3x[18] patvertnes invaginācija
« previous entry | next entry »
Aug. 24th, 2009 | 05:50
Skan: Libido Airbag - Clit Cannibal
Pirms kāda laiciņa Spams dod zināt – jābrauc ar vilcieniem uz kādu citu zemi valsts iekšienē. Taču ne jau nu ar šādiem – tādiem, bet ar citiem – tiem episkajiem un garajiem, kādu UE sapni piepildošajiem vilcieniem. Uz to brīdi nespēju sniegt nedz noliedzošu, nedz apstiprinošu atbildi. Tam bija vairāki apsvērumi – himēna šajā jautājumā joprojām ir meklējama starp kājām galvā; Administratīvā sodāmība tomēr var traucēt darbam un arī tīri labi maksātu, ja mašīnists vai kāds cits izdomātu būt piekasīgs un „iet līdz galam”; piedzīvojumkāres trūkums dotajā brīdī; „citi plāni” (ha, kā tad – nemēdzu būt plānojošs).
Taču nākamās dienas otrajā pusē šim uzzvanīju un pajautāju – cikos un kā, kas?! Biju atminējies par to savu sapni un biju nolēmis saplēst savu jaunavības plēvi (nē, dullais – smadzeņu apvalku paplēst/pakrokot ar jaunu pieredzi) šajā jautājumā. Lēnītiņām sagatavoju visu nepieciešamo un ar Spama palīdzību drīz vien bija sagatavots ekipējums: Pļavas maize disfigurēta desmaižu un sviestmaižu formātā; plēve (lol), lai nenosmērējas apģērbs; manuprāt, izskatīgā GP-5M (kur „M” ir arī šoreiz krāsa) pret dīzeli, ja vējš būtu izcili bradātājus nemīlošs (benzīna smaka, imho, ir WIN, bet dīzeļa - FAIL); rezerves apģērbs, jo sasmērēšanās būtu garantēta un nākamajā dienā vandīties ar ogļu melnas krāsas apģērbu (īstenībā man jau tīk matēti melns – vecās skolas lietiņa, atgādina Reihu un tā idiotismus) varētu būt nepraktiski un uzmanību piesaistoši; termoss ar zāļu tēju iekšā (37,2 – taču man pajāt) un citi ierastie sīkumi: lukturis, cimdi, piparu gāze, nauda…
Taču pajāt gan īsti neizdevās. Pirmkārt jau uz cisternām jāt nebūtu praktiski, otrkārt – ej nu tiec uz tām cisternām vai citas konfigurācijas platformām, kad tās kustās ar 30km/h ātrumu. Nu, varēt jau varbūt varētu – ar nosacījumu, ka ekipējumā līdzi ir arī dažas ķermeņa daļu rezerves – atdalītas no kāda cita saderīgā, labdabīgā donoriņa vai ģenētiski Sci-Fi’īgi audzētas – tas nav no svara. Ar svētiem klusuma brīžiem pavadījām potenciālos industrijas iemiesojumus – pārāk ātri tie brauca un ne uz pareizo pusi, kas it kā būtu mazāk svarīgi – galapunkts mēdz būt sekundārs jautājums. Bet šai aktivitātei bija vismaz viens labums – noskatījām vietu, kur vilcieni nedaudz samazina ātrumu – saimniecībā šāda informācija noderēs un tiks nodrošināts sapņa piepildījums tā ne visai tradicionālajā izpratnē.
No teritorijas tik viegli prom nedevāmies – turpat bija jumtiņš, turpat termosiņš un turpat statīviņš, bļeģ. Uzknipsēju dažas, manuprāt, izskatīgas nakts Rīgas bildes (jā, naktī tā varbūt ir daudz skaistāka. Trūkums: neredz skaistās Jūgendstila fasādes un bruģi; bonuss: atmosfēra, gaisa temperatūra, mietpilsoņu eksistences režīms, tumsa kā fetišs un aizsegs… Bonusu ir vairāk, diena = FAIL). Neilgi pēc tam nokāpām lejā, otru reizi piesmejot naivo mēģinājumu ierobežot cilvēka gribu uzkāpt uz jumta (apzāģēti pakāpieni līdz ~1,5m augstumam). Turpat pagaidījām vēl kādu pusstundu – sēdējām klusu un vērojām katrs savu vērojamo, gandrīz katrs savā platformas galā. Vērojām nakti un Rīgas gaismas. Prātojām visādas mērglības, droši vien – tamdēļ jau nakts domāta. Nu jau acis aprada ar izgaismojumu vai arī bija citu apstākļu sakritība, taču tikai pēc ~10 minūtēm, kuras biju pavadījis skatoties tajā virzienā, pamanīju tur pie vienas ieejas sienas tupošu bezpajumtnieku. Rezerves daļu donors? Nē, taču. Fui! Vienkārši cilvēks bez pajumtes un zināšanām par pamestām civilajām ēkām. Bet varbūt vienkārši vilcienu fans?! Apspriedes objekts pavisam noteikti. Apspriede ar nebija no klusākajām – šis noteikti dzirdēja retoriskos jautājumus iz Skata no malas, par to, ka guļammaiss un matracis maksā tikai ~10Ls, par to, ka tepat esošajā pazemē ir daudz nemanāmāk un varbūt siltāk, par to, ka – neatminos vēl, ko. Skats gan bija visai fotogēnisks, manuprāt.
