Validation

Atšķirībā no reliģijas, nevienā brīdī tev netiek prasīts piekrist kādai dogmai, autoritātei vai atklāsmēm. Visi argumenti un dati ir brīvi pieejami, jebko drīkst apšaubīt un pārbaudīt.

Bet tas ietver arī pienākumu akceptēt rezultātus kādi tie ir. Kāda ir tava pozīcija par tām pašām homeopātiskajām „zālēm”? Tu tām ticēsi tikai tāpēc, ka esi dzirdējusi kādus stāstus, un pilnīgi nekas nevarēs mainīt tavas domas? Vai arī tas vienmēr paliks 50/50 jautājums? Vai tomēr tu atzīsi, ka tas ir empīriski izšķirams jautājums, pēc būtības līdzīgs tam, vai tava mašīna brauc ar homeopātisko degvielu vai nē, atšķiras tikai eksperimenta vienkāršība?

Mana problēma ar „pārdabisko” nav tā, ka ir līdz šim neizpētītas lietas; tādas noteikti ir. Problēma ir, ka tiek radīts nepamatotas neskaidrības tur, kur neskaidrību vairs nav vai, otrs variants, tiek piedāvāti ātri pseidoizskaidrojumi kādai neizprotamai lietai, kas patiesībā kavē tās reālu izpēti. Tā ir viena no problēmām ar reliģijām vai „ezotēriskajām” mācībām: tās bloķē zinātkāri. Patiesībā pasaule BEZ gariem un mistiskām „vibrācijām” ir daudz interesantāka nekā ar tiem.

Sarakstīju baigo palagu, bet kaut kā jānovirza tavas domas no bakalaura darba. :) Divas nedēļas ir daudz par daudz, ja zini, ko rakstīt, bet daudz par maz, ja nezini, tā ka jebkurā gadījumā nav iemeslu uztraukumam. :)

Pašam man darbā tagad maz darbu un nav arī dukas pieķerties nopietnām ārpusdarba lietām, tāpēc sēžu un rakstu šito. Vispār jocīga lieta ir tie blogi, tagad, pēc tavējā palasīšanas, gandrīz liekas, ka sarakstos ar pazīstamu cilvēku. :)

Tā kā Tu savā cibas blogā neraksti vai vismaz neraksti tā, lai citi varētu redzēt, man gan diemžēl nav iespējas uzzināt Tavas domas par citiem tematiem, bet - jā, internetā reti izveidojas tik interesants un saturīgs dialogs ar kādu. :)
Turpinot par tēmu - es negribēju apstrīdēt to, ka zinātne ir empīriski pierādāma, bet paskatīties uz to no cita skatupunkta. Protams, ka mans izteikums ir "faktiski" nepareizs. Bet, ja mēs domājam praktiski - lielākā daļa pasaules iedzīvotāju nekad neveiks eksperimentus, lai pārbaudītu šā vai cita zinātniskā atklājuma pareizību. Jau tāpēc vien, ka zinātnieki operē ar tādām metodēm, skaitļiem, terminiem, kas stipri pārsniedz vidusmēra cilvēkam aptveramo. Tomēr viņiem nav problēmu lietot izgudrojumus, ko radījis zinātnieku darbs, vai pieņemt zinātnieku atklājumus par patiesiem, nepārbaudot tos, jo zinātnieki ir leģitīma autoritāte. Tieši tāpat kā viduslaikos leģitīma autoritāte bija garīdznieks. Palūkojoties uz to šādā aspektā, mūsdienu visaptverošā ticība zinātnei ir tieši tikpat iracionāla kā viduslaiku cilvēka ticība transcendentālajam.
Uzskats, ka reliģija "prasa" kaut kam piekrist, ir visai stereotipisks. Ticēt vai nē - tā ir cilvēka brīva izvēle. Dogmas var salīdzināt ar aksiomām zinātnē - nosacījumiem, kas apriori jāpieņem par patiesiem, citādi teorija vienkārši nedarbojas. :)
Nezinu, man interese par ezotērisko un pārpasaulīgo nekad nav bremzējusi interesi par pasaulīgo. Un arī otrādi ne. Jo plašāks redzeslauks, jo interesantāk.

Parasti esmu par slinku, lai uzrakstītu vairāk kā 3 vārdus. Ja es rakstītu blogu, tā būtu viena vienīga linku ferma. Pat nezinu, kas par pļāpības uzplūdiem man tagad uznākuši.

"Dogmas var salīdzināt ar aksiomām zinātnē - nosacījumiem, kas apriori jāpieņem par patiesiem, citādi teorija vienkārši nedarbojas." Šeit arī ir visbūtiskākā atšķirība starp zinātni un "pārpasaulīgām" (ja Tu dod priekšroku šim vārdam pār "pārdabiskām") idejām: neviena zinātniskā teorija neapelē pie Tavas ticības kā priekšnosacījuma tās pareizumam! Tas, vai tā darbojas vai nedarbojas, ir empīriski izšķirams jautājums.

Piekrītu, ka lielākā daļa pasaules iedzīvotāju turpina dzīvot mitoloģisko ideju pasaulē, tikai neaizmirsti, ka viņi ir apgādāti ar zinātniski-tehniskā laika darbarīkiem un ieročiem. Domāju, ka ir skaidrs, kāpēc tas rada lielus eksistenciālus riskus. Lai arī koķetēt ar astroloģiju vai homeopātiju (tad tu atzīsti, ka tā ir blefs?) var šķist pilnīgi nekaitīgi, nav grūti saskatīt daudzus veidus kā mēs mūsdienās varam būtiski ievainot vai pat pilnīgi iznīcināt civilizāciju vai pat cilvēci, tikai aiz muļķības, nemaz tīši to negribot.

Bet es nesaprotu, kāpēc to, kam tic vairums cilvēku, Tu izvirzi kā aizstāvību saviem uzskatiem. Ja vairums ticētu lidojošiem paklājiem, tad vai tas ietekmētu Tavu lēmumu kā lidot uz Ņujorku? Tad kā Tu spēj sevi pārliecināt, ka tici lidojošiem paklājiem; tai pašā laikā aci nepamirkšķinot noraidīt iespēju tos izmantot praktiskiem nolūkiem? Vai tā nav sevis mānīšana? Un no kurienes ideja, ka ticība lidojošiem paklājiem paplašina Tavu redzesloku?

Man arī patīk pasakas, daiļliteratūra, fantāzijas kā laika pavadīšanas veids, bet izvēloties efektīvāko rīcību taču var censties balstīties pārbaudāmos apsvērumos. Vispār, daudzu cilvēku prātos ir iecementējusies aplama dihotomija starp saprātīgumu un emociju trūkumu, dzīvošanu „autopilotā”. Tas atspoguļojas pat valodā, piemēram, vārds "materiālisms" ir ar divām nozīmēm, filozofisko un sarunvalodas, bet daudzi tās vienādo un šos uzskata par vienlīdzīgiem apgalvojumiem:
* "fundamentālajā pasaules uzbūves izpratnē nav vajadzīgs postulēt neizskaidrojamus objektus ar intelektuālu kapacitāti" un
* "dzīvē galvenais ir liela māja, ātra jahta un atvaļinājums Havajās".

Vai arī Tev dzīve bez fejām, pūķiem, maģiskiem akmeņiem un iespējas pēc nāves nonākt daudz-zvaigžņu hotelī šķiet tukša, pelēka un nepanesama? Pat ja tā, vai tas attaisno patvaļīgu ticību? Un tieši ko Tu zaudētu, ja atteiktos ticēt jebkam vienkārši apriori?