dziivesprieks

Pēdējās divas nedēļas paskrēja tik ātri kā viens elpas vilciens. Rīts, darbs, pusdienas, darbs, vakars - neliela atpūta, naktsmiers. Varbūt liekas, ka tas ir normāli, ka tāds ir parastais pieauguša cilvēka dzīves režīms. Bet man nepatīk. Es nevaru tā bez apstājas rosīties. Reizēm vajag apstāties un nedarīt neko. Tagad darbā uz doto mirkli nav uzdevuma, bet es vēl joprojām esmu birojā. Es izbaudu mieru, sajūtu, ka nav nekur jāsteidzas, klausos, kā tikšķ pulkstenis, kurš, atšķirībā no citām reizēm, tagad mani uz priekšu nedzen. Dzīve nav jāpacieš, tā ir jāizbauda.