![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Te gandrīz pat vairs nejūt, ka covid19 vispār ir bijis. Dzīve pamazām atgriežas normālās sliedēs, maskas un roku dezinfekcijas līdzeklis ir kļuvis par normu. Bet cilvēki iet ciemos, uz restorāniem, peldas un bučojas.
Žēl, ka šogad sēnēs laikam netiks. Dikti gribējās. Būtu jau feini, ja augustā noveiktos un varētu aizšaut ciemos. Padzīvotos laukos, kur tagad pa brīvdienām saimnieko mazā māsa. Kaut kā jocīgi. Gandrīz gads riņķī kopš omika vairs nav. Nebūs neviens kas sagaidīs sasitot plaukstas, sakot "vai, meitiņ!" un steigs likt galdā kādu šmorējumu un pankūkas ar meža zemeņu ievārījumu, un tad stāstītu kādu joku no pensīšu kluba jautrās dzīves, un par kaimiņu Janku no Mīzenes mājām, kas kantējās klāt. Pēc paēšanas parasti apāvām kājās gumijniekus pret ērcēm un čušļakiem, ņēmām katra savu spanni un tādā raitā gaitā mežā iekšā. Manam omikam mežā neviens līdzi netika. Tur bija žik, žik un gatavs, omiku vairs redzēt nevar, tur tas stūrītis noteikti ir jāizložņā, un tur, aiz tās lielās egles noteikti ir gailenes. Un bija ar! Parasti pilniem kurvjiem nācām lēnītēm atpakaļ, pļāpājot un smejoties. Forša mums omīte visiem bija, katram tādu. Tik kaut kā vēlāk saproti, cik tomēr viegli ir dzīvot ar manas omītes attieksmi, ļaunu prātu uz nevienu neturot un laist pār ausīm ļaužu muļķības un tik ar savējiem pēc tam iesmejot, sak' tavu glupību... un dzīvo mierīgs, bez stresa un nepieciešamības pierādīt savu taisību, kāpēc kartupeļi nav ziemā stādāmi.
Lūk, un mans Japjapiņš ar saviem diviem maziem puikiem un vīru tur tagad omītes puķes izravēja, kartupeļus iestādīja, šūpoles uzlika. Liks apkārt sētu, lai trakie tur vairs nenesas cauri un neputina visu pagalmu. Nākošie sīkie tagad augs laukos pa brīvdienām un pētīs kā skudriņas rindā stiepj skujas un ka sirseņus tramdīt labāk nevajag. Un mana bezdievja sirds gribētu diktām ticēt, ka omiks sēž kaut kur uz mākoņa maliņas šūpo kājas un priecājas, cik feini viņas namiņā bērniņi saimnieko.
Žēl, ka šogad sēnēs laikam netiks. Dikti gribējās. Būtu jau feini, ja augustā noveiktos un varētu aizšaut ciemos. Padzīvotos laukos, kur tagad pa brīvdienām saimnieko mazā māsa. Kaut kā jocīgi. Gandrīz gads riņķī kopš omika vairs nav. Nebūs neviens kas sagaidīs sasitot plaukstas, sakot "vai, meitiņ!" un steigs likt galdā kādu šmorējumu un pankūkas ar meža zemeņu ievārījumu, un tad stāstītu kādu joku no pensīšu kluba jautrās dzīves, un par kaimiņu Janku no Mīzenes mājām, kas kantējās klāt. Pēc paēšanas parasti apāvām kājās gumijniekus pret ērcēm un čušļakiem, ņēmām katra savu spanni un tādā raitā gaitā mežā iekšā. Manam omikam mežā neviens līdzi netika. Tur bija žik, žik un gatavs, omiku vairs redzēt nevar, tur tas stūrītis noteikti ir jāizložņā, un tur, aiz tās lielās egles noteikti ir gailenes. Un bija ar! Parasti pilniem kurvjiem nācām lēnītēm atpakaļ, pļāpājot un smejoties. Forša mums omīte visiem bija, katram tādu. Tik kaut kā vēlāk saproti, cik tomēr viegli ir dzīvot ar manas omītes attieksmi, ļaunu prātu uz nevienu neturot un laist pār ausīm ļaužu muļķības un tik ar savējiem pēc tam iesmejot, sak' tavu glupību... un dzīvo mierīgs, bez stresa un nepieciešamības pierādīt savu taisību, kāpēc kartupeļi nav ziemā stādāmi.
Lūk, un mans Japjapiņš ar saviem diviem maziem puikiem un vīru tur tagad omītes puķes izravēja, kartupeļus iestādīja, šūpoles uzlika. Liks apkārt sētu, lai trakie tur vairs nenesas cauri un neputina visu pagalmu. Nākošie sīkie tagad augs laukos pa brīvdienām un pētīs kā skudriņas rindā stiepj skujas un ka sirseņus tramdīt labāk nevajag. Un mana bezdievja sirds gribētu diktām ticēt, ka omiks sēž kaut kur uz mākoņa maliņas šūpo kājas un priecājas, cik feini viņas namiņā bērniņi saimnieko.