Only · the · wind · remembers · my · name

Šodien ir viena no tām dienām, ko varētu apzīmēt ar "It's like a thousand spoons when all you need is a knife"

tas neciešamais rūgtums krūtīs.

pirmā Melnkalne spīd atkrist. tā vietā es būtu pilnīgi viena veselu nedēļu, kamēr vīrs tur ir ar sīko. skan jau garšīgi

Jau kādas n reizes esmu pārlasījusi psiho_analitike veidoto rokraksta analīzi. Un viņai tiešām sanāk. :)

jāiet taisīt baklažānu rullīši. siekalas tek no domām vien. īstenībā, man baklažāns nekad agrāk nav simpatizējis, nezinu kāpēc, neatceros sevi viņu baigi ēdam, bet nesen ieraudzīju savā itāļu youtube gatavošanas kanālā baklažānu rullīšus ar tomātiem, mozzarellu un baziliku.. un tā bija gastronomiska ekstāze

mana emociju un jūtu pasaule ir lol. man pat kauns cibai to teikt, kas ar mani vakarnakt notika.

bļeģ, inženieris skaitās, pirmās klases matemātiku nejēdz

beidzot jaunā cougar town sērija, man jau lomkas sākās

Ai, ko tur daudz. sataisīju šim brokastis un līdzņemamās maizītes, lai redz, cik viņam labi ir.

Naktī pamodos bļaujot un ar nereālu sāpi plecā uz kura es gulēju. fuck knows, kas tur bija, nogulēju laikam, bet vīrs dabūja mani celt augšā, jo jebkura kustība izraisīja neciešamas sāpes.

Un es sevi atkal pieķeru skrejamā laikā domājot par cibu, nu, labi, vismaz nav garlaicīgi uz poda, ja aizmirsies telefons

labrīt!

kārtējais kašķis, es, lūk ar savu debīlo itāļu valodas kursu bla bla, viņa māsa neredzēs sīko manu. vobšem tagad viņš domā lidot viens ar meitu uz melnkalni.

jobtavjuzanagu nu kāda velna pēc viņš nespēj plānot savu laiku, vispirms viss, nekādu plānu, es sakaļu savus, un pēkšņi esmu atkal dura, jo negribu no tiem atteikties.

Es varētu sarakstīt bībeli par viņa katru debīlo izgājienu.
Šonakt bērns pamodās ap plkst. 1, aizgāju, ieliku knupi, aizmiga.
Tad pamodās ap 3, aizgāju, iedevu padzerties, izskatījās, ka gulēs tālāk.
Pēc 10 min atkal augšā, saku vecim "tagad ej tu", atpakaļ saņemu "ai, nē, es nezināšu, ko darīt"
Nu, labi, paņemu sīko pie sevis, jo nekādas gulēšanas. Tā apmēram stundu viņa bļaustās, ālējas un neguļ, saku, lai uztaisa rijamo. Ar lielu piespiešanos aizgāja.
No rīta šis saka, ka sīkam pilns pampis, saku, man sāp vēders. Viņš iespītējas un neiet, bet guļ tālāk.

kāda velna pēc bērnam ir tēvs?

es atgūlos, nezinu, vai iemigu vai vienkārši domāju, bet tas bija kas neiedomājams. tik dzīvi un fantastiski.

ķip man pēc divām dienām ir dzimšanas diena, bet jūtos kā pēc atomkara. ne kripatiņas laimes. F. gan mazliet patēloja klaunu, bet tas bija īslaicīgs risinājums. Liekas laiks velkas nereāli, kad asarām acīs kaut ko gaidi.

var jau sevi pārliecināt, ka ceļš uz laimi ir dadžiem kaisīts, ka tas viss ir samaksa par labāku nākotni. Aiz labāku, gribēju likt "cerams", bet tad izdomāju, ka nav ko pakļauties pesimismam, jāļauj universam sadzirdēt manus pozitīvos mērķus, lai viņš tur gatavo labu augsni man.

vienīgā mūsu atšķirība ir tāda, ka man nav krāna, izdomāju es. Viņš gan piepilda, ka viņš pīpē, bet es nē

es laikam nezinātu, ko ar viņu dzīvē iesākt, mēs abi esam pārāk lieliski.. un stūrgalvīgi egoisti.

reizēm arī skumjas un negatīvas lietas (svešas) iedvesmo vairāk kā vajadzētu. respektīvi, lietas, kurās nav nekā laba, lai no kuras puses skatītos, bet es skatos un domāju- o! redz, ka tomēr tā var arī un ievelku ķeksīti prātā.

izvilku garos lillā svārkus. nu, palīdz lillā, kad neiet labi.

psihene jau atkal brēc pēc manis. muguru lauž tā, ka nezinu, kur likties un krūtīs ir drausmīgs caurums, tā vismaz šķiet. un iemesls ir tik abstrakts un tāls, ka es pat nesaprotu, čo za huiņa

Parasti bērns var iet, kur vien grib dzīvoklī, tiek aiztaisītas stratēģiski svarīgās durvis un pārējais ir viņas rīcībā. Šoreiz esmu nolohojusies un palaidusi garām, ka guļamistabas durvis vaļā, to gan es sapratu tikai tad, kad sīkā ierāpoja pie manis un es sajutu spēcīgu ingvera smaržu- bļē, tikusi pie istabas smaržīgās eļļas.. visa pudele izgāzta, pati eļļaina, ņemu pudeli a tur "sargāt no bērniem" bļā.. sīko vannā, noziepēju tīru, bet mute eļļaina nebija, tāpēc secinu, ka nav paspējusi tik tālu tikt. grrrr, dusmas uz sevi tādas, ka maz neliekas.

un tagad ir paranoja, ka viņai kas varētu notikt, bet nu, moš hiperaktivizēsies no tās smaržas..

meita mani centās modināt plikšķinot pa seju un bučojot visur kur tiek klāt. vispār mīļuma kalngals tas mazais ķipars.

well, mīlīši, viņš nepakļaujas provokācijām, bet es to veci gribu. viņš ir mans spogulis, kas patiesībā ir destruktīvi, bet kuru, pie velna, tas interesē? pretpoli sasjot hui! ir pilnīgi reāla iespēja uz kopīgu atvaļinājumu lv. neesmu sliktāks gids kā tie par naudu, pietam, es zinu par rātsnama lauvām vairāk kā viņi, jo ārtisti ir ģimenes draugu lokā.