāja daudzējādi, bet tā kā es esmu ar IT lietām saistīts cilvēks, es gribētu izteikties par interneta lomu mūsu dzīvē. Pirms vairākiem gadiem ar vienu paziņu spriedām par inteneta lietošanu, sociālajām vietnēm, un viņš teica, ka internets viņam ir kā spēle, tā ir vide, kurā var norobežoties no savas īstās dzīves, pamuļķoties, "izkliegt savu sāpi jeb izgruzīties", tad atgriezties savā dzīvē. Pēc tam es sāku apsvērt viņa teikto, un sapratu, ka es tā nevaru pārslēgties citā režīmā jeb mainīt savus komunicēšanās paradumus, sērfojot internetā: tāpat kā reālajā dzīvē, es cenšos neaizkart nevienu cilvēku interneta lapās, kā arī man nepatīk melot. Man pašam tīk domāt, ka es domāju par sekām un man liekas, ka tieši par to šī filma ir. Tā man lika padomāt par to, ka, internets nav nekāda "cita pasaule" ar citem noteikumiem, likumiem, bet gan rīks ērtākai komunicēšanai reālā pasaulē ar reāliem cilvēkiem. Var jau būt, ka es nepareizi esmu sapratis šīs filmas vēstījumu, bet manuprāt šī filma skaidri parāda, kādas sekas var būt cilvēku maldīgajam priekštatam par virtuālās pasaules nošķirtību no reālās dzīves, kas vienam likās nevainīga spēlīte, veids, kā aizmirst ikdienas problēmas, citam var būt nopietna lieta un var sagādāt reālu vilšanos, ciešanas vai pārdzīvjumus.
Otra lieta, par ko šī filma mani uzrunāja, ir patiesums un meli. Šajā ziņā viss ir vienkārši: jo saldāki meli, jo rūgtāka patiesība. Un meli vienmēr agri vai vēlu tiek atklāti, vienmēr.