Validation

Vakar pēc "Lasītavas" pa Artilērijas ielu ejot mājās, gandrīz aizgāju uz vietu, kur dzīvoju vidusskolas laikā ar omi. Likās pilnīgi dabiski, ka mājas ir tur.
Šīs izrādes pieredze ir brīnišķīga. Un par to, ka tas ir bijis iespējams, visvairāk pateicīga esmu savai nu jau mirušajai mammas tantei Maijai, kura pati visu mūžu rakstīja dienasgrāmatu un mudināja mani to darīt.
Par klausītājiem. Es ļoti priecājos par to, ka viena no pirmajām manām klausītājām bija Kristīne Brīniņa, uz kuras izrādi es biju svētdien - tas bija tāds īpašs mirklis, kad es varu dot pretī cilvēkam, kas pats ļoti atklājas publikas priekšā; tad puisis, kurš atzinās, ka viņam ir ļoti grūti skatīties acīs - un es redzēju, ka viņam bija grūti, viņam pilnīgi rokas trīcēja, bet viņš varonīgi nenovērsa skatienu; ļoti nopietnā meitenīte ar čirkainiem matiem un brillēm, kam man bija ļoti grūti lasīt, jo viņa, atšķirībā no daudziem citiem, nekā nereaģēja uz manis lasīto - bet pēc tam uzdeva ļoti dziļus un ieinteresētus jautājumus. Ai, bet patiesībā jau katrs no viņiem ir īpašs, un man šķiet, ka es, ļaujoties intuīcijai un piesakoties šim projektam, esmu ieguvusi daudz vairāk, nekā devusi, un daudz vairāk, nekā jebkad varēju iedomāties.
No šīs pieredzes man ir daudz ko mācīties.