| Pagāšgada revīzija. |
[Dec. 31st, 2020|04:03 pm] |
Atmiņa, nāc, pastāsti, kas notika manā 2020. gadā no Kristus dzimšanas.
1. Janvāris 2020 pienāca ļoti labā ballītē - Vīra drauga kāzās, kas bija mīloši un tērējoši uzrīkotas tādas, ka visi palika saldi kā jēri. Dejojām, es pirmo reizi dzīve arī kā visi normāli cilvēki - piesardzīgi, jo celis un ACL.
Tad kādus trīs mēnešus, šķiet, nedarīju neko.. Tikai fizioterapiju. Gatavoju labdarības darbnīcu dvēseles/ciešanu transformācijai uz Lieldienām, atklāju Wellcome collection. Zimēju ar jauno, smalko cirkuli, iepirku materiālus janvāra atlaidēs. Sāku pētīt ikonas un elektromagnētiskos laukus, attīstīt savu seno projektu, kas nelika mieru.
Ieliku pamatus dēla kriptogrāfijas interesēm ar Cēzara skriptu un slepenajām vestulītēm. Daudz uzņēmu dēla draugus un to vecākus, drausmīgi daudz gatavoju ēst. Liekas, ka nepārtraukti.
Atvērām kinoteātri pāris privātajiem pasākumiem. Jau bija nolikts publiskās vēršanās datums, bet lai nu kas, tas, ka globāla pandēmija sabotēs šo atvēršanu, to mēs nebijām iedomājušies.
Uzmērīju vienu dārzu Permakultūras projektam, arī tas izsīka, jo vīruss. Un šķiršanās, par laimi, ne man.
Februārī sāku sijāt zeltu un mēģināt temperu. Atklāju, ka man ir draugi, kuri uz trīs var izstāstīt visu par temperu, ikonām un pamatnes sagatavi. Vikāre var uzdāvāt svaigas vistu olas. Bet nebija īstā tehnika tomēr, tai vajag vajag vajag vairāk laika, telpas, miera.
Sapazinos ar dāmām, ar kurām gandrīz katru svētdienu runājam par jocīgām lietām. Bišu medicīnu, šamanismu, reizēm vienkārši sēžam un klusējam. Klātbūtnē, bet ne jau tāpēc, ka tā būtu jādara. Tā sanāk, tā var iztaustīt, kam ir kas galdā liekams. Vēl ciešāk kā iepriekšējos gadus kristalizējas, ka mans talants un izaicinājums ir klausīšanās. Citi runā stundu no vietas, nepārspīlējot. Es to stundu varu klausīties, runāšanu iedrošinot. Pēc tam gan man gribās ausis un acis un galvu izskalot. Iestājas lūzuma punkts un es vairs nevaru paklausīties nemaz. Nu nemaz. man vajag ēst vai dzert tēju un stulbināties. Jo nopietnākas klausišanās tēmas, jo muļķīgāk tās jākompensē.
Marts nāca ar koronu un pašizolāciju un masku dizainēšanu, un mājmācību. Tikai tagad redzu kopsummā, cik tas bija murgaini. Strespilni, kaut arī finansiāli bijām, lai arī, kā vienmēr, nestabili, tomēr veiksmīgi.
Atklāju, ka esmu izteikts HSP. Phantom Thread varētu būt par mani vīrieša kārtā.
Ir noformulējies, ka man arī vajag daudz telpas. Daudz privātās telpas. Vairāk nekā citiem manas ģimenes dārgajiem. Un viņiem, savukārt, vajag manu telpu. Manu uzmanības, klātbūtnes, uzklausīšanas un beznosacījuma labvēlības telpu; laiktelpu. Robežas ir jānosaka man, un es to mācos. Ja es zinu, ka mīlestība būs arī tad, ja es dabūšu to, ko man vajag, es iemācīšos paņemt to, kas man nepieciešams. Te laikam ir vietā tas, ko īsti ticīgie saņem caur Dieva mīlestību. Tā vienmēr ir, nemainīga, droša. Zinu, ka šī pārliecība ir apziņas labradīšanas priekšnoteikums. Kopā ar pārliecību, ka “es varu”. Es tiešām ceru, ka savam dēlam šo pārliecību neliegšu. Jo dot - kā var dot to, kas ir dabīgs “birthright”.