Arī šī padevīgā poza nelīdzēja vilciena gaidīšanas lietā – visas bija nolemtas neveiksmei – vai nu tu tupi, vai misionāriski maigojies ar Tēvzemi, vai dzīvnieciski slēpies zālē, vai padevīgi mētājies uz jumta zem mākoņu pilnās debess – viss viens. Vilcieniem viena alga. Vienspimpis pīpis. Nolēmām doties prom – uz degvielas uzpildes staciju „uzpildīties”. Un protams, visusvētais Mērfijs – cūcību mecenāts un godpilnais nekrietnības dievs – bija klāt – iznākuši no DUS redzējām, kā pieņemamā ātrumā aizlien viltīgā, dažādu krāsu rotātā, tīkami smirdošā un antisanitārā čūska – aizlien pa sliedēm, savu meldiņu gvelzdama. Cūka, varēja pagaidīt. Nē, čūska – negaidīs, protams - appisīs un viss. Turklāt darīs to skaisti – ieturot pareizo kustību raksturlielumu kombināciju. Nu neko – tieši šis skats atzina šo vietu par turpmākām medībām derīgu. Kas zina – varbūt sanāks godpilna atriebe – varbūt šo čūsku tomēr izdosies paņemt jāteniski, no aizmugures? Ceru.
Gaidību laikā tika iesprausta alternatīva - objekts citā Rīgas galā. Lai tur nokļūtu, nedaudz jāpastaigājas un mazāpastaiga izvērtās par 5min bradājumiņu kādas mājas karkasā un tai piegulošajā pagalmā. Interesanti. Drīz turpinājām ceļu uz alternatīvu – kāda patvertne, kuras nakts slacīto ieejas/izejas cauruma atrašanās vietu jums tāpat neatklāšu. Ja jums šī lieta interesē, gan atradīsiet kādu izziņas veidu – kaut vai empīrisku – uz „tausti” – beigu galā tik tīkamus caurumus ir itin tīkami meklēt un atrast, un visām dāmām tie tomēr nav vienādi – ir visādi tipveida, taču arī tad ir gana daudz atšķirīgu nianšu – tādas kā leņķis, fiziskās un morālās nolietojamības koeficients, iekarošanas ētikas apsvērumi, interjera gludums vai raupjums – daudz nianšu, kuras svētīto ieiešanu allaž padara par tik tīkami satraucošu pieredzi. Kā reiz šī ieeja bija tāda viltīga – no malas it kā tāda kā palietota večiņa, taču iekšā – tik stingra, tik dzīvības pildīta, tik vilinoša un tik estētiska. Gluži kā muzeja eksponāts. Nē - etalons tam, kādām būt. Relatīvi mazlaupītām, labi saglabātām un godīgām – savu tikumu sargājošas. Te nu, protams, ir arī savs nopelns atnācējiem/ienācējiem – ja šie māk turēt muti, ilgāk un biežāk varēs šo skuķi lietot, sagādājot labpatiku abām pusēm. Abpusēji izdevīgs kontrakts, vai ne? Tā nu mutes tiek turētas – vien actiņās un sirdīs mirdz pieredzētās laimības atblāzmas – mirguļo tajos tiem interesantajiem audiem pildītajos galvaskausa caurumos kā pusizdirsta ziemeļblāzma ziemas pilnmēness naktī – jāpiezīmē, ka dirsieni sausajās tualetēs labā ziemā veido glītas piramīdas – nekad - kopš regulāras tās lietošanas šajā gadalaikā - vairs pludmalē ar mitrajām smiltīm tā nerotaļāšos, ceļot smilšu pilis. Līdzība ir neapgāžama. Jā, nekad vairs tā… Spēlēšos tā, lai līdzība ir vēl nepārprotamāka! Kakas jeb sūdi – ne tikai dzīvnieku vielmaiņas galaprodukts, bet arī kas dziļāks – kas tāds, kas raksturo it visu – kas tāds, ko šī suga dod pasaulei. Arī cilvēks. Arī ja padevies tāds tizlāks – viņa atstātais vismaz noderēs dabai kā kvalitatīvs (ceru, ka nemaldos) mēslojums. „The Great circle of… Stuff!”, tā teikt.
