eh, tomēr neizturēju. nu neesmu es piemērota asistentes darbam, galīgi neesmu. man pārāk svarīgas tās lietas, kas MAN nozīmīgas. MANI sapņi, MANI mērķi. MANS laiks. MANA DZĪVE. lai cik ļoti cienītu vai apbrīnotu kādu cilvēku, es nespēju ziedoties viņa labā, pakārtot savu dzīvi un darba ritmu viņa dzīvei un darba ritmam (un konkrētajā gadījumā - darbaholismam). un es arī neredzu iemeslus, kādēļ man tā būtu jādara. man vajag just, ka tas, ko izdaru, ir jēgpilns. paveiktajam vajag sniegt man apmierinājumu.
|
|||||
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
On 10. Marts 2007, 11:10, etalonfunkcija commented: uzrakstīji atlūgumu? :) zini, šito ierakstu es varētu pārkopēt un iepoustēt savā žurnālā, tikai ar virsrakstu 'vēl kādu brīdi izturēšu, bet..' |
On 10. Marts 2007, 11:14, etalonfunkcija commented: bet, lai arī tas ir it kā aplis, nevar taču noliegt, ka esi ļoti daudz guvusi pa to riņķojot. skaidrs, ka vienu brīdi cilvēkam laiks doties tālāk no pašreizējā spēļlaukuma. ;) |