|
Nov. 11th, 2013|08:56 pm |
Es joprojām nezinu ko vēlos. Tam vajadzīgs spēks, kura man nav. Es negribu sevi žēlot. Es tikai konstatēju faktu. Mani kaitina sava izvēle būt par upuri, mūžigo cietēju. Kas tā par izvēli? Kas tā par dzīvi? Es iemīlos cilvēkos tikai tad, kad viņi aiziet, tikai tad, kad zinu, ka viss ir zaudēts, izdzisusi interese.
Tad es sāku mocīt sevi, domājot, kas viņš par kretīnu, kā varējis tā vienkārši aiziet. Es tā ciešu viņa dēļ. Sāku rakstīt viņam jēlas ziņas, kurām zinu atbildes nebūs, vai arī ja būs, tad man tās nepatiks, lai ko viņš uzrakstītu, ar varītēm saskatīšu tajā visu, kas vērsts pret mani un cietīšu vēl vairāk. Un žēloju sevi Tā.
Kas tā par izvēli? Kas tā par dzīvi?
Lai arī cik es pieredzētu, joprojām jūtos tik nepieredzējusi un ļoti kaprīza. Vienmēr visus uzmanības apliecinājumus saskaldu. Nevienam neticu un izliekos, ka ticu. Tēloju naivumu un dumjumu. Smejos. Piedzeros, lai apziņas šķēršļus likvidētu un pielāgotos pārējiem.
Attiecības cilvēkus padara par lielākiem svešiniekiem, nekā tie ir pirms iepazīšanās. Ārprāts cik manī ir maz ticības. Pat šim palagam es neuzticos. Rakstu ar bailēm, ar aizdomām vai tik tas mani kādreiz nenodos. |
|