| |
[Apr. 8th, 2014|10:46 pm] |
viņš varētu nomirt. šobrīd es priecātos.
viņš neredz jēgu manai dzīvei.
es neredzu jēgu viņa dzīvei. |
|
|
| |
[Apr. 8th, 2014|05:04 pm] |
Cik labi, ka esmu viena.
Es. |
|
|
| |
[Jan. 18th, 2014|05:08 am] |
|
viņš apgalvo, ka tuvojoties nāvei, gleznotu labāk, jo “nāves tuvošanās varbūt ļautu visās lietās ieguldīt pietiekamu degsmi un skumjas, lai ikviena forma, ko viņš gleznotu, kļūtu ar saprotamu zīmi, lai tas, ko šīs zīmes apzīmē, ko tās arī slēpj, atklātos.” |
|
|
| |
[Jan. 18th, 2014|05:06 am] |
|
izvairīties no absurda dzīvē |
|
|
| |
[Jan. 18th, 2014|04:17 am] |
|
man jāatradinās no slimīgā prieka urdīt vecās rētas, it kā pārliecinoties par to esksistenci, modinot vilšanās, kuras apzinos neizbēgamas. |
|
|
| |
[Jan. 2nd, 2014|04:24 am] |
Un ko vērti ir tie visi vēlējumi, ne tos satvert, ne kabatā ielikt. Vien skeptiski nosmīnēt. Jo īstenībā realitāte man ir lieliska, vismaz tādu tēlu esmu izveidojusi.
Citreiz tikai uznāk tā stindzinošā apnikuma sajūta, kad pēkšņi aptver, ka nekas nekur neved. Visi prieki, baudas ir tikai gaistošas jūras putas, kuras mēģinot satvert, attopies pie neizteiksmīga tukšuma plaukstās. |
|
|
| |
[Dec. 4th, 2013|09:03 pm] |
|
".. Tad viņš pieķēra sevi domājam, ka gribētos, lai viņa būtu skaista. Šajā ziņā virtualitāte neko nemaina. Vīrieši savā augstprātībā vēlas, lai pat internetā ar viņiem iepazītos tikai skaistas sievietes. Nav svarīgi, ka virtuālajā saskarsmē skaistumam nav nozīmes. Skaistums taču nav redzams, tādēļ nav būtisks. Tomēr vīrieši pat pilnīgi nejauši izvēlētie, grib ticēt un pārsvarā naivi tic, ka ir vienreizēji un var pievērst tikai skaistu sieviešu uzmanību. Viņš iztēlojās, kā daudzi no šiem vīriešiem sēžot pie saviem datoriem, ievelk vēderu vai piesedz ar atlikušajiem matiem pliko pauri. Instinktīva īstu tēviņu reakcija pludmalē ieviesusies arī internetā. Vai tiešām evolūcija apstājusies un tikai maina dekorācijas? Bet varbūt tas, kas notiek tagad, patiesībā ir evolūcija?.." |
|
|
| |
[Nov. 17th, 2013|03:18 pm] |
|
No snaušanas pēkšņi iztraucēja durvju zvans. Pusmiegā paķēru pirmo drēbes gabalu, kas pagadījas pa rokai un devos atvērt durvis. Tur stāvēja X, ar kuru bijām sarunājuši, ka šodien viņš nāks pakaļ ģitārai, bet es to biju pavisam aizmirsusi. X ir mans sens pielūdzējs, kurš pēc vairāku mēnešu pūlēm tā arī mani nedabūjis, beigās pārslēdzas uz manu draudzeni un tagad viņi jau gandrīz gadu ir laimīgi kopā un mēs visi esam labi draugi. Bet šorīt, kamēr es pūlējos no skapjaugšas nocelt ģitāru, bija iestājies tāds savāds klusums, kad nokāpu no krēsla un pagriezos pret viņu, X acis tā uguņaini mutuļoja, jutu kā tās lēnām pārslīd pār manu ķermeni, pēkšņi sajutu svelmainu karstumu iezogamies sevī, viegli apmainījāmies ar kaut kādām frāzēm piesmakušā balsī un aizvadīju viņu līdz durvīm. Pēc tam paskatījos spogulī, nu jā, izskatījos labi-plāns, knapi gurnus apsedzošs krekliņš, no kura izteiksmīgi spiedās cauri krūšu galiņi un izspūruši, brīvi pāri pleciem krītoši mati. Viņš jau ir aizgājis pirms laba laiciņa, bet es joprojām atceros to skatienu no kura man paliek karsti. Un tagad guļu gultā un domāju, kā būtu viss iznācis, ja es nebūtu viņu toreiz un toreiz un toreiz atraidījusi. |
|
|
| |
[Nov. 17th, 2013|02:39 pm] |
Viņš: Piemēram, vai par skūpstu Tu dusmotos vai vairītos?
