drzhivago

Gana publiski atbrīvots vēders. Jāsāk strādāt.

Latvieši folklorā dominē subordinācija "piedirst bikses". Bet sakiem man lūdzu - kādēļ bikses ir izpelnījušās tādu godu? Vai tad nekā cita nav, ko varētu piedirst?

Ir taču daudz lietu, vietu un paņēmienu, ko varētu piedirst.

Iz dzīves zinu pastāstīt, ka pazīstu vienu cilvēku, kurš , kad ir galīgi piedzēries, pamanās kaut ko piedirst. Kādā varen smalkā pasākumā cilvēks pamanījās ieriktēt savu kluci rakstāmgalda atvilknē. Tas pats varonis tādā pašā stadijā zinājās padarīt šo lietu arī uz veļasmašīnas. Nevaru saprast, kā to var dabūt gatavu, bet tas tur bija. Klīst nostāsti, ka pa ceļam uz mājām no kāda pasākuma, ģērbjoties koridorā un neviena nepamanīts(!), brūnais tika iekabināts kādas kundzes zābakā.

Reiz kādā tramvajā suns padirsa turpat manā kāju priekšā. Esmu redzējis piedirstu kafejnīcu (Vecrīgā ir tāda glauna vieta kā ) Kā būtu ar iespēju piedirst strazdu būri? Vai neatliekamu vēlmi - piedirst vannu divas reizes pēc kārtas! Un trešo kluci nolikt blakus (pēc krāsas - kāds cits to paveica), turpat blakus (problēma bija. tualete nestrādājā, bet rosolam laikam bija vecs krējums pievienots). Un kādēl kluci skalot prom, ja viņš tik veini iederās uz blāvi beišā vannas fona?

Domāju, ka "kaut ko piedirst" varētu visai pamatīgi konkurēt ar tagad tautā populāro plankingu. Un raugi tālāk - piedirst varētu arī akvāriju. Kādēļ gan to neizdarīt motorlaivā? Un tad to nosaukt - "piedirstā motorlaiva". Un ko tad sliktāka būtu mikroviļņu krāsns vai virtuves kombains? Kādēļ gan to neizdarīt bibliotēkā? Vai nebūtu lieliski, ja Pļavinieku 9-stāvene sarunātu kopīgam pasākumam - ņemt un visi nama iedzīvotāji plkst 18:00 atver vaļā savus dzīvokļa logus un kopīgi pakakā? Lai netrāpītu viens otram uz galvas un netērētu naudu siltā ūdens izmantošanā un šampūnam, var vienoties par pamīšus izkārtojumu.

Ziniet, manuprāt cilvēkiem trūkst izdomas. Visi mēģina un cenšās būt oriģināli, ka ir aizmirsuši patieso nozīmi defekācijas procesam.

Vai jūs esat dzirdējuši stāstu par "111" jeb "Simtu vienpadsmit"? Hā, ja neesi, tad nemaz nestāstīšu. Pajautā cilvēkiem, interesējies. Jo tieši tā (bet tas ir tikai iespējams) tu spēsi sasniegt savas būtības galveno "ho". Ja mēs, kā vienota un pareizā virzienā domājoša nācija vienreiz tā ņemtu un pa īstam saņemtos, ekonomiskā situācija valstī uzlabotos. Laikam esmu vecmodīgs vai nemoderns, bet vienīgie, kas nebaidās šo lietu darīt publiski un vietās, kas gan reizē ir, gan nav paredzētas kakāšanai, ir mūsu deputāti, valsts ierēdņi, ministri un vēl daži saiedriskie censoņi. Piemēram, dirst Saeimas kancelē - nu kurš vēl varētu ko tādu atļauties? Nē, tādu nav daudz - tikai reizi 4 gados - 100 drosmīgie sanāk kopā un nebūt ne vienpatīgi, bet kolektīvā - dirš un piedirš. Pie tam - ik pa reizei to novērtē žūrija - attiecīgi paceļot kartītes, ar kurām viņi apliecina - kādā krāsā ir sūds - zaļā vai sarkanā.

