Sapnis un realitāte? |
[Feb. 25th, 2017|11:39 pm] |
Biju bērns, un spēju piekļūt visai esamības vēsturei, esamībai, kur pagātne un nākotne ir vienādi aizsniedzamas, un pagātne, uz kuru skatījos, sastāvēja no miljoniem dzīvju, un miljoniem brīžu tajās. Tā bija kā milzu pilsēta, izgaismota naktī, telpiska un bezgalīga. Es varēju ar sajūtām pieskarties šiem eksistences un pieredzes punktiem, tos izvērst un piedzīvot, un tas bija saldi un sāpīgi reizē. Mums dzīvē tiem nav pieejas, jo mēs vēl radām jaunus, lēni, rūpīgi izdzīvojot un izvijot savu esamību, un pat sapnī tos varēju tikai nojaust, kā vēja nestu smaržu, un pat tas jau bija tik pārplūstoši emocionāli, ka nesa sapratni par to, ka mūsu ierobežojošā realitāte ir radītausies lai pasargātu.
Pamodos un feisbukā uzreiz ieraudzīju ziņu par Yayoi Kusama. Biju redzējusi viņas ķirbjus, un pirms pāris dienām runāju ar Wanju par viņas mākslu, ka Wanju lasa grāmatau par to, un to, cik saprotama ir viņas pierakstīšanās dzīvošanai psihenē, turpinot radīt.
Šo darbu, man šķiet, bet es jau nezinu, redzējusi nebiju, kaut arī tas ļoti precīzi vizuāli attēlo manu sapņa pieredzi. To sauc par "Souls of Millions of Light Years" vai citur par " Gleaming lights of the Souls", citur "Contemplate Heaven in One minute".
|
|
|
Comments: |
| From: | zivs |
Date: | February 26th, 2017 - 02:38 am |
---|
| | | (Link) |
|
Līdzīgu vīziju, Tevis aprakstītajam sapnim piedzīvoju vienu reizi dzīvajā. Tur nebūtu jāliek uzsvars uz lsd klātbūtni, jo tobrīd es sapratu, ka tas bija aizgājis ārpus tupai drogas iedarbībai. Es gan tur biju tik īsu mirkli, ka tas būtībā arī viss. Ieraudzīju un izmeta atpakaļ.
wow. Redzi, man liekas, ka tā ir, tā arī ir, un var jau būt, ka to zināt neko nedod, jo mēs esam te un tagad un to sauc par realitāti. Bet varbūt to zināt var dot kādu iekšēju virzienu tam, kā aust savas pieredzes šūniņas. Vai vizuāli Tavs sapnis arī bija līdzīgs, vai drīzāk tās sajūtas?
| From: | zivs |
Date: | February 26th, 2017 - 03:26 am |
---|
| | | (Link) |
|
Man vēl kādus nieciņus retas reizes ir ļāvuši uzzināt, un no tā var uzpīt kādus priekšstatus, kas vēlāk apstiprinās, ka tie tiešām ir bijuši īstie puzles gabaliņi. Toreiz tas bija mirklis sajūtās un prātā redzamā hypertelpiskā attēlā, kur atrados starp bezgalīga skaita gaismas punktiem (gan ne tik krāsainiem kā šajā mākslas darbā - vairāk zvaigžņu tonī). Bija skaidrs, ka tas ir viss kopums, jo biju viens no punktiem. Es nezinu, tā bija kopējā apziņa, vai kas. Bet kad, nākamajā dienā uz ielas man piestāja evanģelizētāji, pārsteidzu viņus ar to, ka vakar redzēju Dievu :) | |