Plakankaķis

Viena lieta, kas man šeit ne visai, ir spāņu briesmīgi vēlā ēšana. Šovakar jābūt pie zaķa vecākiem uz vakariņām... 9os! visi labie nolūki nomest saldējuma svaru aiziet latatā kopā ar paella (vot, nezinu kā latviski, paeļļa, paeja. izrunā paeja)

Izrādās tētim brālis šodien apprecējies. Es pat nezināju. Zināju, ka ir dāma, ar ko kopā dzīvo. Bet vārdu nezināju. Nu tad cerēsim, trešā tā laimīgā.

draņķa vīruss! Bijām pagājušo nedēļu mazliet atpūsties (atpūsties gan ir par skaļu teikts, es labprāt pagulētu vēl kādu dieniņu mājās, daudz staigājām un viss dibens no moča stīvs) un pie reizes Andalūziju apskatīt. Nospriedām, ka Costa del Sol ir drusku kā burbulis, te mazāk var just sekas. Seviļā, Kordobā, Granādā un Almerijā varēja just, kā kurā bet krietni vien vairāk. Vietas ciet, cilvēku maz, populārās tūrisma vietās bez rindām var iet. Protams, maskas. Kāp nu augšā Hiraldā noelsies, zem maskas nosvīdušu seju, kamp gaisu sāpošu paribi. Bet tā, bija smuki. Pie kam, bez rindām ir forši.

Granādā ir populāri tapas bāri. Pasūti dzērienu un uzkoda nāk bonusā. Un tad tu esi paēdis un padzēris pa salīdzinoši mazām naudām.

man patīk Cardi B dziesmiņa par slapjo mincīti

sēžu birojā, daru garbus un pēkšņi liela, trekna kukarača nolaižas man uz matiem.... pretīgi pretīgi pretīgi. nositām kopīgiem spēkiem. būs jāsaka biroja mājas īpašniekam, ka mums te prusaki nāk iekšā, lai rīto jiptēšanu.

Pēdējās dienas ir dīvains nogurums, negribās vispār no gultas līst ārā, un visu laiku gribās gulēt. Kroņa vīruss tas diez vai ir, jo man visi apkārt ir veseli kā rutki. Vecums varbūt? Padzēru kolu, to, kur cukurs ir labi daudz klāt, nogurums kā ar roku noņemts. Nez, varbūt vipiji kādi jāpadzer, kaut kas vairāk (vai mazāk?) jādzer?

vakar samulsu. Vakar bija vakariņas ar zaķa ģimeni, un tur viņa tante arī bija. Pirmo reizi satiku. Tante nelikās mierā brīdi, kas šķita vesela mūžība, par to, cik es esmu skaista, un aprakstīja sīkumos, kas šamai patīk. Nu vo, es sajutos kā tāda krietna vikingu govs.

Aizimirsu konservus kaķim. Noņēmu garoziņu no karbonādes un iedevu gaļu. Tagad trinās man apkārt un prasa vēl, viltīgi lūrot pāri galda malai un skatoties vai nevar vēl nočiept. Koko (suns, francenīte) ļoti sastresojusies vaktē, lai tik kaķim neiedod ko vairāk. Koko gan neveicas, meitene alerģiska, uz burkānu diētas ar kaut kādiem grauzuļiem. No visa cita viņa mums ir kraupaina kā tā tāds krupītis.

Zaķis plāno atvaļinājumu. Man vajagot savu ķiveri un kārtīgu jaku.

mellais mošķis naktīs tagad guļ pie manis un vaktē manu mieru. Kaķi sauc Trusis, vispār jau Трюфель, bet kaut kā ir iegājies par Trusi saukt. Lūk, un Trusis guļ man blakus, viņnakt sakustējos, un šams pieglaudās klāt, murrāja un laizīja seju. kā suns. tikai kaķis. Un no rītiem un vakariem glīti sēž pie bļodiņas un gaida, kad viņam dos konserviņus.

apdegu pie jūras. arī kaklu. ar visu krēmu un gulēšanu zem saulessarga. zaķim gan nekas. nakti gulēju nosmērējusies ar alveju un pa virsu vēl kaut kādu krēmu, jo alveja, kad nožūst, plaisā un tas nav labi ādai. seja tāda sarkana, sarkana šodien.