Starp citu - pamostoties 1.janvāra rītā - es ļoti skaļi nopirdos!

PRRRRRRRRRRRRRRRss

ha ha ha. ha ha ha.

Es vēlos teikt tikai vienu. Es teikšu tikai vienu. Teikšu tikai vienu. Teikšu.

Nominatīvs "Kas?
Ģenetīvs "Kā?"
Datīvs "Kam?"
Akuzatīvs "Ko?"
Instrumentālis "Ar ko?"
Lokotīvs "Kur?"
Vkotīvs " - " (bez jautājuma)



Esmu atklājis, ka pašpārliecinātā twitter inteliģences masa lasa interesantus interneta žurnālus, kā piemēram http://www.cehs.lv/ un http://klab.lv/users/texti/ No šodienas - arī tos lasu un pārlasu. Beidzot pieleca - maniem literārajiem darbiem nav absolūti nekādas pievienotās vērtības (vai kā to tagad pareizi sauc?) un par mani neviens neko neuzzinās, jo es savam blogam netaisu nekādu PR. Godīgi pateikšu, mani tas satrieca līdz sirds dziļumiem. Un gandrīz izdzēsu savu blogu. Jo man bija ļoti liels kauns. Tomēr nejaušība glāba situāciju. Portāla www.7guru.lv speciālistu ieteikumus - šādos gadījumos nepieciešams izvietot reklāmas bannerus portālos www.draugiem.lv un www.delfi.lv . Bet tikai nekur neatradu instrukciju - kā tie tur ir jāliek iekšā?

Horošo. Očeņ horošo. Podumal ja un savam blogam uzinstalēju SEO (kursa biedrene pastāstīja kā to pareizi jādara).

Man ļoti nepatika , ka kāds saka, ka dialogs ar Ušakovu ir mišn imposibl! Es tam neticu! Dialogs ir iespējams vienmēr un visur! Pat ar manu melnbalto televizoru, kurš rāda tikai bildi, bet kuram pilnībā "otsustvujet zvuk" - man ik pa laikam izdodas izveidot visai saturīgu dialogu. Gluži kā spēlēt Mocarta sonetus uz čella. Tikai velc! 

Atcerējos, ka bērnībā pa melnbalto televizoru "Čaika" noskatījos filmu "Tāpēc, ka es esmu Aivars Līdaks". Jūs vispār esat kādreiz tā - pa nopietno - skatījušies melnbalto televīziju? Arī tad, kad es aizbraucu mācīties uz Rīgu - mans pirmais televizors, kuru kopā ar istabas biedru nopirkām no koledžas izlidinātā kaimiņistabas iemītnieka - bija melnbaltais televizors, bet ar podziņām. Es nezinu kāpēc, bet reiz atgriežoties no sava Rīga->Meži & lauki->Rīga ceļojuma, mani pārsteidza nepatīkams moments - vēl pirms ieejot istabā es dzirdēju, ka tur notiek baisais troksnis. Pavēru durvis un redzu, ka istabas biedrs kopā ar diviem kompanjoniem - ar āmuriem dauza televizoru! Sākumā es nodomāju, ka aparāts ir salūzis un viņi to vienkārši remontē. Bet nē, izrādās - viņiem esot apnicis, ka televizors rāda tikai vienu kanālu un līdz ar to esot palicis garlaicīgi. Uz maniem aizrādījumiem, ka aparāts vēl tomēr strādā, viņi nereaģēja. Kam sekoja tas, ka es paķēru to aparātu un izmetu pa logu ārā no trešā stāva. Televizors nokrita zālienā un ekrāns nesaplīsa. Izpalika skaļais būkšķis. Tad mēs četratā skaļi smējāmies. Pēc tam istabas biedram palika kauns un viņš kopā ar pārējiem mežoņiem nogāja lejā un aiznesa televizoru uz miskasti. Pēc šī notikumiem bagātā vakara - mūsu istabā valdīja dziļš klusums. Ar skumjām atvēru savu lielo paikas somu, kur pašā augšā rūpīgi salocīta, lai nesaburzās, gozējās TV programma, kuru par 10 santīmiem biju nopircis stacijas kioskā. Sejā pavīdēja tikko jaušams, bet izteikts skumju mīms. Pāris mirkļos - programma pārvērtās par burzījuma kamolu, kas Kambalas cienīgā izpildījumā - tika triekta šmucspainī. Istabas biedrs, nebilsto ne vārda, piegāja klāt misenei un izvilka to ārā. Līdzjūtigi nopūtās un sacīja - "Ar ko tad dirsu slaucīsim?"

