|
Nov. 17th, 2013|03:18 pm |
|
No snaušanas pēkšņi iztraucēja durvju zvans. Pusmiegā paķēru pirmo drēbes gabalu, kas pagadījas pa rokai un devos atvērt durvis. Tur stāvēja X, ar kuru bijām sarunājuši, ka šodien viņš nāks pakaļ ģitārai, bet es to biju pavisam aizmirsusi. X ir mans sens pielūdzējs, kurš pēc vairāku mēnešu pūlēm tā arī mani nedabūjis, beigās pārslēdzas uz manu draudzeni un tagad viņi jau gandrīz gadu ir laimīgi kopā un mēs visi esam labi draugi. Bet šorīt, kamēr es pūlējos no skapjaugšas nocelt ģitāru, bija iestājies tāds savāds klusums, kad nokāpu no krēsla un pagriezos pret viņu, X acis tā uguņaini mutuļoja, jutu kā tās lēnām pārslīd pār manu ķermeni, pēkšņi sajutu svelmainu karstumu iezogamies sevī, viegli apmainījāmies ar kaut kādām frāzēm piesmakušā balsī un aizvadīju viņu līdz durvīm. Pēc tam paskatījos spogulī, nu jā, izskatījos labi-plāns, knapi gurnus apsedzošs krekliņš, no kura izteiksmīgi spiedās cauri krūšu galiņi un izspūruši, brīvi pāri pleciem krītoši mati. Viņš jau ir aizgājis pirms laba laiciņa, bet es joprojām atceros to skatienu no kura man paliek karsti. Un tagad guļu gultā un domāju, kā būtu viss iznācis, ja es nebūtu viņu toreiz un toreiz un toreiz atraidījusi. |
|