tik tukša pasaule stikla siena kā Ķīnas mūris garš tik augsta kā sniegpulksteņa skaņas tik gluda kaut kur vidū nagla parasta un no dzelzs un kā trešais tik vientuļa Saule raudāja vienu asaru kā mīlestību tik smagu uz stikla sienas tai slīdēja kājas bet nagla to noķēra un no prieka sarūsēja kā sapnī tik skaisti