Tā kā man pēdējā laikāir nedaudz piegriezusies interneta vide, kāda viņa ir pašlaik, es strādāju pie tā lai pārveidotu visu šo tīmekli un, protams, uzlabotu to. Bet nedomājiet, ka es esmu iedomīgs ēzelis, un mani neinteresē citu domās, kas ir labākā web vietne. Tā nu ierakstīju googlē "best web site in the world". Trešais rezultāts no augšas ir tas, kas vajadzīgs http://maddox.xmission.com/ . Daži attēli:

( lasīt tālāk )

( lasīt tālāk )

Patiesa vientulība ir tad, kad pat spameri ir izmetuši tavu e-pasta adresi no savas datu bāzes. Piektdienas vakarā darbā aizmirstais mobilais telefons pirmdienas rītā rāda, ka nav neviens neatbildēts zvans. Personīgais psihologs aicina aizdomāties par pašnāvību, kā loģisku dzīves iznākumu. Meitene, kurai tu tramvajā uzsmaidi, līdzcietīgi piedāvā apsēsties savā vietā. Un tādā brīdī es aizdomājos, kāpēc gan man neuzrakstīt kādu dvēseli plosošu dzejoli par laimi, kas vienmēr iet garām manām durvīm un tālām zemēm, kuras nekad neredzēšu.

( lasīt tālāk )

 Cilvēks mācās iegūst bakalauru, pēc tam maģistra un doktora grādus.Veic pētniecības darbu, publicē rezultātu. Skaisti.  /atrasts portālā www.politika.lv /

( lasīt tālāk )

Draņķīgi mūzikas albumu vāki. Jo vairāk skatos, jo vairāk uzjautrinos.

( lasīt tālāk )

( lasīt tālāk )

Viss ir joks, par visu smejies,
Laid, lai citi raud un vaid,
Ja ir labi - pakavējies,
Un, ja netīk - projām laid.
 
Projām laid uz citām malām,
Vienā vietā sasmok drīz,
Vai līdz otram pasauls galam,
Līdz sev priekus atradis.
 
Ja nav naudas, spārni īsi,
Guli tur, kur liktens sien,
Gaidi nāvi, paradīzi,
Paliec vājš un bedrē lien.
/Ed. Veidenbaums/

Nu, ar Dievu visiem, dodos meklēt savu sapņu meiteni. Varbūt kāds ir redzējis?

( lasīt tālāk )

Visā progresīvajā Latvijā labi pazīstamais un augstu reputāciju ieguvušais Varavīksnes krāsu klubs (VKK) ir uzsācis jaunu akciju, kuras mērķis ir padarīt pelēcīgo Latviju kaut nedaudz krāsaināku. Jebkurš no mums var kļūt par šīs akcijas dalībnieku un tas nav sarežģīti: Jums jādodas uz kādu dzīvokli, kur mīt kāds aktīvs VKK loceklis un ar viņa palīdzību jākļūst par šī elitārā kluba biedru, un tajā brīdī, kad tas notiks, pa dzīvokļa logu tiks izkārts  kluba karogs. Mirdzi krāsās Latvija!

( lasīt tālāk )

