Lasu http://fortydaysofdating.com (attiecību eksperiments, īsumā - puisis un meitene, kas ilgāku laiku bijuši draugi, ar pretējām attiecību problēmām (viņa pārāk ātri pieķeras, viņam ir commitment issues) nolemj 40 dienas pēc kārtas iet uz randiņiem - kā tas beidzās, pagaidām vēl nezinu, esmu tikusi līdz 9. dienai) un prātoju. Šķiet, ka citur randiņošanas kultūra ir daudz attīstītāka nekā pie mums. Pie mums ir - vai nu tu satiecies ar kādu un jums ir attiecības, vai nu arī iepazīšanās beidzas ar viennakts sakaru un tas arī viss. Tāda paralēla satikšanās ar vairākiem, bez seksa, lai iztaustītu situāciju un/vai labi pavadītu laiku, un tad izvēlētos vienu, ar ko veidot attiecības, nav diezko izplatīta. Or is it just me? Katrā ziņā sāku domāt, ka tas, kā man tik ļoti pietrūkst, varbūt ir nevis attiecības, bet gan randiņošanas process - iepazīšanās un laika pavadīšanas ar dažādiem cilvēkiem. (Par spīti tam, ka man tiešām nepatīk spēlītes un attiecību sākuma neskaidrība.) Es pārāk daudz laika pavadu savā galvā. Varbūt man ir jāpārvar savi aizspriedumi, jāpiereģistrējas kādā iepazīšanās portālā, teiksim, uz 30 dienām, un jāpalūkojas, kas notiks. Vienīgā nelaime, ka randiņošana tomēr prasa zināmu materiālo ieguldījumu, jo nevar jau paļauties, ka vīrietis vienmēr izmaksās, un tagad, kad esmu nolēmusi atsākt psihoterapiju + ļoti gribu pieteikties uz dejas un kustību terapiju pie Simonas Orinskas + iesākusi veselības pārbaudes, man tāpat ir no kaut kurienes jāizrauj papildus ~120 eiro mēnesī. Hmm. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |