20 most recent entries
|
|
| Neskaidras domas 20 most recent entries |
|
Negribi precēties, pasaki to ar dziesmu:
Kādu laiku neskatos (cenšos) TV un ierobežoju sevi no interneta portāla apmeklējumiem. Jūtu, ka kļūstu atkarīgs no sliktām ziņām. Pats bēdīgākais visā šājā faktā ir tas - man patīk. Ja vēl no alkohola atkarības ir jūtams labums (pacilāts garastāvoklis, organisms attīrās no baktērijām), tad nu šeit nekāda pozitīvā efekta nava. Ārprāts, ārprāts, tā nu tālāk dzīvot nevar, viss grūst, viss jūk, īstais laiks panikai, aha, noteikti - atveru ledusskapi - gozējas seši piebaldzēni, šķiņķa gabals un pa labu cenu pirkts siers. Normāli. Apskatos makā - nekas jau diži nav, bet čiriks un bankas karte, kurā, toč ir pāris simti. Drēbju skapī pāris ūziņu un krekls kāds. Garīgā barība? - biju grāmatu veikalā, nekādas vainas - grāmatas nokrautas kaudžu kaudzēm, labi 90% ir pilnīgie s..., bet kaut labu arī var atrast. Tā paša vecā puikas Čaka grāmata nocenota pa latu - saki vēl, ka slikti.
Kas vainīgs, ka kaut kur gājām, kaut ko neatradām un citu meklēt negribam.
parakstīji?
lasīju, ka 2009. gada draņķīgākā diena ir 5.janvāris - brīvdienas pagājušas, tu ierodies darbā tur, galīgi nevietā ekonomiskā krīze, kolēģi nervozi, nauda nodzerta. Pozitīvais - sliktākā diena ir aiz muguras, un tu pat to īsti nepamanīji. Dzīve kā grāmata, kurai noplēsts sākums un nav uzrakstītas beigas, es gatavs sludināt, bet, kāda bēda, esi atkal pielējies. Nevajadzīgas zināšanas krājās galvā, ko lai dara, tā laikam ir tā lieta, kas tiek saukta par dzīvi. Pirksti ātri skrien pa datora klaviatūru, cenšoties apsteigt domas un visus par un pret, visu izsvērt, padomāt par katru vārdu, lai, nedod Dievs, kāds nepadomā - ko šis plānprātiņš šeit raksta.Vispār pēdējā laikā es biju vairāk lasītājs, esmu izlasījis pārdesmit kilogramu grāmatu, atceros gan tikai pēdējo - Dejo, dejo, viens sakarīgs japānis uzrakstījis. Grāmatas, alkohols, divi darbi - lai velns viņus visu rauj. Es taču atceros - rakstīju pat dziļā jaunībā dzejoļus un biju gatavs diskutēt visu nakti par dzīves jēgu, kur tas palicis vai aizgājis
Daudzus gadsimtus atpakaļ kāds gudrs vecais uzcepa garadarbu ar nosaukumu "Saules pilsēta" un darbība tur risinājās vietā ko sauc par Utopiju - visi laimīgi, bet vienādi. Teikšu godīgu neesmu lasījis, bet stāstīja cilvēks, kam var uzticēties. Galu galā - vai var visas grāmatas izlasīt un vai vajaga. Gāja laiks, kā jau cilvēka dzimumam pienākas, ja kāds autoritatīvs tipāžs apgalvo balts, tad atradīsies tāds, kas auros nebalsī melns. Un taisnība vien ir - kā lai savādāk izceļas, tā nu radās mākslas novirziens, kam tika piešķirts nosaukums antiutopija. 20. gadsimta sākumā uzņemta filma "Metrapole" (ja kāds ir redzēji grupas "Queen" videoklipu "Radio Gaga", tad ziniet, tad tur ir redzmi daži kadri no šī mākslas darba). Sekoja Orvels ar "Dzīvnieku fermu" un "1984" - visi vienlīdzīgi (laimīgi un vienādi), bet daži ir vienlīdzīgāki par pārējiem (arī laimīgi un vienādi). Gandrīz kā Utopija, bet ar vienu izņēmumu - galvenajam tipāžam parādās slimīga doma, ka kaut kas tomēr nav kārtībā un varbūt pat! viņam ir brīva griba un tiesības izvēlēties (nu nepatīk viņam "Colgate", jo viņa iekšējā pārliecība saka, ka zobus labāk ir tīrīt ar "Ariel"). Protams katras kārtīgas antiutopijas galā viņš to izdara, līdz ar ko stāsts beidzas. Brīva griba prasa upurus. Mūsu dienās ir savādāk, netiek bļauts melns vai balts - tik toleranti piebilsts, pelēks. Romāns "Pludmale" - tipisks piemērs Merfija likumam "Viss, kas labi sākas beidzas slikti", bet tomēr tas ir labāk par "Viss, kas sākas slikti, beidzas vēl sliktāk".
