| Sapnis un realitāte? |
Feb. 25th, 2017|11:39 pm |
|
Biju bērns, un spēju piekļūt visai esamības vēsturei, esamībai, kur pagātne un nākotne ir vienādi aizsniedzamas, un pagātne, uz kuru skatījos, sastāvēja no miljoniem dzīvju, un miljoniem brīžu tajās. Tā bija kā milzu pilsēta, izgaismota naktī, telpiska un bezgalīga. Es varēju ar sajūtām pieskarties šiem eksistences un pieredzes punktiem, tos izvērst un piedzīvot, un tas bija saldi un sāpīgi reizē. Mums dzīvē tiem nav pieejas, jo mēs vēl radām jaunus, lēni, rūpīgi izdzīvojot un izvijot savu esamību, un pat sapnī tos varēju tikai nojaust, kā vēja nestu smaržu, un pat tas jau bija tik pārplūstoši emocionāli, ka nesa sapratni par to, ka mūsu ierobežojošā realitāte ir radītausies lai pasargātu.
Pamodos un feisbukā uzreiz ieraudzīju ziņu par Yayoi Kusama. Biju redzējusi viņas ķirbjus, un pirms pāris dienām runāju ar Wanju par viņas mākslu, ka Wanju lasa grāmatau par to, un to, cik saprotama ir viņas pierakstīšanās dzīvošanai psihenē, turpinot radīt.
Šo darbu, man šķiet, bet es jau nezinu, redzējusi nebiju, kaut arī tas ļoti precīzi vizuāli attēlo manu sapņa pieredzi. To sauc par "Souls of Millions of Light Years" vai citur par " Gleaming lights of the Souls", citur "Contemplate Heaven in One minute".
|
|