Patvertnes pavēderē bija tik tiešām satraucoši glītas un izskatīgas CA lietiņas, kuras pakairināt – i dozimetri, i gāzmasku kastes (varētu apgādāt kādu izteiktu Latvijas mazpilsēteli), i CA plakāti, i medikamentu somas, i šautuve, i durvju plātes, i dažādi eksponāti par tēmu CA.edu (edu – WEB domēna nobeigums, kurš signalizē, ka būs kas šāds) – visnotaļ daudz lietu no plakātiem redzamajiem to avatāriem. Tik daudz un tik aizraujošas, ka bradājums beidzās šajā šīs dāmas pavēderes nostūrītī – tālāk netikām. Acu mirdzums apžilbināja un tālāk netikām elementāru apstākļu dēļ – aust rīts, laiks iziet no tīkamās, mazliet groteskās (kas protams arīdzan ir tīkami), tumša pozitīvisma (tas ir tāds, kurš ir tumšs, bļe – kas tur ko nesaprast?) pilnās dāmas miesām!
Jau atkal piesmējām ~4m augsto Jaunavības jostu un bijām jau atkal pie salijušajiem riteņiem – starp citu, jā – Mērfijs bija mums arī labvēlīgs ceļā uz patvertni – līt beidza tikai dāmas skaistajā caurumā ^^
Satraucoši un patīkami – vieta, kur atgriezties, lai apskatītu neapskatītos nostūrus. CA paraugstunda. Ne gluži pirmā, taču otrā klase gan! Cerams, ka dāmai nebija iebildumu, jo beigu galā tās iekšās bijām 8 gab – seši bija pirms tam un, cerams, ka to radītais spiediens uz konstrukciju nedaudz saruka pēc tam, kad mēs slapji ar Spamu ieradāmies tumsas aizsegā, imitējot apsardzi, heheheeeee…
Fotoliecību sutenerisms:
Līdz patvertnei: http://foto.inbox.lv/gorezombie/2009082 2-Riga-un-PV-jumts
Patvertne: http://foto.inbox.lv/gorezombie/2009082 2-3x18-patvertne
+ Jaunumi Silent Hill bilžu lietā: http://klab.lv/users/disfigurator/7 4769.html#cutid8
Taču nākamās dienas otrajā pusē šim uzzvanīju un pajautāju – cikos un kā, kas?! Biju atminējies par to savu sapni un biju nolēmis saplēst savu jaunavības plēvi (nē, dullais – smadzeņu apvalku paplēst/pakrokot ar jaunu pieredzi) šajā jautājumā. Lēnītiņām sagatavoju visu nepieciešamo un ar Spama palīdzību drīz vien bija sagatavots ekipējums: Pļavas maize disfigurēta desmaižu un sviestmaižu formātā; plēve (lol), lai nenosmērējas apģērbs; manuprāt, izskatīgā GP-5M (kur „M” ir arī šoreiz krāsa) pret dīzeli, ja vējš būtu izcili bradātājus nemīlošs (benzīna smaka, imho, ir WIN, bet dīzeļa - FAIL); rezerves apģērbs, jo sasmērēšanās būtu garantēta un nākamajā dienā vandīties ar ogļu melnas krāsas apģērbu (īstenībā man jau tīk matēti melns – vecās skolas lietiņa, atgādina Reihu un tā idiotismus) varētu būt nepraktiski un uzmanību piesaistoši; termoss ar zāļu tēju iekšā (37,2 – taču man pajāt) un citi ierastie sīkumi: lukturis, cimdi, piparu gāze, nauda…
Taču pajāt gan īsti neizdevās. Pirmkārt jau uz cisternām jāt nebūtu praktiski, otrkārt – ej nu tiec uz tām cisternām vai citas konfigurācijas platformām, kad tās kustās ar 30km/h ātrumu. Nu, varēt jau varbūt varētu – ar nosacījumu, ka ekipējumā līdzi ir arī dažas ķermeņa daļu rezerves – atdalītas no kāda cita saderīgā, labdabīgā donoriņa vai ģenētiski Sci-Fi’īgi audzētas – tas nav no svara. Ar svētiem klusuma brīžiem pavadījām potenciālos industrijas iemiesojumus – pārāk ātri tie brauca un ne uz pareizo pusi, kas it kā būtu mazāk svarīgi – galapunkts mēdz būt sekundārs jautājums. Bet šai aktivitātei bija vismaz viens labums – noskatījām vietu, kur vilcieni nedaudz samazina ātrumu – saimniecībā šāda informācija noderēs un tiks nodrošināts sapņa piepildījums tā ne visai tradicionālajā izpratnē.
