Dzīves mērķis ir medījums. Pati dzīves būtība ir medījums. Dzīvais pārtiek no citām dzīvībām. Pasaulē ir ēdāji un ēdamie. Tātad likums ir šāds: Ēst vai tikt apēstam. [..] Vilcēns redzēja šā likuma iedarbību visapkārt un visās vietās. Viņš bija apēdis rubeņa cālēnus. Vanags apēda rubeņmāti. Vanags gandrīz vai būtu apēdis arī viņu pašu. Vēlāk, pieaudzis spēcīgāks, viņs pats labprāt būtu apēdis vanagu. Viņš apēda lūsēnu. Lūšmāte būtu apēdusi viņu, ja vien pati netikusi nogalināta un apēsta. Un tā tas turpinājās. Pēc šā likuma dzīvo visas dzīvās būtnes ap viņu, un pats viņš arī ir būtiska daļa no šā likuma.

/Džeks Londons "Baltais Ilknis"./