Validation

Nu, manai mātei manā tagadējā vecumā (29) bija divi bērni (10 & 4 gadi), šķirta laulība un tikko uzsāktas bakalaura studijas. Es domāju, nevajag salīdzināt divas dažādas paaudzes, kam bija atšķirīgi apstākļi, situācija un iemesli, kāpēc tika izdarītas arī tādas izvēles, kas no šodienas viedokļa neškiet gluži saprātīgas. Man arī nebija nolūks salīdzināt nevienu ar nevienu. Es atļāvos, manuprāt, labdabīgi pasmīkņāt ("kādi bērniņi tagad stājas maģistros" - tiešām briesmīgs apvainojums) par situāciju, kas mani pārsteidza, jo no savas pirmās studiju pieredzes pirms 10 gadiem atceros, ka maģistos studēja pārsvarā cilvēki ap 30. Negaidīju, ka man sāks par to aizrādīt cilvēki, kas pie mana iepriekšējā ieraksta mani apsveica ar izvēli, slavēja par drosmi utt. Īpaši, ņemot vērā, ka ir pilna ciba ar indivīdiem, kas vai ik dienas raksta daudz indīgākus tekstus par līdzcilvēkiem, un viņiem ne tikai neaizrāda, bet bieži pat piebalso. Kas tad sanāk - daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem? Quod licet Iovi, non licet bovi?
Un par maģistra nenozīmību - zini, man tas bija pietiekami svarīgs lēmums, izvēlēties kaut ko darīt nākotnei, kad vairākus gadus nākotni plānot vispār nav gribējies. Ja tas kādam liek justies labāk, tad ņemiet vērā, ka es jau tāpat jūtos kā lūzere, jo man nav nekā, par ko biju pārliecināta, ka 29 gados man tas būs - karjera, nauda, ģimene, bērni. Varbūt vismaz to kripatiņu prieka par pašas izcīnītu drosmi uzsākt dzīvē ko jaunu varētu man atstāt.

Akdies! Atvēru UK Cibu, labāk nebūtu to darījusi. Kur Tu saskatīji auzrādījumus? Ok. Nerunāšu vispār.

Aizrādījumi bija pie tā iepriekšējā ieraksta, ko paliku zem actiņas, ne no tevis. Es jau saprotu, ka viss ir, kā rasbainieks saka, manā galvā, bet es tiešām šausmīgi jūtīgi uztveru visu, kas kaut attāli izklausās - bet es tavā vecumā jau biju uzkāpusi Himalajos/pārpeldējusi Kluso okeānu/piedzemdējusi 3 bērnus - tāpēc, ka tik ļoti redzu visu to, ko NEesmu izdarījusi, ko citi manā vecumā jau bija/ir izdarījuši un ne tikai tāpēc, ka man pietrūkst pašpārliecības vai citu īpašību, bet arī objektīvu ierobežoju dēļ, kas man jāpārvar. Es cenšos ar to tikt galā, bet tik un tā, sēžu, lūk, tagad bibliotēkā un šņaucu degunu šallē, jo izrādās, ka tas, kas man nācis grūti un ko es uztveru kā saniegumu, citu acīs nav nekāds sasniegums, jo visi jau to ir izdarījuši 23 gadu vecumā. Es vienkārši jūtos neadekvāta, es jūtu ka netieku līdz, ka neatbilstu kaut kadiem standartiem, kaut gan pēc mana iekšējā ritma viss notiek tā un tad, kad tam būtu jānotiek. Vispār tas ir viens no iemesliem kāpēc aizvācos uz laukiem, jo tur es esmu es. Nav apkārt nekādu standartu, kam man būtu jāatbilst.