Only · the · wind · remembers · my · name

cik izteikti mans ķermenis reaģē uz stresu. vīrs aizbrauca komandējumā un man vairs nesāp mugura. pēc katra kārtējā strīda man vienkārši lauž muguru uz pusēm, ka reizēm pat nespēju pacelt bērnu, tas, ka sāp, figņa, bet vienkārši nevaru pacelt un viss, liekas, ka saļimšu zem tiem dažiem kg.
šodien vispār jūtos tik labi, tāda sajūta, ka visas iekšas gavilē, tik kārtējā kafija bik spiedienu uzsita, bet nu to var pārdzīvot.

šovakar vīns un 70. gadu itāļu trilleris

Man vajag šito! tulīt, tagad! pielikšu virtuvē pie sienas un apakšā svecīti

iesāku lasīt biezu grāmatu kosmētiķiem par ādu, sen neesmu lasījusi angliski, nācās bik smadzenes pārstellēt. sāku domāt, varbūt pameklēt to grāmatu vāciski, citādi sapisīšos meistarībā ar terminoloģiju. bet ja tā padomā, tad angliski arī vajag, dzīvē noderēs.
un vispār jāsāk pirkt skolai pričendāļus, lai bankas kontam nav šoks. pagaidām galvas sāpes rada normāli, balti apavi. visi tie ārstu apavi ir briesmīgi, tāpēc izdomāju, ka vajag kādus ādas mokasīnveidīgos vai arī balerīnas, lai smuki vismaz izskatās un ir ērti. un baltos džinsos mana pakaļa noteikti ka izskatīsies milzīga..

Man patīk uzturēt kontaktus ar mūžību pazīstamiem cilvēkiem. Piemēram, ir viens tāds puisietis, ar kuru mācījos sagatavošanas skolā no 4g.v., tad mācījāmies 6 gadus vienā klasē, tad vēl 3 paralēlklasēs jau citā skolā... visus šos gadus arī mūsu vecāki ir bijuši labi draugi. un tagad? tagad mēs varam pļāpāt kā divas vecmeitas, kaut neesam redzējušies savus 5 gadus, ja ne vairāk, bet tāda sajūta, ka nekad nebūtu "šķīrušies". runājam vēl aizvien valodā, kuru varētu saprast tikai tie, kas ar mums mācījušies 1. klasē kopā :)

attieksmes maiņu! sročna!

Jabeidz dzert vīns.

man kaut kas ar galvu nav labi, nopietni. reizēm ilūzija ar realitāti saplūst tik ļoti, ka vairs nav sajēgas, kas ir kas. konkrēta uzmestības sajūta.

besī, tā viegli sīcoši velkošā sāpe pavēderē. bet, ja tā padomā, tad labāk kā kontrakcijas 26 stundu garumā muahaha

atnācu mājās no veikala un sapratu, ka neesmu nopirkusi nekādu gaļu vecim vakariņām, cik ļoti es par viņu domāju. Nekas, ēdīs veģitāri, ibio

Mani tarakāni tādu tusiņu uztaisīja, ka 2x aizbraucu garām manam pagriezienam. vienā nor reizēm nācās nobraukt ap 20km lielu līkumu. well, bet ko lai dara, ka fantāzija neļauj koncentrēties?

patīk vīra komentārs par kādu manu paziņu: "viņa ir tik neerotiska kā kaktuss"

Un vispār, priecīgu pirmo Māmiņdienu man :) un arī zizii, kjiegjels un pikaczu. Par citiem cibiņiem infas nav :))

un kārtējo reizi varu lādēt Latvijas Pastu, kurš nedēļas laikā nav spējis piegādāt pavisam parastu vēstuli. mamma paliks šodien bez manas kartiņas (un viss bija tik labi izplānots, ibio). Kad sūtīju tētim apsveikumu dzimšanas dienā, tad vēstule atnāca pēc 3 nedēļām (normāli tas aizņem 3 dienas), bija atplēsta, pa virsu pasta zīmogs, ka ienākusi jau sabojāta. Besī, ka darbinieki nepilda savu pienākumu, uzskatot, ka katra vēstule no ārzemēm nozīmē pilnu aploksni ar naudu, kura varētu pienākties viņiem par sūri grūto darbu.

es ieskrējos, palecos un sastingu gaisā. jā, jā, tieši tā pat kā piedzīvojumu filmās to dara varoņi aiz lieliem priekiem. viņi ir prom muahahahah! tagad jāiet uzpīpēt par godu tam visam

sapnī episki šaudījos ar priekšmetu, kas mats matā izskatās kā meitas mīļākais grabulis, tikai metālisks bija un tā lodes, ietriecoties ķermenī, to uzspridzināja. scenāriju īsti neatceros, bet mani baigi cītīgi medīja un es visus laidu gaisā. burvīgi :)

un rīt viņi brauc prom. beidzot.

un vispār, rapšu lauki izskatās neaprakstāmi skaisti, bet smarža.. ejot gar viņiem cenšos aizturēt elpu

tas vecais āzis sēž manā mājā, uz mana dīvāna un māca mani dzīvot, prikiņ? gludināju veļu, paralēli čatojos ar F. un vīratēvs tāds "ko tu smejies", saku, ka runājos internetā. un tad seko "šajā laikā kas sēž pie datoriem ir vai nu bezdarbnieki vai asociālie" gribējās jau pavērt muti, bet paturēju savus komentārus pie sevis. baigi ērti viņš sāk justies. un vēl tie bla bla ko man vajadzētu darīt un ka es jau neko nedarot. un vīrs tikko viņu attaisnoja, ka tā jau vien ir. kāpēc man neesot nekādu biznesa ideju. bļā

laiks velkas nežēlīgi lēnu tikai tad, kad kaut ko gaida. svētdienas rīts nāk vienkārši mokoši lēni.

un skumji man arī ir. un bail.

man drīz murgos rādīsies vīrenes šļupstēšana un šacī, šacī. es saprotu, ka mazi bērni ir varen jauki un tā, bet kāda hrena pēc ir jāšļupst?!

domāju, ko man visu laiku ring of fire galvā skan, atcerējos, ka sapnī šito uz skatuves dziedāju :D

super naksniņa. un vīrs dabūs iekšās. tagad skaidrs, kāpēc bērns ir augšā drīz pēc viņa aiziešanas uz darbu (a es naivā domāju, ka režīms tāds, ap 7 celties), sanāca būt viņas istabā tajā brīdī- iet kā zirgs pa trepēm, cērt durvis, vienkārši māja vibrē, a sīkās istaba ta pie kāpņu telpas un tas bija ap 5 rītā, bitīt matos. jūtos kā izdirsta krizdole

jāiet vingrot. neesmu to darījusi jau kopš aizbraucu uz LV marta beigās.

pamatīgs zb