pēc 10 min
Mani izteikumi raisa klusumu :)
Es: es domāju
Viņš: :)
Es: a es tev piesekoju twitterī, bet tu man kāpēc neseko?
Viņš: To es izdarīšu tūliņ, jo pēdējā laikā neesmu pārāk aktīvs tur. Bet Tu neizvairies no tēmas
ES: gribi runāt par skūpstīšanos?
Viņš: jā
Es: jā, tāda interesanta tēma
Viņš: Vai Tu dusmotos, pretotos? Ko tu darītu?
Es: es nezinu.
Viņš: Nobijos šodien, jāsaka tā
Es: No kā?
Viņš: No tavām dusmām vai pretestības
Es: vēlējies dāvāt man skūpstu?
Vinš: jā
Es: šodien iespējams būtu pretojusies. uz ielas tomēr. nepazīstu tevi tik ļoti, lai varētu pieļaut tā publiski
Viņš: Uz ielas, jā, bet, ja tas būtu uz ielas, kur neviens noteikti to neredz
Es: nezinu
Viņš: Tad jau visas iespējas
Es: principā šajā dzīvē nekas nav neiespējams
Viņš: pārāk vispārīgi
Es: bet tas ir fakts
Viņš: ko darīsi rīt?
Es: gribi aizvest mani uz kādu stūri, kur varētu pamēģināt noskūpstīt?
Viņš: ļoti gribu
un es vairs neturpināju saraksti, uzliku offline. manuprāt, ir stulbi tādus jautājums apspriest virtuāli, vairāk novērtēju realitātes spontānumu atbilstošākajā mirklī. vīrietim jājūt. ja būs tad būs. ja nē, tad nē. ar viņu pārgribējās satikties. |
|
|
| |
[Nov. 14th, 2013|02:55 pm] |
|
pienāca ziņa no nepazīstama numura: "Seksu gribi? Ja jā, brauc pie manis!". Ziņkārības pēc grasījos jautāt, kur tad jābrauc, bet tad atnāca atvainošanās, ka nepareizi trāpīts. |
|
|
| |
[Nov. 13th, 2013|05:02 pm] |
|
Tu glabā atmiņas par kaut ko sevišķu, kaut ko brīnišķīgu, nespēdams to ne īsti atcerēties, ne īsti izbaudīt, ne arī īsti saprast, kāpēc tas bijis tāds. Tu centies to atcerēties tikai tāpēc, lai skaidrāk sajustu izmisumu, lai sajustu nevis brīnumu, bet tā neesamību. |
|
|
| |
[Nov. 13th, 2013|03:47 pm] |
|
bet par ko liecina ja sieviete fantazē par neskaitāmiem vīriešiem vienlaicīgi? |
|
|
| |
[Nov. 13th, 2013|03:38 pm] |
|
Ja vīrieša fantāzijas sastāv no Trio – divas sievietes un vīrietis, tas liecina par to, ka viņš ir samērā pašpārliecināts un apzinās, ka ir izcils gultā. Viņš ir pārliecināts, ka tiks galā ar abām. Šāda tipa vīrieša sapnis ir pārgulēt ar maksimāli daudz sievietēm. Lai atbilstu tāda partnera temperamentam, tev viņš pastāvīgi jāpārsteidz gan guļamistabā, gan dzīvē. Šāds vīrietis sapņo par kaislīgu un izdomas bagātu partneri. |
|
|
| |
[Nov. 11th, 2013|11:22 pm] |
|
Vai tu bezpalīdzīgi nestāvi malā, sērojot par dzīvi, ko nekad neesi dzīvojis? Vai tavs patiesais "es" nav bijis šīs dzīves gūsteknis? |
|
|
| |
[Nov. 11th, 2013|11:12 pm] |
Tie dzīves posmi, kuros jūties tā itkā nespētu pakustēties, tā itkā tu būtu veidots no koka. Veidots, lai justos kā statuja, kas var tikai vērot.