Skaidrs, ka Kroderu ir rosinājis šķietamais pretstats: neizskaidrojami pievilcīga «tēviņa» vietā attēlot aizlauztu, samocītu intelektuāli ar alkohola mazliet deformētu psihi -to pauž viņa savdabīgā, lunkanā plastika -, bet kura dēļ sievietes tik un tā ģībst nost - acīmredzot tādās domās režisors ir par sievietes spriestspēju un viņas izvēļu pamatotību.
Diemžēl arī liela daļa aktieru spēlē visai plakanus tipāžus - Rihards Rudāks groteska ļaunuma iemiesojumu slepkavnieciskā, mirstošā Leidijas vīra lomā, spridzīgas, tak klišejiskas līdz pat akurātajās bizītēs sapīto matu galiņiem ir ciema vārnas - māsas Templas (Inese Pudža un Ilze Pukinska), Elīnai Vānei nimfomānes Kerolas lomā varbūt ir vairāk par divām dimensijām, tomēr liktenīgās, seksuāli apsēstās sievietes ar plašo sirdi variācija pārlieku pazīstama no iepriekšējām lomām un ir diezgan vienveidīga.

Tad turpinam.

dramatiskās mūzikas pavadījumā mazpilsētiņas iedzīvotāji sāk griezties kā vilciņi, itin kā dejojot valsi paši ar sevi. Ja tā ir norāde uz Vela mūzikas suģestiju, varoņi tobrīd vairāk atgādina žurku ķērāja stabules nohipnotizētos upurus…

Fināls.

Koņec.

Divi kaķēni, kas pirms mēneša atraduši jaunas mājas Rātsnamā, beidzot tikuši pie vārdiem - oficiālos Rīgas runčus sauks par Muri un Kuzju ššs-pak.. par Muri un Kuzju... ššs-pak.. par Muri un Kuzju... ššs-pak.. par Muri un Kuzju... ššs-pak.. par Muri un Kuzju... ššs-pak.. par Muri un Kuzju... ššs-pak.. par Muri un Kuzju... ššs-pak.. par Muri un Kuzju... ššs-pak.. par Muri un Kuzju... ššs-pak.. par Muri un Kuzju... ššs-pak.. par Muri un Kuzju... ššs-pak..

Mums ar brāli kolosāli
Patīk sālīt sāli
Mēs ar brāli kolosāli
Iesālijām Tāli
Mums ar brāli kolosāli
Tālis zveļ ar vāli
Mēs ar brāli kolosāli
Tagad stāvam bāli

Piedz.
Kolo, kolo, kolo , kolo , kolo , kolosāli
Kolo, kolo , kolo, kolo, kolo , kolosāli!!!

Man nekad nav bijušas utis un lenteņa vēderā. Zinu, ka daudzi to slēpj, jo vņiem ir kauns par to. Kāpēc jākaunās par to, kas ar tevi atgadījies bērnībā? Vai mēs vainīgi toreiz bijām, ka citiem vecākiem ir nospļauties uz bērna higiēnu un patīk tīksmināties par to, ka arī citi bērni tiek aplipināti ar kādu sērgu? Skat, tas arī utainais! Ha ha ha! Ha ha ha!

