dziivesprieks

Šodien bija otrā reize pēdējo mēnešu laikā, kad es viņu atkal ieraudzīju. Kaut arī pēdējā reize bija pirms 5 mēnšiem, es atceros visu, it kā viss būtu noticis vakar: Viņa bija strādāja veikala konditorejā, kur es viņu pirmo reizi ieraudzīju. Pēc neskaitāmām reizēm, kad gāju pie viņas pirkt smalkmaizītes, kaut arī man tās nemaz negribējās, un uzsākt ar viņu sarunu, es uzsāku ar viņu saraksti, un todien es biju apņēmies pirmo reizi pēc šīs sarakstes tikties aci pret aci. Kad devos viņu satikt, jutu satraukumu, bet kad es ieraudzīju viņu... vienā momentā mani pārņēma tāds uztraukums, kādu vēl nekad nebiju pieredzējis: sirds sitās kā negudra, mēle likās sasieta desmit mezglos, galvā radās pilnīgs haoss, manas pirms tam galvā izdomātās frāzes, kā uzsākt un virzīt sarunu, izkūpēja vienā momentā. Bija sajūta, ka tūlīt no uztraukuma noģībšu. Es jau atkāpos no savas ieceres un lēnām devos prom, taču milzīgā vilšanās, kā arī lielā vēlme viņu uzrunāt mani bremzēja, līdz es nolēmu saņemties un mēģināt vēlreiz. Un es atkal mainīju virzienu. Taču ar katru sperto soli bija sajūta, ka lampu drudzis divkāršojas. Beigas tās dienas notikumiem bija tādas, ka es tomēr neaizgāju pie viņas.
Tajā dienā es nolēmu, ka došos viņu uzrunāt tikai tad, kad es būšu spējīgs valdīt pār savām izjūtām, emocijām un uztraukumiem, arī bailēm no izgāšanās, kas man pēc tās dienas neveiksmēm bija uzradušās. Es nezinu, vai tas likteņa pirksts vai tīra nejaušība, bet ik reizi, kad likās, ka esmu gatavs ar viņu satikties un biju uz to vietu aizgājis, viņas tur nebija. Vienreiz gan pirms pāris mēnešiem es viņu ieraudzīju, bet vēl negāju uzrunāt, jo tāpat kā tajā reizē, ar tad mani pārņēma stiprs lampu drudzis .
Kad es šo meiteni pirmo reizi ieraudzīju, sapratu, ka viņa ir īpaša. Un man visu laiku ir bijušas simpātijas pret viņu, kuras desmitkāršojās kopš mirkļa, kad viņa atbildēja uz manu vēstuli, kaut arī mani nemaz nepazina.; Tā bija tāda laime, kādu es vēl nekad nebiju piedzīvojis. Likās, ka esmu atradis ne tikai meiteni, kura man patīk, bet arī dvēseles draugu. Kad uzzināju par to, ka viņai ir draugs un ka viņam nepatīk mūsu sarakste, es nolēmu, ka atkāpšos un vairāk viņai nerakstīšu, lai neradītu nesaskaņas viņu starpā. Uzrakstīju, ka kādreiz apciemošu viņu veikalā, un viņa piekrita. Pēc tam sekoja pārdzīvojumu pilnais notikums... Turpmākajos mēnešos man gandrīz katra diena bija izaicinājums: pimrkārt man bija jāapspiež vēlme doties uz veikalu, lai satiktu viņu, jo parasti šī vēlme beidzās ar tā uztraukumu pilnā notikuma atcerēšanos un vilšanos, jo neesmu vēl emocionāli gatavs. Tā notikuma sekas bija atstājušas uz mani tik lielu iespaidu, ka, pēc tam jau no domas vien, ka iešu uz to veikalu, mani pārņēma uztraukums. Bija reizes, kad es saņēmos un gāju uz veikalu, bet jo vairāk viņam tuvojos, jo lielāks uztraukums un vairumā gadījumu es tā arī neaizgāju.Tajās retajās reizēs, kad jutos mierīgs un "tiku" līdz veikalam, izrādījās,ka viņa tajās reizēs nestrādāja.
Tā pagāja dienas, nedēļas, mēneši. Un es strādāju ar sevi, lai sasniegtu savu mērķi, meklējot dzīvē jaunus izaicinājumus, kā vairot pašapziņu un kontroli pār savām emocijām. Uz to veikalu bieži vien apzināti negāju, bet pēdējā laikā esmu atsācis iet uz šo veikalu. Tiesa, ne lai satiktu viņu, bet lai pieradinātu sevi pie šī veikala". Parasti šādos gadījumos es paņemu konkrētas lietas, paskatos, vai konditorijā ir šī meitene, bet ne ar kādiem citiem nolūkiem.
Šodien bija tā reize, kad viņu ieraudzīju. Pirmajā mirklī sajutu vēderā rodamies lielu uztraukuma tauriņu baru, bet man pašam par pārsteigumu, tas arī bija viss. Jā, bija uztraukums, sirds sitās stiprāk, bet galva bija skaidra, pats es jutos drošāks. No veikala aizgāju bez jebkādas vilšanās, smaidīdams. Smaidīdams tāpēc, ka, kaut arī ir pagājuši 5 mēneši, es šodien sajutu sava darba rezultātus. Es sajutu, ka spēju būt noteicējs pār savu dzīvi un varu atbrīvoties no sliktiem ieradumiem vai īpašībām, kā arī ar prātu ierobežot savas iegribas un kaprīzes. Protams, man vēl tāls ceļš ejams līdz sava mērķa sasniegšanai, un iespējams būs nepieciešami vēl vairāki mēneši, lai to sasniegtu. Bet es par to nesatraucos. Galu galā, man bija nepieciešami seši mēneši, lai saņemtos un uzrakstītu viņai vēstuli.
"Nav tāda ceļa, kas vestu uz laimi. Laime ir pats ceļš."