No teritorijas tik viegli prom nedevāmies – turpat bija jumtiņš, turpat termosiņš un turpat statīviņš, bļeģ. Uzknipsēju dažas, manuprāt, izskatīgas nakts Rīgas bildes (jā, naktī tā varbūt ir daudz skaistāka. Trūkums: neredz skaistās Jūgendstila fasādes un bruģi; bonuss: atmosfēra, gaisa temperatūra, mietpilsoņu eksistences režīms, tumsa kā fetišs un aizsegs… Bonusu ir vairāk, diena = FAIL). Neilgi pēc tam nokāpām lejā, otru reizi piesmejot naivo mēģinājumu ierobežot cilvēka gribu uzkāpt uz jumta (apzāģēti pakāpieni līdz ~1,5m augstumam). Turpat pagaidījām vēl kādu pusstundu – sēdējām klusu un vērojām katrs savu vērojamo, gandrīz katrs savā platformas galā. Vērojām nakti un Rīgas gaismas. Prātojām visādas mērglības, droši vien – tamdēļ jau nakts domāta. Nu jau acis aprada ar izgaismojumu vai arī bija citu apstākļu sakritība, taču tikai pēc ~10 minūtēm, kuras biju pavadījis skatoties tajā virzienā, pamanīju tur pie vienas ieejas sienas tupošu bezpajumtnieku. Rezerves daļu donors? Nē, taču. Fui! Vienkārši cilvēks bez pajumtes un zināšanām par pamestām civilajām ēkām. Bet varbūt vienkārši vilcienu fans?! Apspriedes objekts pavisam noteikti. Apspriede ar nebija no klusākajām – šis noteikti dzirdēja retoriskos jautājumus iz Skata no malas, par to, ka guļammaiss un matracis maksā tikai ~10Ls, par to, ka tepat esošajā pazemē ir daudz nemanāmāk un varbūt siltāk, par to, ka – neatminos vēl, ko. Skats gan bija visai fotogēnisks, manuprāt.
Arī šī padevīgā poza nelīdzēja vilciena gaidīšanas lietā – visas bija nolemtas neveiksmei – vai nu tu tupi, vai misionāriski maigojies ar Tēvzemi, vai dzīvnieciski slēpies zālē, vai padevīgi mētājies uz jumta zem mākoņu pilnās debess – viss viens. Vilcieniem viena alga. Viens
Gaidību laikā tika iesprausta alternatīva - objekts citā Rīgas galā. Lai tur nokļūtu, nedaudz jāpastaigājas un mazāpastaiga izvērtās par 5min bradājumiņu kādas mājas karkasā un tai piegulošajā pagalmā. Interesanti. Drīz turpinājām ceļu uz alternatīvu – kāda patvertne, kuras nakts slacīto ieejas/izejas cauruma atrašanās vietu jums tāpat neatklāšu. Ja jums šī lieta interesē, gan atradīsiet kādu izziņas veidu – kaut vai empīrisku – uz „tausti” – beigu galā tik tīkamus caurumus ir itin tīkami meklēt un atrast, un visām dāmām tie tomēr nav vienādi – ir visādi tipveida, taču arī tad ir gana daudz atšķirīgu nianšu – tādas kā leņķis, fiziskās un morālās nolietojamības koeficients, iekarošanas ētikas apsvērumi, interjera gludums vai raupjums – daudz nianšu, kuras svētīto ieiešanu allaž padara par tik tīkami satraucošu pieredzi. Kā reiz šī ieeja bija tāda viltīga – no malas it kā tāda kā palietota večiņa, taču iekšā – tik stingra, tik dzīvības pildīta, tik vilinoša un tik estētiska. Gluži kā muzeja eksponāts. Nē - etalons tam, kādām būt. Relatīvi mazlaupītām, labi saglabātām un godīgām – savu tikumu sargājošas. Te nu, protams, ir