Ar katru dienu aizvien grūtāk aptvert, ka visi esam viens veselums. Varbūt vienīgi tad, ja norobežojas no cilvēku dažādajiem viedokļiem, izdarībām un ņem vērā tikai fizisko izpausmi. Tik sen neesmu piedzīvojusi to skaistumu, kad redzi, cik brīnišķīgi viss kopā saliekas kā mirdzoša mozaīka. Kur palikuši tie rīti, kad varēju līksmi dungot Melānijas Safkas Beautiful people? Kāpēc vairs nespēju saskatīt skaisto ārpasaulē? Vai arī mani skāris lielais ļaunums, kas pamazām saēd dvēseli?

Varbūt jāatsāk studēt eksaktās zinātnes. Es gan šaubos, vai tiešām tās būtu īstās zāles manam prātam. Un es negribētu kļūt par drūmu psihiatru, kam apriebusies filozofija un māksla.