Vienreiz es iespēru salatētim pa kāju, jo domāju, ka viņš ir īsts un viņam nesāp. Bet tomēr resnais onkulis nokliedzās "bļatj!" un dusmīgi aicirta durvis. Ko man viņš toreiz uzdāvināja, neatceros, taču mani sarāja par to, ka nākošgad salatētis man nesīs žagarus un siksnu. Visu gadu gaidīju, paslepus pat raudāju , ka esmu tā rīkojies (jo biju devis oktobrēna zvērstu!), tomēr jaungadā viņš neatnāca vispār. Vēlāk, pēc pāris gadiem, uzzināju, ka tas esot kaut kāds vietējais sarunātais plencis, kas pārģērbjas par visu bērnu labāko draugu. Un tajā gadā, kad viņš neatnāca, esot kaut kur kaimiņos piedzēries un aizmidzis uz grīdas. Par dāvanu maisu neviens neko nezin. Kaimiņi esot teikuši, ka rotaļlietas neesot ņēmuši, taču visu nākošo gadu viņu jaunākās atvasītes vienmēr gāja pie citiem bērniem ciemos (pie manis arī, jo es tiku pie jauna, pēc kārtas 7-tā bobika) un dāvināja tiem skaistas rotaļlietas (arī aiznākošajā gadā kaimiņpuika man uzdāvināja bobiku).

Es šodien skatījos rīta ziņas pa LTV. Tur intervēja tādu glumam zutim, bet ar ūsām, līdzīgu krievu. Man viņš nesimpatizē. Tādēļ par viņu neko vairāk neteikšu.

Bet tagad uzminiet mīklu - brilles ir, skaņa ir, naudas nav, bet visiem pofig? Kas tas ir?

Mājās uztaisīju remontu. Nopirku cirvi. Un sacirtu savu grāmatu skapi gabalu gabalos. Skaidu pa skaidai. Paņēmu grāmatu. Rainis. Cirtu ar cirvi - taisni grāmatai pa vidu. Un tā katru grāmatu pēc grāmatas: Rainis, Ziedonis, Grīns, Elksne, Lācis... sasodīts, viena vienīga latviešu inteliģence mita manā skapī. Tas par daudz. Nē, es nededzināju šo makulatūras un skaidu kaudzi. To visu rūpīgi saslaucīju, sabēru lielā maisā un tikai tad - aplēju ar momenta līmi, aizdedzināju un izmetu ārā pa sava 7 stāva logu. Tu noteikti tagad baidies, jo padomāji, ka es neesmu kristietis un pielūdzu Čikatilo. Nē, es esmu brīnum jauks cilvēks. Es izpildīju testu un atklāju, ka mans IQ ir zemāks par vidēja latvieša cienīgiem standarta rādītājiem. Tādēļ nolēmu ko mainīt. Un to atklāju tepat - Narvesen kioskā. Pārdevēja Zane papildus manam RedWhite cigarešu bloka pirkumam - piedāvāja kafiju, bulciņu... Man bija ļoti lielas pohas. Zane nerimās. Viņa man piedāvāja arī... Da piedrāzt to Zani. Es paslepus nelūru uz viņas pupiem, kas izspiedušies cauri zilajai maikai. Viņa mazliet smird un ik pa laikam sajūtu normālu "pasēdējām" dvingu, bet man man patīk, jo tas būs par iemeslu viņu uzaicināt uz kafejnīcu.

Jau nedēļu lasu žurnālus un portālus, un skatos tv un klausos radio. Es pat nojaušu, kas ir hipsters un kāpēc Zane ir visbiežāk sastopamais vārds. Es esmu viens no jums - deformēta atkritne ar lozungu Dolce&Gabana. Es esmu Dr. Živago.