@@@@@@@@@@0000ff@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@1100000088@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@0000000000@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@99000000KK@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@ww00000000@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@dd00000000ss@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@ii00000000@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@oo00000000@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@UULLBB@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@@@00000000@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@000000@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@ee000000WW@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@000000yy@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@0000000000ww@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@00000066@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@66000000000000MMzz@@@@@@@@@@@@@@00AA@@66@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@11000000000000000099@@@@@@@@@@00FF@@@@DD@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@ff00000000000000110000@@@@@@@@0066@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@110000000000000000000000@@@@0000AA@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@00000000000000000000000000000000@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ 00000000008800001100000000000000@@@@@@@@@@@@@@44FF0055@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ 00000000HH@@aa0000000000000000tt@@@@@@@@@@000000000000DD@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ 00000000@@@@@@00000000000000@@@@@@@@@@zz0000000000000000@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ 000000@@@@@@@@0000000000000011ww@@@@FF001100000000000000AA@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@@@@@@@00000000000000000000000000000000000000000000@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@@@@@@@ZZ00000000000000000000000000000000000000000000xx@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@@@@@@@vv0000000000000000000000000000000000000000000000@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@@@@@@@@@000000000000000000000000000000MM@@000000000000CC@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@@@@@@@@@000000000000000000000000000000@@@@000000@@440000uu@@@@@@@@@@zz@@ @@@@@@@@@@@@@@@@0000000000000000000000000000SS@@@@000000@@@@ww0000@@@@@@@@@@@@00 @@@@@@@@@@@@@@@@0000000000000000000000000000xx@@@@000000ff@@@@110000qq@@@@@@0000 @@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@000000YY@@@@kk000000@@@@@@1100001100000066 @@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@00000000@@@@@@440000@@@@@@@@000011000000@@ @@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@zz0000000011@@@@@@@@0000@@@@@@@@000000@@@@@@@@ @@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@0000000000FF@@@@@@@@0000@@@@@@@@wwDD0000@@@@@@ @@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ss000000000000ll@@@@@@@@FF00NN@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@WW00000000000000@@@@@@@@@@@@0000@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@0000000000000000AA@@@@@@@@@@@@0000ii@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@000000000000000000ee@@@@@@@@@@@@000044@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ss00000000000000000000@@@@@@@@@@@@FF001100@@@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@@@@@@@@@@@000000000000000000000000@@@@@@@@@@@@WW000000oo@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@@@@@@@yy000000000000000000000000EE@@@@@@@@@@@@@@00110000@@@@@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@@@@@zz00000000000000000000000000zz@@@@@@@@@@@@@@33@@000000OO@@@@@@@@@@@@ @@@@@@@@@@000000000000000000000000000000@@@@@@@@@@@@@@@@@@@@ll2200FFaa@@@@@@@@@@

      Tāds neliels pastāstiņš par to kā es nekļuvu par otro Tomu Krūzu un tiku atzīts par nepiemērotu scientalogiem. Pāris gadu atpakaļ, pēc ilgākas uzdzīves un ar tam sekojošām nesmukām lietām kā manis izmešana no darba, sapratu tā turpināties vairs nevar – jāmeklē darbs un garīgā attīrīšanās. Viss, sēžos pie datora, studēju visus darba sludinājumus, meklēju darbu kādā svētā vietā. Pēc neilgiem meklējumiem kādā no lielākajiem sludinājumu serveriem atrodu darbu piedāvājumu, bet diezgan savdabīgu – aptuveni tādu (jā, jā viņi joprojām meklē darbiniekus) „Vajadzīgi cilvēki, kuri vēlas garīgi attīstīties un iegūt jaunas zināšnas. Vēlamas krievu valodas prasme un interese pret cilvēkiem. Darba alga pieaug līdz ar tā kvalitāti. Pieteikties otrdienās no13. 00- 16. 00; tel. 26043403, 7334400. Meklēt Annu. Uzzinām www.dianetika.lv” . No ko zvanu, atbild laipna bet noteikta sieviešu dzimtes izcelsmes balss – „ar ko varot pakalpot?”, es šai pretī – „nu lūk, izlasīju Jūsu sludinājumu, labprāt pietiektos darbā, esmu centīgs ar lielām darba spējām utt., vienīgais gribētu uzzināt, kas tas par tādu darbu?”, uz ko viņa – „atnāciet šodien uz mūsu ofisu, tur visu paskaidrošot tuvāk.” Hm, interesanti, bet tā kā man zaudēt nebija ko, vilku ārā no skapja savu noputējušo žaketīti, atvilktnē starp zeķēm atradu vecum veco šlipsi un aidā. Ierodos viņējo ofisā uz Elizabetes ielas, wow, iekša zum no cilvēkiem, visi nēsājās apkārt ar lapiņām un mapēm, daži sēž pie galdiem un diezgan cītīgi pilda rakstu darbus. „Atvainojiet, kur te varētu satikt Annas kundzi” – jautāju vienam no steidzīgam jaunam censonim. Laipni tieku pavadīts līdz mazai kantoru istabiņai, kur tieku iepazīstināts ar priekšnieci – vidēja vecuma sievieti. Sasveicināmies, paspiežam viens otram roku, tad nu ši saka man –„meklējam centīgus cilvēkus, esam slavenā Habarda radītās scientologu kustības pārstāvji Latvijā, mācām cilvēkus dzīvot, lai tie būtu laimīgi. Darba interviju, kā tas ir citur, mums nav, Jums jāaizpilda viens neliels testiņš, lai mēs zinātu vai Jūs atbilstat mūsu augstajam prasībām un būtu cienīgi nest gaismu cilvēku sirdīm, un iestumj man rokās krietnu žūksni ar tā saucamo „mazo testiņu””. Sēžu, pildu testu starp tādiem pašiem darba meklētājiem kā es, skatos apkārt – gar sienām stāv stendi, kuros novietotas dažāda biezuma brošūras ar smaidīgiem cilvēkiem uz vākiem. Tad atkal grāmatas ar domīgu pusmūža vīrieti, laikam viņējo lielais šefs. Bet cik daudz blenzīsi apkārt, jāpilda mans lielais dzīves kontroldarbs, bet jautājumi tajā – atklāti sekot, ne visai. Vai man patīk mocīt dzīvniekus? Vai man pēc tam viņus ir žēl? Kas traucē man dzīvot labi? Kādas narkotikas lietoju…un tā bez gala. Uzņēmības atbildēt tā kā es domāju pietika kā reiz jautājumiem divdesmit pieciem pēc kuriem sāku vilkt krustiņus pēc stingras sistēmas - trīs „jā” pēc tam četri „nē” kam seko viens „varbūt”. Tā ar Dieva palīgu tiku ar visu šito murgu galā nieka stundas laikā un atdevu augšminētajai priekšniecei. „Jums nedaudz jāuzgaida, mēs Jūsu testu ievadīsim datorā, redzēs kāda būs atbilde.” Sēžu, gaidu – pēc pusstundas parādās priekšniece ar ārsta sejas izteiksmi, kuram jāpavēsta ka pacienta dzīve tuvojas loģiskam nobeigumam. „Mēs diemžēl Jūs nevarēsim pieņemt darbā, Jums ir smagas psihiskas problēmas un pašnovērtējuma līmenis ir pat zemāks par nulli. Bet mēs Jums varam piedāvāt atjaunināšanās kursus par nieka simts piecdesmit latiem. Ticiet man, tas palīdzēs”. „Nav naudas” – klusi nočukstu. „Nekas, bet Jūs taču savai atjaunatnei varat to naudiņu aizņemties”. „Neviens nedos” – mana balss ir klusāka par lapu čaboņu vējā. Organizācijas vadītāja, jau manāmi atsalusi uzdod pēdējo jautājumu - „cik tad Tev ir tās naudiņas?”. „Divi lati” – atbildu un tieku ātri no tiem atbrīvots iegūstot brošūriņu uz sliktas kvalitātes papīra skolēnu burtnīcas lielumā. Atvadāmies, solu atnākt, kad būšu savācis nepieciešamo summu. Varbūt palīdzēsiet?

