kādā jaukā dienā...

Mirklī starp pāreju no sapņu (miega) valstības uz nomodu redzēju, ka skatos pa logu un snieg sniegs. Tik mierīga pamošanās ļoti iepriecināja. Taču tad atvēru aizkarus un... tiešām snieg!

Gaidot vilcienu, ieklīdu grāmatnīcā un bērnu nodaļā sirdī iekrita šveiciešu ilustratores Johannas Šaibles bilžu grāmata "Reiz bija un reiz būs". Katrā lapā ir tikai viens teikums, taču ļoti iepatikās dizains, ideja un izpildījums, kas ir nedaudz kā ceļojums laikā, no pagātnes lielās pasaules uz sevi un no sevis atpakaļ uz nākotnes milzu pasauli, tā radot iespaidu, ka visi laiki norit vienlaicīgi vai paralēli. Grāmata sākas ar teikumu: Pirms miljardiem gadu veidojās zemes virsa. Un tā līdz pat grāmatas vidum sarūk ne tikai laika nogrieznis, bet arī lapas izmērs. Katrs teikums sākas ar vārdu pirms. Un tad jau pamazām esi nokļuvusi brīnumainajā mirklī pirms aizmigšanas starp sapni un nomodu. Pirms stundas norietēja saule. Pirms mirkļa tika izslēgta lampa. Un tā nonākam grāmatas vidū, kur sagaida mūžīgais tagad. Tagad! Vēlies kaut ko! Vienīgais izsaukuma teikums visā grāmatā! Grāmatas otrajā daļā seko tikai jautājumi. Kā jau noprotat, tie ir par nākotni. No pavisam tuvas uz aizvien tālāku. Cikos tu celsies rīt no rīta? Kas notiks brīvdienās? Ar ko tu sastapsies pēc mēneša? Kad lapas izmērs atgtuvis sākotnējo, grāmata noslēdzas ar jautājumu: Kādu nākotni tu vēlies? Tādas domas laikam vienmēr bijušas nozīmīgas cilvēkiem visos laikos. Kopumā skaists un neparasts Šveices pulkstenis.

Tehnokrāta parodija tik ļoti sapsihojies par necieņas izrādīšanu viņam (gudrajam, visu zinošajam un nenormāli asprātīgajam), ka zaudējis pēdējās lasītprasmes paliekas, daļēji piedēvējot man tekstus, kurus viņam adresēja hedera, pārējo vispār samurgojot.

P.S. Ekrānšāviņš saglabāts, gadījumam, ja atkal pa kluso norediģēs savu ierakstu.

upd. Un nav ne mazākās šaubas, ka sašutuma pilns ieraksts par to, kā visi tik ļoti nīst Masku ir efektīvākais veids parādīt, ka nepavisam neesi Maska fanbojs. :D

Stāsts par oligarhu, kurš palīdzēja nacistiem tikt pie varas un pēc tam aplauzās.

Par spīti tam, kad atkal šonakt pazudu grāmatā, līdz attapos, ka pulkstenis ir 4 naktī, diena šķiet salīdzinoši jauka, pat ja maz gulēts. Vienīgi skumji, ka jau mēnesi nesanāk īstenot apņemšanos par aiziešanu gulēt laicīgi (vismaz pusnaktī). Pūces paliek pūces.

P.S. Jānovāc grāmatu galdiņš pie gultas, tas varētu līdzēt.

Taču beigu beigās iet bojā nevis pasaule, bet Nekrocars. Viņš piedzeras un nokavē pusnaktī plānoto apokalipsi.