Visu mūžu esmu dzīvojusi ar pārliecību, ka mērķtiecība – tas nozīmē palikt uzticamai izvēlētajai darba jomai, arī tad, kad neveicas, arī visgrūtākajos laikos – tikai tad tas galu galā atmaksāsies. Kādreiz mēdzu kaismīgi apgalvot, ka labāk visu laiku ēdu auzu putru, bet strādāju darbu, kas man patīk, nekā peldos zeltā un katru rītu velkos uz darbu ar pretīgumu. Kopš tā laika esmu kļuvusi mērenāka savos uzskatos, tomēr līdz šim primārā darba izvēlē ir bijusi mana interese par to, nevis algas apmērs. Un, jāatzīst, dzīve ir mani lutinājusi. Taču – un to jau sava agrākā kategorisma dēļ varēju gaidīt – nu esmu spiesta pārvērtēt šo savu principu. Man jāpieņem lēmums un jāizvēlas – uzņemties pašmērķīgu, mehānisku, būtībā bezjēdzīgu darbu, kurā varētu labi nopelnīt, vai turpināt meklēt kaut ko citu – darbu, kura darīšanā es spētu saskatīt patiesu iemeslu, kādēļ es to daru, kurā man būtu iespēja kaut cik realizēt savas spējas, nodarbināt savu prātu; darbu, kas nebūtu mākslīgi uzkonstruēts tikai tā dēļ, lai tā veicēji tiktu pie naudas, bet kura jēga un nepieciešamība izrietētu no iekšienes. Tomēr, tas nozīmētu kļūt par nastu saviem tuviniekiem uz nezināmu laika periodu. Es arī vairs neesmu tik naiva, lai melotu sev – man patīk naudas sniegtas komforts un drošības sajūta. Taču baidos par to, ka, ieejot tajā naudas pelnīšanas ritenī, es pazaudēšu kaut ko ļoti svarīgu. Es mēdzu pārspīlēt savu radošumu, taču tik tikko jūtos atkal ieraudzījusi vismaz vienu no savām piemirstajām ceļazvaigznēm, kas kādreiz bija tik nozīmīgas. Jau tagad, kad man ir „viss laiks pasaulē”, man ir grūti piespiest sevi nodarboties ar to, kas pašai šķiet jēgpilns. Strādājot vienmuļu darbu, kas prasīs ļoti daudz enerģijas un piespiešanās, man būs tikai vēl vairāk atrunu, lai atliktu sev vērtīgās lietas. Un tas mani kā personību tikai iztukšos un noplicinās. Var domāt šā vai tā, bet galvenais jautājums, uz kuru man jāatrod atbilde – un ātri – ir: vai atteikties no tā, ko mīli, lai izdzīvotu, ir varoņdarbs vai grēks? Kā rīkoties ir pareizāk – palikt uzticīgai savam principam, ideālam vai atteikties no tā, klausot veselā saprāta balsij? |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
On 23. Novembris 2009, 16:40, etalonfunkcija commented: man šķiet, ka tu esi [šausmīga] ideāliste. kas pats par sevi nav ne labi, ne slikti, bet rada šāda veida problēmas (ar kurām, principā, saskaras visi cilvēki, bet ideālisti tver tās daudz saasinātāk). Tas redzams arī tava galvenā jautājuma uzstādījumā- šausmīgi ideālistisks kategoriskums. Ja tavs pasaules skatījums kļūtu mērenāks, problēma samazinātos, un tu redzētu, ka ir citas izejas (piemēram, uz laiku izvēlēties naudu, bet, kad situācija uzlabojas vai parādās reālas iespējas- atkal sapni), bet, visticamāk, tas nenotiks, tādēļ tava izvēle ir vai nu būt spožam ideālistam (nu, tādam, kurš Pēterburgā grauž garozas un mirst ar tuberkulozi, bet par tevi diemžēl vēstures grāmatās nerakstīs, vismaz ne šoziem vēl) ar tīru sirdsapziņu pret sevi, vai palauzt savu ideālismu un paskatīties, kāds interesants hibrīds no tā sanāk. On 23. Novembris 2009, 17:38, etalonfunkcija replied: ideālistiskais sliņķis, protams. par mani vēstures grāmatās nerakstīs pat vēl nākošziem. :) |