Kad biju mazs zēns, mana kvēlākā vēlēšanās bija kļūt par burvju mākslinieku. Augu lielāks, bērnības sapņi aizmirsās, izvēlējos profesiju, kas nesa man naudu, bet laimes sajūtas vietā sirdī man valdīja tukšums.Bet ne jau visi  bija aizmirsuši jaunības ieceres vai iemainījuši tās pret naudu, un tāds cilvēks bija un ir Mārcis Jencītis, kurš brīnuma radīšanu ir izvēlējies sev par profesiju.

      Sapņi ir dīvaina lieta, un nav neviena, kas man izskaidrotu vai tā ir daļa no realitātes vai nē. „Īsto realitāti” mēs uztveram ar visiem maņu orgāniem un smadzenes kā centrālais procesors to visu apstrādā, naktī mūsu sajūtas sūta krietni mazāk signālu uz smadzenēm, varbūt kaut kur tālumā ierejas suns, naksnīgās pilsētas trokšņi, smaržas, vēl kas nesvarīgs. Sapņi nedzīvo ilgi, ja pirmajā mirklī pēc pamošanās tos nemēģini atcerēties vai pat pierakstīt – viss, viņi ir zuduši, atstājot tikai sajūtas ar kādām tu pamodies. Varētu par nedomāt, bet pēdējā laikā atmiņa ar mani izstrādā dīvainus jokus – jā, atceros, bet nevaru pateikt, kas tas bija, sapnis, realitāte vai vienkārši sev to esmu iegalvojis. Ja vēl pieskaita fantāzijas, kuras ir radītas ar alkoholu vai ķīmiskām vielām, datorspēļu monstrus baisos labirintos, kad rīta agrumā dodoties mājup, šķiet, ka katrā vārtrūmē sēž pa briesmonim un ir tikai viens jautājums, kā viņu labāk nobeigt – ar motorzāģi, šotganu vai palaist raķeti, nonesot piedevām pus kvartālu.