Vakar vakarpusē biju savākt mašīnu. Pildīju, a tur pēkšņi sāk tecēt... tur panika, ka tūliņ būs feierverks, un ka viss ies gaisā ar visu atomazgātuvi. darbinieki skraida satraukušies ar smilšu (vai skaidu?) spaiņiem. Es piezvanīju autosalonam, atsūtīja mehāniķi, kas bija klāt 5 minūtēs, un izrādās, ka jamie nebija pievilkuši filtru kārtīgi klāt, un pielaižot bāku līdz ūkai drusku tek, visu pievilka kā nākas, un varēja braukt. Benzīntanka darbinieki bija ļoti neapmierināti, ka labo turpat air stūra, un ka neved prom ar to lielo mašīnu, kas ved mašīnas. Labi, ka mehāniķis anglis, kad džeks saprata, ka ar viņiem runāšanas nebūs, viņš viņiem pateica "no compriendo" un ka viss jau izdarīts.

Nu un tad aizdevos uz bodi un atdevu atpakaļ kleitu, ko otreiz mājās uzvelkot sapratu, ka neizskatos pēc seksīgas jaunkundzes, bet gan vairāk pēc tādas apetītlīgas sardeles. Nedēļas nogalē, varbūt, ja būs labs garastāvoklis, atkal pastaigāšu pa bodēm. gribās kleitu.

Nu, un vēl šodien birojā nebula elektrības. Uz terases rāda +40 un mums kondicionieris nestrādā. Atbrauca elektriķis, paķimerējās un visu izdarīja, teica, ka vienam vadam par daudz biroju pieslēgti. kaut ko noņēma nost un tagad sēžu jauki kondicionētā birojā.

mašīnu nopirku, rīt jāsavāc
elektronisko parakstu biju uztaisīt
mašīnai apdrošināšanu nopirku
kompim vāki pasūtīti
un pastrādāts arī ir.

balks, kur es dzīvoju ir ballīšu māja. pa lielam iebildumu nav, lielākoties cilvēki pārstāj skaļi trokšņot ap pusnakti. bet vakarnakt kaut kur ap vieniem... Vitniju Hjūstoni zināt? Nu un tagad iedomājaties ka tas ir piedzēries vīrietis, kas bļauj mikrofonā un kuram zilonis bērnībā nobradāja ausis. un tam visam balagānam vēl mūzika pa vidu. Atradu ballīšu mājas telefonu, mēģināju zvanīt, bet nevens neceļ (tavi brīnumi, cilvēki guļ). Aizsūtīju ziņu, ka ja pēc 10 min nebūs miers, saukšu policiju. Nebija miers. Izsaucu policiju. Atbrauca un pēc 3 minūtēm bija jauki un klusi. No rīta ballīšu mājas īpašniece man uzrakstīja penteri, ka viņai telefons emot bijis izslēgts (meli, whatsapā bija 2 ķeksīši), ka viņiem esot licence līdz 3iem (a ko tad policija lika šamiem apklust?) un ka viņi te esot bijuši uzbūvēti pirmie un, ka mūsu komplekss esot pats vainīgs, ka esam tik tuvu un mums traucē... dzelžaini argumenti, jāsaka, protams.

Upd. Ballīšu mājas īpašniece man piezvanīja. Cilvēks patīkams, atvainojās un pievienoja grupai, kur var noreportēt, ja viesi taisa balagānu. Kas bija forši. Saruna bija savas 20 minūtes ilga. Izrādās tantīte piekrīt visām iespējamajām sazvērestības teorijām, tai skaitā tam, ka covid nav īsts un, ka mūs visus čipēs...

dzirdēju stāstu par kādu mūsu piedzīvojumu meklētāju, kas ar riteni braucis ceļot. un nakšņojis kā nu sanāk, kur pie draugiem, kur koučsērfings, kur telts, kur kāds lētāks hostelis. tics līdz spānijas dienvidiem un vienu nakti pavadījis teltī parkā... un ko viņš nezināja, ir, ka šeit vasarās dēļ lielās svelmes dienā, laisīšana ieslēdzas naktī. nu un tad nu šams pēc tam visiem stāstījis, ka spānijā speciāli parkus laista pa naktīm, lai cilvēki ar teltīm tur neguļ.
ja godīgi, es nezinu, vai drīkst parkā ar telti gulēt, domāju diezi vai, un ja atnāks poliči, tad būs vien klausīgi tā telts jākrāmē atpakaļ.

