kādā jaukā dienā...

Lai gan pagājis gads kopš darba failiem priekšā numuram jāpievieno vārda pirmais burts un uzvārda pirmie divi burti, joprojām pasmaidu, ka man gandrīz katru dienu kā atpazīšanas zīme jāraksta SIN. Šodien iedomājos, ja mani sauktu Bārbala Ugunspuķe, tad būtu jāraksta BUG.

"But why does God do it?"

"Do what?"

"Crumble the moon into stars. Why?"

"Well, can't you understand?" said Shukhov. "The stars fall down now and then. The gaps have to be filled."

One Day in the Life of Ivan Denisovich by Aleksandr Solzhenitsyn

Nesaprotu, kāpēc visu dienu tik neciešamas galvassāpes. Vai tas būtu jauns melanholijas paveids, kam šodien nebija vietas, kur izpausties? Lai gan patiesībā tas nav nekas jauns, kad apzinies visu nepareizo, visas kļūdas, visas paveiktās muļķības, bet labākais, ko vari darīt, ir ļaušanās šīm skumjām, jo jebkādai citai rīcībai vairs nebūs nozīmes,neko tā nemainīs, varbūt pat visu padarīs tikai vēl sliktāku.

Bet varbūt šis noskaņojums kaut ko pasaka par manām problēmu risināšanas prasmēm un tieksmi aizpeldēt no tām?

Mēģināšu vispirms saprast, ko cilvēki grib pateikt, nevis maukšos virsū ar savu izpratni. Daļēji tas ir sanācis, lasot grāmatas vai skatoties kino, bet arī ne vienmēr. Steiga, nogurums, izklaidība varētu būt lielākie traucēkļi šai iecerei.