problēma - muļķības negribas rakstīt, gudru neko nevaru pateikt, bet lai nu kā, es atkal rakstu. Tumša istaba, kur vienīgais gaismas avots ir blāvi mirdzošs monitors, salīcis siluets par savu laiku nokalpojušu klaviatūru, skaļi sīcošs datora ventilators..., nu nē pietiks depresijas. Pēc ilgāka pārtraukuma ielūkojos savā blogā (pus gads kopš nekas nebija tapis), nu esmu atgriezies jo rakstīšana ir mana apsēstība, manas narkotikas - agri vai vēlu es atkal to atsākšu darīt, bet ne šodien, varbūt arī ne rīt
Ko lai dara, ja Jaunā gada sagaidīšana ir beigusies tikai tagad...nu tad, apsaiveicu visus... ( lasīt tālāk ) post a comment
Kaut kā sen nesanāk neko iecept savā SC, bet, jebkurā gadījuma, tam ir savi attaisnojoši iemesli: divi darbi un divas skolas. Nu ko , katrs izvēlās veidu, kā nodzīvot to brīsniņu starp pirmo kliedzienu un skuju taku. Jaunības moto „dzīvo ātri, mirsti jauns” ir nomainījuši divi jauni: „no time for love, only work” un A. Čaka dzejoļa vārdiem runājot - …es krogus aizmirsis un Dieva namus arī… ( lasīt tālāk ) post a comment
varbūt slinkums, varbūt jebkādu domu trūkums vai, kā izlasīju uz kāda auto bampera "no time for love, only work". drīzāk slinkums. Tāpēc nedaudz pastāstīšu par Arkādiju, vietu, kur kosmosa enerģija ir savienojusies ar zemes, un ir izveidojies pasaulē skaistākais parks Rīgā. Kā es to zinu - nezinu, jūtu. Šī būs tā vieta, kur izšķirsies zemes nākotne, un beidzot latviets atgūs savas zudušās zināšanas, lai viedi varētu valdīt par pasaules zemēm un okeāniem. Diemžēl pagaidām rezultāts ir 0:2, mums par sliktu (estrāde nodegusi, kino arī pagalam) ( lasīt tālāk ) 1 comment | post a comment
Zini, ko es vēlos, pulksten četros no rīta, klusi aizvērt durvis iziet pilsētā, sajust to smaržu, svaigumu, protams, ja ir saulains laiks, kurš muļkis līdis ārā no siltas mājas lietū un vējā. Rokas sabāzis kabatā es došos vecpilsētas virzienā, cenšoties apiet ar līkumu vakardienu līksmotājus, šodien man nav vajadzīgi vārdu kuri, ne roku un kāju izvicināšanās, es vienkāršu mēģināsu nosargāt šo īpašo sajūtu, kura ir manī kaut kur ļoti dziļi iekšā un brīnuma sajūtu, ka šodien ir jānotiek kaut kam īpašam. Kamēr es eju, sajuzdams baudu no katra cigaretes dūma – tikmēr es dzīvoju, ne vairāk un ne mazāk, pierādi, ka man nav taisnība. Manī ir visa pasaules gadsimtu krātā gudrība, un neviens neteiks – vecais Tev nav taisnība, jo vārdus es kā sazināšanās līdzekli es esmu aizmirsis. No visām maņas sajūtām aktīva ir tikai tā, kas uztver smaržas no kurām noreibst. Es jūtu tīras naudas un varas smaržu, kas tven no vecajiem mūriem, bet par visu stiprāka ir baiļu un vientulības skābais smārds, un arī iekāre... Eh, pēc pāris stundām es būšu jūsu visu vergs, bet pagaidām tā vēl nav, mani dēmoni, pulkstens četros par mani Jums varas nav. 3 comments | post a comment
Viens pret seši – tā ir iespēja uz metamā kauliņa uzmest maksimālo punktu skaitu. Ja kauliņi ir divi, tas nozīmē 1/12? Ne vella, tas ir 1/(6+5+4+3+2+1)=1/21. Ja esi viens, varbūt Tev paveiksies, divatā šī iespēja ir neproporcionāli mazāka. Vientuļniekam „man iet labi” nozīmē tikai „man iet labi”, nevis „man iet labi, bet sāp sirds par otru cilvēku”. Matemātika, saproties. post a comment