      Kas tad tas ir īstā realitāte – tā saucamā sabiedriskā dzīve vai tas, kas notiek manās smadzenēs. Ja analizē bez aizspriedumiem – gan viens, gan otrs, lai gan sabiedrības viedoklis ir, ka realitāte ir tas ko dari, strādā, satiecies, ražo pievienoto vērtību, un tas ir saprotams, jo ja Tev dzīvei pietiek ar savu smadzeņu resursiem, sabiedrībai no Tevis nav nekāda labuma. Bet tas ir tikai viedoklis, nevis šīs problēmas izskaidrojums. Nu lūk, tātad ir lineāra domāšanas, kas pašlaik ir dominante un pasaules uztvere bez robežām, kur neiespējamā nav – cilvēks var lidot, doties kosmiskos ceļojumos, atklāt citas dimensijas, paātrināt vai palēnināt laiku, lai gan laiks arī sabiedriskajā dzīvē nav nekāds lineārais – darba dienas beigas, pulkstens pieci, šķiet nekad nepienāks, bet nakts jautrā kompānijā, šķiet tiko viss tikai sākās, bet rīts jau klāt. Tu saki, muļķības, pulkstenim sekunžu rādītājs riņķo ar apskaužamu regularitāti skaitot laiku. Varbūt, bet iedomājies metra mēru, kas izgatavots no gumijas – pastiep – metrs garāks, atlaid vaļā – īsāks. Visas mēru sistēmas, kas ir izveidotas, domātas vienam mērķim, lai būtu pie kā pieturēties un lai nezaudētu līdzsvaru. Līdzīgi ir bērniem, kad viņi ir maziņi – ir vajadzīgs atbalsta punkts, kad tiek sperti pirmie soļi, droša roka pie kā pieturēties. Bet cilvēkbērns izaug un droši staigā – viņš ir iemācījies noturēt līdzsvaru – atbalsta punkti vairs nav vajadzīgi. Sākās cita nelaime – sabiedrības spiediens kā skatīties un ko redzēt, pie kādām vērtībām turēties un kurp doties, kas patiess un kas nē. Mēs pakļaujamies, lai gan kaut kur dziļi, dziļi zemapziņā jūtam – šis nav tas ceļš, kas ved uz patiesību, tā nav mana griba un šīs zināšanas nedod man itin neko. Prozīt!

      darbs, darbs, darbs pēc principa „Jo labāk es šodien strādāšu, jo labāk Jūs rītdien dzīvosiet”. Varat neticēt, bet tas tā ir. Bet vienai gan glupaj domai, ko šeit uzrakstīt izbrīvēju laiku. Doma, kā parasti, radās kopā ar kolēģiem pīpējot un zirgojoties:

Ja Lavents pēc bankas „Baltijas” kraha teica, ka viņš esot cerējis, ka būs lata devalvācija, tad visi jaunie māju cēlāji pēc pieciem gadiem teiks, ka esot cerējuši, ka būs karš un visas mājas šā vai tā sabombardēs.

Vasaras vakaros, kad nenāk miegs un galvā skan viens jautājums – „Vai es atceros?”, man patīk aizbraukt līdz jūrai līdzi ņemot vien pāris divlitrīgas alus pudeles un paciņu „Chesterfield”. Jā, velns parāvis, es visu atceros – smēķējot vairāk nekā parasti, grimstot lēta alus izraisītā reibumā, runāšos ar sevi. Retie vēlīnie gājēji, metot bažīgus skatienus uz manu pusi, centīsies apiet mani ar līkumu, bet man jau būs vienalga, gandrīz vienalga. Es neatceros sejas, gadās, pat aizmirstu vārdus, bet kā līdzīgs tādam, kuram laupīta redze glabāju sevī pagātnes smaržas, sajūtas un mūziku. Tanī dienā, kad es, asi pagriezos prom no Tevis, atbildot uz jautājumu – „kad mēs atkal satiksimies?” ar strupu - „nekad”, un tēlotā vienaldzībā, rokas kabatā sabāzis aizsoļoju sev vien zināmā virzienā, man likās, viss būs vienkāršāk. Nebija. Lasot avīzes, es nepārtraukti uzdūros tavam vārdam, likās visām pasaules sievietēm ir tāds pats vārds kā Tev tikai sejas citas. Stāvot pārpildītā trolejbusā, ļaudis nepārtraukti sačukstējās par Tevi, kad es strauji apgriezos un skatījos uz viņiem, tie nodūra acis, jo zināja vairāk nekā es, bet bija sazvērējušies man neko neteikt. Ar laiku visas sajūtas palika mazāk asas, bet pieradums sarunāties ar Tevi ir palicis, bet kam lai vēl es pastāstu kas ar mani ir noticis, kam lai vēl paprasa padomu. Vasaras nakts ir īsas, līdz ar gaismu es, viegli streipuļodams, došos uz tuvāko dzelzceļa staciju, lai gaidītu pirmo vilcienu, kas aizvedīs mani mājup. Un būs miers - līdz nākošai reizei, kad pienāks nakts, tāda pat kā šī.

