D[ra]kone -

pujāts? Vo beidzot viens inteliģents cilvēks :D

Ja es pareizi saprotu, tad kritizēt jaunos literātus tagad ir moderni - viņi arī paši par sevi nav pārāk augstās domās:

Vai Tev ir svarīgi apzināties savu vārdu iedarbīgumu?

- Nē, man tas nav svarīgi.

Gaidīju, ka jautāsiet: kā vērtējat mūsdienu dzeju? Biju sagatavojis atbildi, ka mūsdienu dzeja ir drausmīgi primitīva. (Es par savējo neko nedrīkstu teikt, jo tā ir dzejnieku pieticība, tas ir labais tonis.) Es saprotu, ka ir cilvēki, kam tā dzeja patīk, un tas ir ok. Bet mani reāli kaitina, ka tā saucamajiem dzejas mīļotājiem tas ir kaut kāds iztikas ekvivalents. Jā, protams, cilvēki grib izpausties. Bet kā viņš var izpausties, ja viņam nav sajēgas par neko. Vienīgais veids ir dzeja, jo tas ir visvienkāršākais. Viņš taču nevar izpausties, spēlējot fagotu, jo to ir jāmāk. Bet rakstīt viņš māk. Un vienkārši raksta kaut ko, tuftu absolūtu.

Es gribētu, lai dzeja būtu kaut kas daudz sarežģītāks, nekā tas ir, lai cilvēkiem neceltos roka rakstīt dzeju, lai viņiem būtu kaut visminimālākā pietāte, nevis tāda akadēmiskā, bet riebums pret sevi brīdī, kad viņš vienkārši kaut kādu sūdu raksta.

Meitenei ir jābūt īpaši talantīgai, lai nerakstītu kaut kādus murgus. Protams, arī zēni raksta drausmīgākās atejas. Un tā visa ir tā saucamā jaunā dzeja.

Tradicionālā dzeja? Rainis ir izcils, par to nav divu domu. Bet nevar salīdzināt tos laikus ar šī brīža situāciju, jo tagad jau katrs, kam nav slinkums, un tāds, kuram ir slinkums, kaut ko raksta.

(c) marts pujāts.

googles kopija te

Atļaušos iebilst - viņiem mēdz būt tīri ok erotiskā (pornogrāfiskā) dzeja :)

"šonakt tu būsi zivtiņa maza
peldēsi manī iekšā un ārā
nevienam no mums nav āliņģis jācērt
pietiks ar dažiem mīļvārdiem bārā...
spodrais palags ir padošanās
redzi - nav neieņemamu ceļļu
pārgrieztām acīm ledlauzis aiztrauc
kāds mani piešļāc ar zivju eļļu."

/Kārlis Vērdiņš/

Man liekas - ir pat vairāk, kā ok :D

Nē nu bet TĀDAS metaforas :)

"ja neveicas mīlestībā
veiksies golfā

sēžot sofā redzu

bumbiņa ripo gar pasaules malu
un krīt bedrītē

smaidi
un ļauj man šo grumbaino laukumu mīlēt"

/marts pujāts/

Kārlis Vērdiņš ir iedevis tādu recenziju uz vāka:

"Lasiet šo grāmatu ilgi un rūpīgi,
pārlasiet to vairākas reizes, Rindas,
kuras patīk vislabāk, citējiet savā
interneta dienasgrāmatā un sarunās
ar kolēģiem. Vismaz vienu dzejoli
iemācaties no galvas, izdomājiet tam
savu mūziku. Ja pārzināt kādu
svešvalodu, pārtulkojiet dažus
dzejoļus tajā. Vienu šīs grāmatas
eksemplāru uzdāviniet savai
literatūras skolotajai".

Kārlis Vērdiņš ir vēl viens tāds pats jaunais bastards "dzejnieks".

:)