| |
[Nov. 11th, 2013|08:35 pm] |
|
Raudāt un smieties kā maza meitene es varu tikai viena. Citu cilvēku attieksme mani ir pārāk dziļi ievainojusi, es nevēlos vēlreiz tikt ievainota. Varbūt tieši tāpēc esmu sākusi slēpt savas emocijas. Tagad es tiktāl nespēju dot jūtām brīvību, ka nemaz nezinu, vai vispār kaut ko jūtu. Vientulība man ir kļuvusi par paradumu. Citi domā, ka es esmu naidīga: es pati zinu, ka tā ir patmīlības forma. Es domāju - ja citi vēlas mani redzēt, viņi zina ceļu, kā mani atrast. Ja viņi nedara to, ko no viņiem gaidu, tas nozīmē, ka viņi negrib papūlēties. Un, tā kā jau esmu pietiekami daudz lūgusi, neko nesaņemdama, uzskatu par labāku klusēt. |
|
|