arī savs nopelns atnācējiem/ienācējiem – ja šie māk turēt muti, ilgāk un biežāk varēs šo skuķi lietot, sagādājot labpatiku abām pusēm. Abpusēji izdevīgs kontrakts, vai ne? Tā nu mutes tiek turētas – vien actiņās un sirdīs mirdz pieredzētās laimības atblāzmas – mirguļo tajos tiem interesantajiem audiem pildītajos galvaskausa caurumos kā pusizdirsta ziemeļblāzma ziemas pilnmēness naktī – jāpiezīmē, ka dirsieni sausajās tualetēs labā ziemā veido glītas piramīdas – nekad - kopš regulāras tās lietošanas šajā gadalaikā - vairs pludmalē ar mitrajām smiltīm tā nerotaļāšos, ceļot smilšu pilis. Līdzība ir neapgāžama. Jā, nekad vairs tā… Spēlēšos tā, lai līdzība ir vēl nepārprotamāka! Kakas jeb sūdi – ne tikai dzīvnieku vielmaiņas galaprodukts, bet arī kas dziļāks – kas tāds, kas raksturo it visu – kas tāds, ko šī suga dod pasaulei. Arī cilvēks. Arī ja padevies tāds tizlāks – viņa atstātais vismaz noderēs dabai kā kvalitatīvs (ceru, ka nemaldos) mēslojums. „The Great circle of… Stuff!”, tā teikt.
Patvertnes pavēderē bija tik tiešām satraucoši glītas un izskatīgas CA lietiņas, kuras pakairināt – i dozimetri, i gāzmasku kastes (varētu apgādāt kādu izteiktu Latvijas mazpilsēteli), i CA plakāti, i medikamentu somas, i šautuve, i durvju plātes, i dažādi eksponāti par tēmu CA.edu (edu – WEB domēna nobeigums, kurš signalizē, ka būs kas šāds) – visnotaļ daudz lietu no plakātiem redzamajiem to avatāriem. Tik daudz un tik aizraujošas, ka bradājums beidzās šajā šīs dāmas pavēderes nostūrītī – tālāk netikām. Acu mirdzums apžilbināja un tālāk netikām elementāru apstākļu dēļ – aust rīts, laiks iziet no tīkamās, mazliet groteskās (kas protams arīdzan ir tīkami), tumša pozitīvisma (tas ir tāds, kurš ir tumšs, bļe – kas tur ko nesaprast?) pilnās dāmas miesām!
Jau atkal piesmējām ~4m augsto Jaunavības jostu un bijām jau atkal pie salijušajiem riteņiem – starp citu, jā – Mērfijs bija mums arī labvēlīgs ceļā uz patvertni – līt beidza tikai dāmas skaistajā caurumā ^^
Satraucoši un patīkami – vieta, kur atgriezties, lai apskatītu neapskatītos nostūrus. CA paraugstunda. Ne gluži pirmā, taču otrā klase gan! Cerams, ka dāmai nebija iebildumu, jo beigu galā tās iekšās bijām 8 gab – seši bija pirms tam un, cerams, ka to radītais spiediens uz konstrukciju nedaudz saruka pēc tam, kad mēs slapji ar Spamu ieradāmies tumsas aizsegā, imitējot apsardzi, heheheeeee…
Fotoliecību sutenerisms:
Līdz patvertnei: http://foto.inbox.lv/gorezombie/2009082
Patvertne: http://foto.inbox.lv/gorezombie/2009082
+ Jaunumi Silent Hill bilžu lietā: http://klab.lv/users/disfigurator/7
(nav)
from: sirena
date: Aug. 24th, 2009 - 06:30
Pilns sakāmais
to mūsu biedēšanas daļu, gan vajadzēja labāk aprakstīt.
Atbildēt | Ļaunuma sakne | Pavedinājums
(nav)
from: disfigurator
date: Aug. 24th, 2009 - 06:34
Pilns sakāmais
Ielavījāmies tumsā un *še tev, še tev ar!*
Atbildēt | Ļaunuma sakne