| Es sapņoju par apokalipsi. Un Tu? |
[Aug. 15th, 2017|10:11 pm] |
Šodien aprunājos ar draudzeni no Nepālas par apokaliptiskiem sapņiem un mūsdienu sabiedrības kultūras ēnas represiju, kas savukārt eksplozīvi meklē ekspresiju.
Viņa arī sapņo apokaliptiskus sapņus. Kurš no cibiņiem arī sapņo apokaliptiskus sapņus, t.i. karš', "viss iet gaisā" utt.?
Un tad es domāju, varbūt, ka tie, kas mūsu sabiedrībā sapņo, varbūt visi redz "visa beigu" attēlojumus? Un tā kā visi tos redz, visi uzskata par normālu cilvēkbūšanas sastāvdaļu. Bet varbūt pārsimts vai vairāk gadu atpakaļ tos neredzēja? Vai redzēja citādus? Jo tā ēna jau katrā kultūrā veidojas citāda, un izpaužas sapņos un pēcāk realitātē kā citādi metaforiski vai simboliski vai reāli tēli un notikumi.
Tas nozīmētu, ka Jēzus un viņa sekotāji bija moderni zeļļi un zelles arī! Kas, savukārt izriet no tā, ka viņu cilvēkattiecību kultūra bija atšķirīga no pārējās tā laika sabiedrības, un represēja ekvivalentus aspektus mūsdienu pieredzei.
Tas protams, balstoties uz pieņēmumu, ka kopīgā apziņa ir, un, ka psihes represijas izpaužas pravietiskos sapņos.
Nu tādi man šovakar prātojumi, izlasot 98 vai ciktur veca cilvēka rakstu Guardian par to, kā viņš jūt kara vēsmu gaisā, kuru nejuta, kad bija 16 un Otrā pasaules kara priekšvakarā. |
|
|
| Comments: |
pravietiski sapņi vai vnk personisks iekšējs mīziens (kas izpaužas sapņos)?
Redzu daudz un krāšņi kopš apmēram 16 gadu vecuma, bet bija arī agrāk. Nav tikai karš, arī dabas katastrofas. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}