tā kā varētu kādam ar slapju, netīru grīdas lupatu pa seju, tik nezin, kam un par ko...

mums no trešdienas obligāti vienmēr un visur jānēsā maskas. nebūs maska, jāmaksā sods.

nejauši pagrābu šokolādi bez cukura bet ar stēviju. garšo tieši tāpat. kaloriju ziņā normālajai ir ap 600 bet šitai ir 480. un es viņu šodien apēdīšu. because there is no such thing as intelligent design, un šokolādē ir līdzīgas nomierinošās vielas kā marihuānā, kas palīdz remdēt mēnešreižu krampjus. un darba laikā nav prāta darbs ko vairāk par šokolādi, ibumetīnu un nošpu ēst.

karsē tā, ka nav jēgas kosmētiku likt. nekādu. lūpeni arī nē, jo maskas nu ir diezgan biežs pasākums.

Nebiju domājusi, ka jebkad būšu šādā sajūsmā par janus ļifčiku! Lise Charmel! Nožagojos reizes piecdesmit gan, kad pirku, bet nu katra centa vērts (131). Pielaikošanas kabīnē nost negribējās vilkt. Satur visu, ko un kur vajag, platas lences ar glītu mežģīni, un nav kā babucim. Sēžu, priecājos, cik forši tomēr, būs dikti jāsaudzē un varētu vēl pārīti piepirkt. Apenes gan 3paku no Sloggi (kokvilnas)pa 15.99 un staigā laimīgs 30+ grādos. Tam smukajam krūšturim gan vēl bija arī tikpat smukas bikšeles dabūjamas, bet to citu reizi, jāatstāj nauda saldējumam :D

Te gandrīz pat vairs nejūt, ka covid19 vispār ir bijis. Dzīve pamazām atgriežas normālās sliedēs, maskas un roku dezinfekcijas līdzeklis ir kļuvis par normu. Bet cilvēki iet ciemos, uz restorāniem, peldas un bučojas.

Žēl, ka šogad sēnēs laikam netiks. Dikti gribējās. Būtu jau feini, ja augustā noveiktos un varētu aizšaut ciemos. Padzīvotos laukos, kur tagad pa brīvdienām saimnieko mazā māsa. Kaut kā jocīgi. Gandrīz gads riņķī kopš omika vairs nav. Nebūs neviens kas sagaidīs sasitot plaukstas, sakot "vai, meitiņ!" un steigs likt galdā kādu šmorējumu un pankūkas ar meža zemeņu ievārījumu, un tad stāstītu kādu joku no pensīšu kluba jautrās dzīves, un par kaimiņu Janku no Mīzenes mājām, kas kantējās klāt. Pēc paēšanas parasti apāvām kājās gumijniekus pret ērcēm un čušļakiem, ņēmām katra savu spanni un tādā raitā gaitā mežā iekšā. Manam omikam mežā neviens līdzi netika. Tur bija žik, žik un gatavs, omiku vairs redzēt nevar, tur tas stūrītis noteikti ir jāizložņā, un tur, aiz tās lielās egles noteikti ir gailenes. Un bija ar! Parasti pilniem kurvjiem nācām lēnītēm atpakaļ, pļāpājot un smejoties. Forša mums omīte visiem bija, katram tādu. Tik kaut kā vēlāk saproti, cik tomēr viegli ir dzīvot ar manas omītes attieksmi, ļaunu prātu uz nevienu neturot un laist pār ausīm ļaužu muļķības un tik ar savējiem pēc tam iesmejot, sak' tavu glupību... un dzīvo mierīgs, bez stresa un nepieciešamības pierādīt savu taisību, kāpēc kartupeļi nav ziemā stādāmi.

Lūk, un mans Japjapiņš ar saviem diviem maziem puikiem un vīru tur tagad omītes puķes izravēja, kartupeļus iestādīja, šūpoles uzlika. Liks apkārt sētu, lai trakie tur vairs nenesas cauri un neputina visu pagalmu. Nākošie sīkie tagad augs laukos pa brīvdienām un pētīs kā skudriņas rindā stiepj skujas un ka sirseņus tramdīt labāk nevajag. Un mana bezdievja sirds gribētu diktām ticēt, ka omiks sēž kaut kur uz mākoņa maliņas šūpo kājas un priecājas, cik feini viņas namiņā bērniņi saimnieko.

atradu, kā uzlikt latviešu burtus uz jaunā kompīša. rīta prieks.