Validation

Tā kā Tu savā cibas blogā neraksti vai vismaz neraksti tā, lai citi varētu redzēt, man gan diemžēl nav iespējas uzzināt Tavas domas par citiem tematiem, bet - jā, internetā reti izveidojas tik interesants un saturīgs dialogs ar kādu. :)
Turpinot par tēmu - es negribēju apstrīdēt to, ka zinātne ir empīriski pierādāma, bet paskatīties uz to no cita skatupunkta. Protams, ka mans izteikums ir "faktiski" nepareizs. Bet, ja mēs domājam praktiski - lielākā daļa pasaules iedzīvotāju nekad neveiks eksperimentus, lai pārbaudītu šā vai cita zinātniskā atklājuma pareizību. Jau tāpēc vien, ka zinātnieki operē ar tādām metodēm, skaitļiem, terminiem, kas stipri pārsniedz vidusmēra cilvēkam aptveramo. Tomēr viņiem nav problēmu lietot izgudrojumus, ko radījis zinātnieku darbs, vai pieņemt zinātnieku atklājumus par patiesiem, nepārbaudot tos, jo zinātnieki ir leģitīma autoritāte. Tieši tāpat kā viduslaikos leģitīma autoritāte bija garīdznieks. Palūkojoties uz to šādā aspektā, mūsdienu visaptverošā ticība zinātnei ir tieši tikpat iracionāla kā viduslaiku cilvēka ticība transcendentālajam.
Uzskats, ka reliģija "prasa" kaut kam piekrist, ir visai stereotipisks. Ticēt vai nē - tā ir cilvēka brīva izvēle. Dogmas var salīdzināt ar aksiomām zinātnē - nosacījumiem, kas apriori jāpieņem par patiesiem, citādi teorija vienkārši nedarbojas. :)
Nezinu, man interese par ezotērisko un pārpasaulīgo nekad nav bremzējusi interesi par pasaulīgo. Un arī otrādi ne. Jo plašāks redzeslauks, jo interesantāk.

Parasti esmu par slinku, lai uzrakstītu vairāk kā 3 vārdus. Ja es rakstītu blogu, tā būtu viena vienīga linku ferma. Pat nezinu, kas par pļāpības uzplūdiem man tagad uznākuši.

"Dogmas var salīdzināt ar aksiomām zinātnē - nosacījumiem, kas apriori jāpieņem par patiesiem, citādi teorija vienkārši nedarbojas." Šeit arī ir visbūtiskākā atšķirība starp zinātni un "pārpasaulīgām" (ja Tu dod priekšroku šim vārdam pār "pārdabiskām") idejām: neviena zinātniskā teorija neapelē pie Tavas ticības kā priekšnosacījuma tās pareizumam! Tas, vai tā darbojas vai nedarbojas, ir empīriski izšķirams jautājums.

Piekrītu, ka lielākā daļa pasaules iedzīvotāju turpina dzīvot mitoloģisko ideju pasaulē, tikai neaizmirsti, ka viņi ir apgādāti ar zinātniski-tehniskā laika darbarīkiem un ieročiem. Domāju, ka ir skaidrs, kāpēc tas rada lielus eksistenciālus riskus. Lai arī koķetēt ar astroloģiju vai homeopātiju (tad tu atzīsti, ka tā ir blefs?) var šķist pilnīgi nekaitīgi, nav grūti saskatīt daudzus veidus kā mēs mūsdienās varam būtiski ievainot vai pat pilnīgi iznīcināt civilizāciju vai pat cilvēci, tikai aiz muļķības, nemaz tīši to negribot.

Bet es nesaprotu, kāpēc to, kam tic vairums cilvēku, Tu izvirzi kā aizstāvību saviem uzskatiem. Ja vairums ticētu lidojošiem paklājiem, tad vai tas ietekmētu Tavu lēmumu kā lidot uz Ņujorku? Tad kā Tu spēj sevi pārliecināt, ka tici lidojošiem paklājiem; tai pašā laikā aci nepamirkšķinot noraidīt iespēju tos izmantot praktiskiem nolūkiem? Vai tā nav sevis mānīšana? Un no kurienes ideja, ka ticība lidojošiem paklājiem paplašina Tavu redzesloku?

Man arī patīk pasakas, daiļliteratūra, fantāzijas kā laika pavadīšanas veids, bet izvēloties efektīvāko rīcību taču var censties balstīties pārbaudāmos apsvērumos. Vispār, daudzu cilvēku prātos ir iecementējusies aplama dihotomija starp saprātīgumu un emociju trūkumu, dzīvošanu „autopilotā”. Tas atspoguļojas pat valodā, piemēram, vārds "materiālisms" ir ar divām nozīmēm, filozofisko un sarunvalodas, bet daudzi tās vienādo un šos uzskata par vienlīdzīgiem apgalvojumiem:
* "fundamentālajā pasaules uzbūves izpratnē nav vajadzīgs postulēt neizskaidrojamus objektus ar intelektuālu kapacitāti" un
* "dzīvē galvenais ir liela māja, ātra jahta un atvaļinājums Havajās".

Vai arī Tev dzīve bez fejām, pūķiem, maģiskiem akmeņiem un iespējas pēc nāves nonākt daudz-zvaigžņu hotelī šķiet tukša, pelēka un nepanesama? Pat ja tā, vai tas attaisno patvaļīgu ticību? Un tieši ko Tu zaudētu, ja atteiktos ticēt jebkam vienkārši apriori?