Šs laiks, augusta beigas, visiem Latvijas iedzīvotājiem ir ļoti nozīmīgs - lēnām beidzās vasaras depresija, dodot vietu rudens depresijai. Ak, skumjas, manas dzīves jēga un ceļvedis. ( lasīt tālāk ) post a comment
( lasīt tālāk ) post a comment
atpūšos, fotogrāfēju draņķīgas bildes un jūtos labi ( lasīt tālāk ) post a comment
Nebūs reklāmu, nebūs labu rakstu, jeb ja būs, tad par brangu naudu. Nopērc produktu un iegūsti informāciju. Tas attiecas uz lielākajiem jaunumu un ziņu portāliem visā pasaulē, arī Latvijā. Pa vienu kanālu nāk ziņās – nopirktas no ziņu kanāliem (reuters , leta, utt.), pašu portālu redaktoru sacerētas, tālāk seko pelēkā zona, ne īsti ziņa, ne īsti reklāmraksts – pētījumi, apraksti par jauniem produktiem un politiskajiem spēkiem, un beidzot reklāma, kādu mēs to pazīstam – baneris, izlecošs logs vai teksta logs. Interneta portāla pamatdoma – lai attiecība ziņu jomā būtu ar pozitīvu zīmi formulā „mums maksā – mēs maksājam”. Lūk arī visa loģika tam, kas tiek saukts par informācijas pasniegšanu vispasaules tīmekļa komerciālajā daļā, tas ir bizness ar saviem noteikumiem un tur mēs nekā nevaram darīt, kā tikai rakstīt niknus komentārus, lamājot visu un visus. ( lasīt tālāk ) post a comment
Es saku - man patīk, bet ko par to saka Rolling Stone:
-kā ar darbiem?
( lasīt tālāk ) post a comment
Kā jau agrāk rakstīju, atmiņa ar mani mēdz izspēlēt ļaunus jokus – pēc ilgāka laika posma, atceroties kādu notikumu, es nevaru ar simts procentu pārliecību pateikt vai tas ir noticis, vai ir mana izdomas un sapņu radīts. Jā atceros, bija pirms gadiem desmit bija viena baigi labā www.???.lv adrese, kur es bieži iegriezos, kur man patika un bija tur kaudzēm noderīgas informācijas. Atmiņā palikušas tikai pozitīvās sajūtas, iespējamā satura atcerēšanās nedod pilnīgi nekādus rezultātus. Jūs teiksiet, aizmirsti vecīt, webs pa šiem gadiem ir kļuvis simts reizes interesantāks, paskaties kādi portāli un blogosfēras tepat Latvijā pa šiem gadiem ir izaugušas, nemaz nerunājot par vispasaules mērogu . Piekrītu, piekrītu, es tur ir bijis. Varu pat pastāstīt, ka ir būts pat vietās, pēc kuru apmeklēšanas nav īstas skaidrības – būs dators dzīvotājs vai nē. Bet nepamet mani sajūta, kaut kas interneta telpā nav gluži tā kā vajag vai kā varēja būt. Jā tas kas noticis pašiem gadiem tehnikas jomā, neapstrīdami, ir progresīvi, bet vai mūsu prāts ir adekvāti tam ir ticis līdz. Vilkšu paralēles ar vēsturi – senie ēģiptieši cēla nu ļoti lielas piramīdas daudzus tūkstošus gadus atpakaļ, labi darbaspēks nebija nekāds dārgais, bet teiksim atklāti – instrumenti un loģistika bija diezgan draņķīga. Šodien mēs varētu celt daudzreiz augstākas piramīdas un ātrākā laika posmā dabūt tās līdz baltai apdarei, bet es kaut kā neesmu neko dzirdējis par šis industrijas attīstību mūsdienās. Ne vienmēr „var un ir iespējas” nozīmē, ka tas ir jādara. ( lasīt tālāk ) |
|
|
|
|
||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|
||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