PS. Tas viss nav taisnība, tāpat, aiz neko darīt uzrakstīju. Apnika pa Excel tabulām cipariņus ķerstīt.

      Pārbaudot savu nevirtuālo un laika zoba sagrauzto pastkastīti, starp „Rimi” un „Topo centra” kliedzošās krāsās nodrukājiem reklāmas bukletiem, ieraudzīju askētiskos zilganpelēkos toņos A4 formāta lapiņu uz kuras bija redzams aptuveni trīsdesmit gadus vecs simpātisks vīrietis ar Toma Krūza frizūru un elegantu, labi koptu bārdiņu. Viņa viegli iedegušo seju rotāja viegls smaids un roka pavērsta aicinošā žestā – „skaties uz mani”. Sekojiet Kristum – tie takš mani vecie paziņas Jehovas liecinieki, es jau biju nobijies, ka ar viņiem noticis kas slikts. Senākos laikos, itin bieži sūtīja man i savu „Sargtorni”, i atnāca parunāties, bet pēdējā laika posmā bija kaut kur pazuduši. Vispār man jau visas sektas ir diezgan tuvas sirdij, pāris reizes pat esmu mēģinājis tajās iestāties, bet par spīti apgalvojumam, ka tur ir viegli iestāties, bet grūti tik laukā, es ne reizi nevienā neesmu bijis pieņemts, lai kā centos. Var jau būt, ka pie vainas ir pārmērīgā degsme sarunās ar Dieva pārstāvjiem uz šis zemes un patstāvīgais naudas trūkums, ko izraisījusi mīlestība uz grādīgajiem dzērieniem, kā arī pilnīgs nesapratne par manu nožēlojamo eksistenci uz planētas Zeme.

       „Dievs pastāv un viņš ir visžēlīgs, tu var atrast ceļu pie viņa, atstājot savu problēmu dzīvi dziļi pagātnē. Skaties nākotnē ar smaidu”, jā bet man ir tikai viena problēma, nav naudas. Iedod desmit latus, šausmīgi ēst gribās. „Nē, draugs, Tava īstā problēma ir nepietiekamā ticība Visaugstākajam, kad pievērsīsies īstenajam un vienīgākajam patiesajam ceļa, tu tiks apbalvots ar pārticību ”, uz ko es, vecais, tik ilgi nenovilkšu, atstiepšu kājas no bada, vot iedosi kādu latu, jej bogu, soļošu pa Tavu ceļu, vēl jo vairāk, Tu man liecies baigi foršs. Aptuveni ap šo vietu mūsu dialogs apraujas, bet es vēl neesmu atmetis cerību tikt iekšā kādā Dieva brālībā. Ja Jūs zināt kādu vietu, kur es varētu būt gaidīts, dodiet man ziņu.

      „Man ir princips nedot ubagiem naudu un savs stingrs viedoklis, ka Latvijas tauta ir izredzēta”. Jautājums „kāpēc?” un „kā tu nonāci pie šāda secinājuma?” ir pilnīgi lieks, jo „princips un viedoklis” neprasa ne pierādījumus ne tuvāku paskaidrojumu – vienkārši tas tā ir un basta. Tā ir zīme, ka Tev ir stingrs mugurkauls un Tu, nevis vienkārši peldi pa straumi, bet līdzīgi kā zemeslode stingri balsties uz trīs vaļiem. Nē, nē, tas ko es pašlaik stāstu nav par mani, es esmu bezmugurkaulnieks, man nav nemazākas skaidrības, kāpēc es esmu te, no kurienes es nāku un uz kurieni dodos. Manu viedokli var piespiest mainīties, jebkurš kretīns ar stipriem argumentiem, bet principu vietā garastāvoklis – labs, gatavs jebkuru uz rokām nēsāt, slikts – ielienu savā alā, un nenāc klāt. Reiz runājot ar gudru cilvēku, viņš man paskaidroja ka ir apzīmējums tādiem kā man – „nenoturīga viedokļa tips”. Tādi, kuri parasti sadirš visas labi iecerētās sociālās aptaujas un, kuru dēļ jebkura statistikas pētījuma dati zaudē savu ticamību. Lielās mašīnas zobratiņš, kurš nevis rimti griežas noteiktā virzienā ar konstantu ātrumu, bet ļurkājas uz visām pusēm un traucē sabiedrību ceļā uz kaut ko lielu un saulainu.

