| čin čin, dooo unuseless good |
[Feb. 2nd, 2011|12:42 pm] |
vakar iepazinos ar vairāk jaunu ļaužu nekā pa visu amsķika trimtaramdu kopš paša zeptembra. ikdienā tupu te savā zolitūdes cellē kā piķķis ķippī, cepuri kulbdams krist-amster-dams. ja Vice izvelk uz kādu pasākumu, tad parasti nosēžos uz balkōna zaļi aizplīvurotā cepurē un reti padodos provokācijām no erebušu viesību dalībnieku puses iniciēt konversāciju kādā zemiešu valodā. reizēm bijušais jaunietis tomēr ieslīkst runas grēku plūdos, un, jāteic, — ne bez baudas. vakar tātad pat, izgāju no mājas uz stundiņu: pastā vēstuli saimniekam pārsūtīt, bodē točpapīru un šampuņu iepirkt + mazs sarakstiņš ar tūkstoš iztrūkstošām garšvielām. viedi paredzēju, ka iegriezīšos arī kādā kafenē, tālab bez klēpjdadoora somā ieslidināju kādas sešseptiņas grāmatas, kladīti un sauju rakstāmpiederumu. divriteņa lampiņas ar iepriekšēju nodomu atstāju plauktā, jo līdz krēslai vēl bija kādas 6 garas stundas + neapdomīgs solījums uzvārīt zupu tā „paagrāk”. uzsācis virpuļošanu pa pilsētu aiz dambja un raiti nokārtojis saistības pret pastu, aplēsu, ka pulka praktiskāk ir uzreiz iegriezties kafejnīcā un pēc tam pirms mājām žigli iepirkties. aizbēgot notikumiem pa priekšu, jāatzīmē, ka pusnaktī visi relevantie veikali jau bija stipri slēgti un zupu sākām nosacīti un biedriski tiesāt tik ap pusdiviem ā emm, klāt piekožot serbu kulta komēdiju ar kaut kādu nosaukumu (vienīgais, ko atceros, bija izspūris ģimenes galva, kurš nekādi nevarēja tikt savā mazmājiņā nokārtoties un, attiecīgi, lādējās rupjāk par brašo kareivi Šveiku).
tātad. izlēmu noenkuroties tajā pat kafenē, kurā iepriekšreiz sapazinos ar šveiciešu kungfungisti. nepaguvu izlasīt ne pirmo rakstiņu par Ēģipti rīta avīzē, kad jau attapos sarunā ar jaunkundzi no kādas Dalmācijas salas. sešus mēnešus gadā viņa pašī ūberkrutā rotu bodē uz tās salas, kur iepērkas visi tie paši personāži, kas aprakstīti Burdēna grāmatas 3. nodaļā. un tad sešus mēnešus dzīvo. vienu mēnesi gadā ar draudzeni no Lesbas salas pavada amsķikā. normāls plančiks. ar prieku uzklausīju stāstus, ka arī lepnie dalmāču dēli un meitas prasmīgi drātē pakaļā un maciņos visas tās maduonas un melindas geicas. tad atčohnījos sarunā ar angļu rakstnieci: tīkamiem subkontinentāliem vaibstiem un kalnu ērgļa skatienu. pasista uz visādām semi-zinātnēm. semiōtika tur un semaforolōģija. viņas runa plūda kā Rušdī Ganga pie Šekspīra Eivōnas. tobrīd autōre autoritatīvi holandiešu vīrelim, kurš nodarbojas ar mamutu kaulu tirdzniecību, klāstīja, kāpēc vīreļa iepriekš teiktais par aizsprostiem un dambjiem esot pilnīgs fakin bulšits. mamutu tirgonis, tiesa, vairs neizrādīja ne mazāko interesi par rakstnieces izvērstajiem argumentiem un izpildīja savādas kustības telpā ar savu ajfōnu. izrādās, jeben ti dušku, ar to sūdu tagad arī spiningot var. (trūlī, aj mast sēj — aj sit end šit on jōr di-vais!) Indietes vēstījums pasaules zemēm un tautām ilga kādu stundas ceturksni, pēc kam spiningists, kurš tomēr bija sekojis tekstam, kontrēja, ka arī tas viss ir bulšits, ka viņa runā par kvantu mehāniku, kamēr runa ta' iet par dzīvi. sarūgtināta par strupo un neiedvesmojošo atbildi, rakstniece pievērsās man. es gan viņu arī momentā turpināju rūgtināt, atzīstoties, ka nepārzinu un nejūtu kōmiksus. vēl vairāk, gluži kā slavenā padomju piensaimniece, kas teletiltā rietrumiem vēstīja, ka PSRS neesot seksa, es atļāvos postulēt, ka PSRS nebija arī kōmseksiksu. šāda nekaunīga gara tumsības izrādīšana viņu vienkārši apžilbinoši apbižoja, un tas, kā saka, bija sākums burvīgai draudzībai.
pasties, kāds ievadiņš sanāca. vispār jau es tikai gribēju pastāstīt, ka vakar uzzināju, kas ir čin-dōgu (珍道具; čin=rets, neparasts & dōgu=darbarīks). kamēr mēs ar horvācieti un japāni spēlējām šahu un kaut kādu nardu paveidu, ko pat es atzinu par šizofrēnisku (indiete šķiroties mani brīdināja: don't go there, it will mess up your mind), spiningotājs vilka laukā no sava ajtīkļa visvisādas nenederīgas informācijas lauskas. viena no tām bija akurāt par čindōgu. es pieļauju, ka šī tēma ir izhaipota un izMAsota jau pirms daža laba gada, tak man bij gājse secen.
no Pikiwēdām:
Chindōgu is the Japanese art of inventing ingenious everyday gadgets that, on the face of it, seem like an ideal solution to a particular problem. However, chindōgu has a distinctive feature: anyone actually attempting to use one of these inventions would find that it causes so many new problems, or such significant social embarrassment, that effectively it has no utility whatsoever. Thus, chindōgu are sometimes described as "unuseless" – that is, they cannot be regarded as 'useless' in an absolute sense, since they do actually solve a problem; however, in practical terms, they cannot positively be called "useful."
kad aiz loga saules pulstens bij tapis nesaskatāms, vaicāju japānim nandži des'ka? noskaidroju, ka jau pusdeviņi un dzīros grīļoties kājās, taču divi franču šahisti, kas zināja, ka Tāls bija galvenais redakdoors Rīgā iznākušam labam šaha žurnālam, bez grūtībām nolika mani atpukaļ sēdus uz lāpstiņām, kur ta nu skries, ko ta nu grābs. un pareiz vien ir, pasēdēju vēl stundas četras izcilā kompānijā un bez visām savām lampiņām aplinkus ceļiem minos uz māju, veiksmīgi izvairoties no poličiem, kas šitādiem bezspīguļu naktstauriņiem uzglūn kā čūskas aiz Zināšanu koka. mana mīļā mājās sagaidīja ar izbrīnu, ka es tik ātri, un prieku, ka esmu pavadījis nenederīgu dienu.
Achtung, have an unuseless day, U2, baby! |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}