Vērot, kas notiek tev apkārt, kā ar tevi manipulē, izmanto un spēlējas...
Un tu - neko nespēj darīt, lai to mainītu...tikai vērot. |
|
|
| |
[Nov. 11th, 2013|10:09 pm] |
-Par ko tu domā, lai beigtu?
-par vīriešiem, mani uzbudina ainas ar daudziem vīriešiem ap mani
-interesanti. viena bijusī mīļākā teica, ka viņu uzbudinot skaisti dabas skati
-nopietni? tas taču ir smieklīgi
-bet viņa tā teica. pat tad, kad es biju viņā iekšā, lai ātrāk beigtu viņa esot iztēlojusies visādas dabas ainavas
- :D :D |
|
|
| |
[Nov. 11th, 2013|08:56 pm] |
Es joprojām nezinu ko vēlos. Tam vajadzīgs spēks, kura man nav. Es negribu sevi žēlot. Es tikai konstatēju faktu. Mani kaitina sava izvēle būt par upuri, mūžigo cietēju. Kas tā par izvēli? Kas tā par dzīvi? Es iemīlos cilvēkos tikai tad, kad viņi aiziet, tikai tad, kad zinu, ka viss ir zaudēts, izdzisusi interese.
Tad es sāku mocīt sevi, domājot, kas viņš par kretīnu, kā varējis tā vienkārši aiziet. Es tā ciešu viņa dēļ. Sāku rakstīt viņam jēlas ziņas, kurām zinu atbildes nebūs, vai arī ja būs, tad man tās nepatiks, lai ko viņš uzrakstītu, ar varītēm saskatīšu tajā visu, kas vērsts pret mani un cietīšu vēl vairāk. Un žēloju sevi Tā.
Kas tā par izvēli? Kas tā par dzīvi?
Lai arī cik es pieredzētu, joprojām jūtos tik nepieredzējusi un ļoti kaprīza. Vienmēr visus uzmanības apliecinājumus saskaldu. Nevienam neticu un izliekos, ka ticu. Tēloju naivumu un dumjumu. Smejos. Piedzeros, lai apziņas šķēršļus likvidētu un pielāgotos pārējiem.
Attiecības cilvēkus padara par lielākiem svešiniekiem, nekā tie ir pirms iepazīšanās. Ārprāts cik manī ir maz ticības. Pat šim palagam es neuzticos. Rakstu ar bailēm, ar aizdomām vai tik tas mani kādreiz nenodos. |
|
|
| |
[Nov. 11th, 2013|08:35 pm] |
|
Raudāt un smieties kā maza meitene es varu tikai viena. Citu cilvēku attieksme mani ir pārāk dziļi ievainojusi, es nevēlos vēlreiz tikt ievainota. Varbūt tieši tāpēc esmu sākusi slēpt savas emocijas. Tagad es tiktāl nespēju dot jūtām brīvību, ka nemaz nezinu, vai vispār kaut ko jūtu. Vientulība man ir kļuvusi par paradumu. Citi domā, ka es esmu naidīga: es pati zinu, ka tā ir patmīlības forma. Es domāju - ja citi vēlas mani redzēt, viņi zina ceļu, kā mani atrast. Ja viņi nedara to, ko no viņiem gaidu, tas nozīmē, ka viņi negrib papūlēties. Un, tā kā jau esmu pietiekami daudz lūgusi, neko nesaņemdama, uzskatu par labāku klusēt. |
|
|
| |
[Nov. 11th, 2013|08:23 pm] |
Gluži vienkārši jebkurā mirklī es varu salabot sevi. Es tikai aizmirsu kādēļ rodas vienaldzība sevī.
Trūkst vēlmes kustēties, darboties, radoši izpausties, patiesi atvērties...Iekšā tādēļ kaut kas liek mocīties.
Dzīve mani iemidzina. Esmu garlaicīga. Kur atrast impulsus, kas mani aizrautu? |
|
|
| |
[Nov. 4th, 2010|12:33 am] |
|
katra diena vāra mūsu nāves |
|
|