      „Stiprajiem un Gudrajiem” var mainīties viedoklis un princips, bet jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem – pirmkārt, tiem ir jāmainās pa 180 grādiem un, otrkārt, vēlama ir kustība visā sabiedrībā. Visiem vienā laikā ir jāsaprot „jaunās realitātes”, „nepietiekamas informācijas radītas kļūdas ” un  „droši jāatmet pagātnes maldi”. Kādas izredzes var būt man – tam, kuram pat nav skaidrības, kur esmu dzimis Latvijā vai LPSR. Labi, visi tie ir sīkumi, bet kā es varu nesaprast, ka pašlaik mēs atrodamies uz vienīgā pareizā ceļa, manas tiesības un pienākums iet, kur dotas visi, bet par to es drīkstu skaļi lamāties, saukāt tos, kas mūs ved, par sūda brāļiem. Bet iet pa citu ceļi ir stingri noliegts, pietiek takš, ka ir brīvība bļaut. Nevainības prezumpcija – cilvēks tik ilgi ir nevainīgs, kamēr nepilda to, ko bļauj. Tātad, nacionālpatriots, var līdz spēku izsīkumam bļaut „Krievus ārā no Latvijas”, bet tīko viņš sāks patriotiski rīkoties, noķerot vecu krievu sieviņu (stipri apšaubu, vai mūsu jaunajiem Lāčplēšiem ir pa spēkam noķert kādu stiprāku Ivanu), un izvedot to ar savu 1987. gada opelīti uz Pleskavu – viss, čoka garantēta. Komentāros vari, līdz putas parādās uz lūpām, solīt izglāzēt  Saeimai visus logus, bet nedod Dievs, rādīties ar pusķieģeli rokās puskilometra rādiusā no „tautas kalpu pils”.

      Un vēl, Tev nebūs saskatīt likumsakarības, kas var kādu aizvainot. Es ilgi kasu pakausi, kad redzu, kad mūsu zilie draugi vai krietni paaugušās sievas un vīri, kuriem nav bērnu, spriež par to, ka nav pieļaujama viesstrādnieki Latvijā un pensionāriem jāmaksā lielākas pensijas. Velns parāvis, a ko Jūs esat darījuši lietas labā. Nevarētu teikt, ka labi atceros kā nokrēšoja banku sistēma Latvijā, īsi sakot bija krīze. Atceros gan, kā mūsu vadoņi pēc notikušā bija varen gudri, izteicās – „kā tad Jūs nesapratāt, ka tas ir nenormāli, solīt Jums tādus procentus no depozīta? Paši, muļķi, vien vainīgi”. Šodien – „bija jāsaprot, ka par tādu naudu pirkt dzīvokli bija neatbildīgi.Ja nemākat dzīvot, vajag nodarboties ar kaut ko citu!”

      Varbūt tas ir tikai dzīves nogurums, „Deja Vu”, pārāk ātri esmu centies dzīvot, ja godīgi „nav vairs kalnu, kuros vēlētos uzkāpt”. Tāpēc sēžu un rakstu, bet neba par to, ko gribētu Jums gribētu pastāstīt – ir taču pasaulē jautri piedzīvojumi, interesantas vietas, draugi un mīlestība. Bet par to  citreiz.

Ir vēlēšanās uzrakstīt kaut ko ļoti gudru, bet objektīvu iemeslu dēļ (nežēlīgi sāp galva) aprobežošos ar manas pagājušās nedēļas koncerta apmeklējumu atskaiti:
1. augšējā attēlā - slavenā latviešu grupa - "Dāmu pops" /Valmieras pilsētas svētki/

2. apakšējā attēlā - mazpazīstama rokgrupa no Lielbritānijas /Arēna "Rīga"/