Investējām fotoekipējumā un uzsākām fototerapiju. Tā kulminēja vecgada sarunās par to, ka es savu “personu” neapzinos, man tas nav dabīgi, tādu veidot un saprast kā citi to redz un kā šo personu var lietot. Ar gadiem tas paliek arvien grūtāk, jo es palieku blīvāka savā patībā, to piepildot. Vīram, savukārt, tas ir pats dabīgākais būšanas veids - ieņemt personu lomas. Tās lietot savu mērķu sasniegšanai un savu patību viņš varbūt pat tā īsti neapzinās. Aktieris. Lūk, tad nu jaunajā gadā es varētu patīrīt savu patību vai paplašināt tās robežas, lai blīvums mazinās. Un “persona” ir labs nezināmais kontinents. Noderīgi arī.. Varbūt, kaut arī agnosticisms ieslēdzas arī te. Jo kā saka vecais, viedais Alans: “mēs paši nezinam, kas mums der”.
Tad kaut kad ap lieldienām mūsu kaimiņi nojūdzās. Sāka piesūtīt cedeles, ka mēs pārāk skaļi kāpjam pa trepēm. Mūsu piecgadnieks dauzot kājas, lecot un skrienot. Viņš, jāatzīst, arī krīt un klūp, jo kāpnes netiek dizainētas maziņiem, tiem ir jātiek galā gan ar savu ķermeni, gan ar nesamērīgi lielu būvēto pasauli. Lūk, tā kā mums likās, ka mums ir ļoti jaukas kaimiņattiecības un viņu tonis cedelēs bija tāds, it kā mēs vismaz ļaunprātīgi kāpņutelpā cauru dienu darbinātu motorzāģi, mums bija rakstura šķīstīšanas procedūras. Kā rīkoties, kad kaimiņu netaisnīgums un sīkumaina paštaisnība smacē un raisa niknumu? Šķīstīt raksturu un neatdarīt ar ļaunu, tā rīkoties. Meklēt līdzjūtību sevī ar skumjām un ar paniku, kamēr to atrod. Tad atlaiž. Atbildēt ar maigumu un mieru un labvēlību, lai arī to vien gribās, kā atriebt. Jo atriebe neatlaiž. Bet vajag, lai var palaist. Nu, kad man tika sagriezts velo sēdeklis un dēlam uzšķērsta kāpņu telpā nožūt atstātā bumba, tad gan piezvanīju policijai. Vispār Džimijam laikam tiešām brauc jumts. Tad lai jaunajā gadā arī viņam atlaiž. Tāpat kā lai atlaiž manu stresa ekzēmu un acu infekcijas un panikas lēkmes.
Dzīvojamā istabā un uz jumta gabaliņa izaudzēju dārzu - pilna palodze ar dillēm un fenheļiem un malabāras spinātiem. Tad arī laputis bija, pēc kurām ieviesu bizbizmārītes un atklāju taureņu kāpurus. Bibizmārītes izaudzēja jaunu paaudzi un aizlidoja. taureņi arī. Zināšanas par bizbizmārīšu identificēšanu palika. Jaukas vabolītes. Plēsīgas. Uz jumta izauga pāris zirņi un diezgan daudz kabaču un ķirbju. Kādi 14 laikam bija? Daži vēl turās un gaida apēšanu. Iekštelpās izauga divi ķirbīši uz trim augiem. Lai arī dienvidu puse, tomēr stikls aiztur saules gaismu. Arī vējš un dabīgais gaismas ritms un citi elementi augiem trūkst istabā.
Bijām Bristolē, tur gan man patika. Iedzīvotāju ziņā kā Rīga, līdz ar to cilvēcīga šķita. Bijām Čičesterā. Bijām Kentā. Nevaram ieslodzījumā dzīvot, tas nav tā vērts. Un nebija jau aizliegts. Bijām divās raudzībās. Dēls iemācījās skaitīt un pieskaitīt un atņemt. Drusku reizināt. Dēls sāka patstāvīgi lasīt un iemācījās pulksteņlaikus.
Jaungada pirmās dienas atkalklāsme: “Vislabākais paņēmiens mācoties kaut ko jaunu, ir sevi par maziem solīšiem un katru uzlabojumu paslavēt. Pamanīt un paslavēt. Tāpat kā ar bērniem. Tāpat kā ar vīru. Tas man arī šogad jāpiestrādā. Ir kādi slavēšanas kursi, nez, es tā pus-pa-jokam domāju. Un ja nav, tad varbūt vajag. |
|
|