Sūrreālisms - Viktors Peļēvins "Šausmu ķivere"

Vienā aizraujošā piegājienā izlasīju tulkotu Viktora Peļevina darbu “Šausmu ķivere” (Виктор Олегович Пелевин "Шлем ужаса", 2005)
Atšķīru nejaušu darba lapaspusi un uz mani savādām acīm lūkojās dīvaina darba struktūra, kuras analogs varētu būt scenārijs vai luga.
Nedaudz palasīju un redzēju, ka tēlu vārdi ir fiksēti aizdomīgi familiārā manierē, kura bija savādā kontekstā, ņemot vērā to, ka turu rokās grāmatu.

Nolēmu izlasīt prologu:
"Viņi nekad nav satikušies, viņiem ir dīvaini "niki", viņi dzīvo identiski iekārtotās istabās, kuru izejas ved uz pilnīgi atšķirīgām vietām, viņi ir iesaistījušies dialogā, kurus paši vairs nespēj pārtraukt, - sarunā, kuras vadība ir Šausmu ķiveres pārziņā. Tās nēsātājs ir varens spēks, vārdā Asterikss, kurā iemiesojies gan labais, gan ļaunais. Sarunā allaž jūtama Mīnotaura klātbūtne, bet Tēsejs ir lielais nezināmais...
Viktors Peļevins radījis dīvainu pasauli, kurā sirreālais savijies ar hiperreālo. Romāns "Šausmu ķivere" konstruēts, par vēstījuma līdzekļi izmantojot divdesmit pirmajam gadsimtam raksturīgo interneta saziņas veidu, taču tas pieblīvēts ar klasiskās mitoloģijas tēliem, simboliem un sižetiem. Šajā labirintā nenoteiktības un noslēpumainības gaisotnē mīts par Tēseju un Mīnotauru radikāli pārradīts un pielāgots tehnoloģiju laikmetam, kurā valda informācijas pārbagātība, taču patiesās zināšanas vēl arvien ir tikpat nesasniedzamas kā agrāk."

Izlasīju prologu un spēcīgas intereses skubināts, ķēros pie lasīšanas, lai konstatētu, ka jūtos ne gluži tā, kā lasot grāmatu. Jutos esam pa vidu dažām pasaulēm - grāmatu lasīšanas pasaule jaucās ar čatošanu "Soul Sucking Spider" vidē, kurā atspoguļojās mīti un cilvēces mūžīgo jautājumu pasaule, ietērpta 21. gadsimta tehnoloģiju būtībā un slengā.
Rezultāts bija kā aizraujošas, tematiski vienotas un intelektuālas čata sarunas lasīšana printētā formā.

Un šajā interesantajā, neizbēgamajā, piespriestajā, strikti moderētajā interneta vidē ierastajā čata formā, kuras ietvaros admini nebēdnīgi uzjautrinās, ir iepīta tēliem un notikumiem bagātināta filosofēšana par cilvēka piņķerīgajām dabām, to pretmetiem un to savstarpējas līdzāspastāvēšanas līdz galam nenojausto, bet neizbēgamo vajadzību, kura izteikta ar mītisko tēlu simboliku un citiem piktogrāfiskiem vai kriptiski-tehnoloģiski-verbāli pasniegtajiem simboliem. Intelektuāla, ar humoru bagātināta filosofiskas pēcgaršas grāmata, kuru izlasīt dažās stundās un pēc tam izbaudīt tās dažādo pasauļu un to kopsaucēju atstātās pēdas sevī, sevišķi pārdomājot beigas, kuras es izpratu apmēram tā:
Tēseju un Mīnotauru uztvēru kā psihes daļu pretmetus, kuru līdzāspastāvēšana ir absolūti nepieciešama, lai gan ķildīga bez gala - tā ir cilvēcība. Un cilvēks, vai precīzāk tā prāts, ir šausmu ķivere, kurā arī notiek interpretācija, stimulācija un notikumu analīze, kā arī nemitīgā un nepārtraucamā cīņa starp Tēseju un Mīnotauru, kas, manuprāt, parādās atvērtajās un brīvi interpretējamās grāmatas beigās. Bet, ja Tēsejs pieveiktu Mīnotauru, vai otrādi, - šausmu ķivere beigtu eksistēt... Darbu esmu izlasījis vienu reizi un noteikti, ka grāmatas interpretācija mainīsies pēc atkārtotas izlasīšanas, jaunu detaļu ievērošanas un analīzes, kontekstā ar jau zināmo.

Nobeigumam daži humora fragmenti:
- "Dzīve ir kā krišana no jumta. Vari apstāties? Nevari. Vari atgriezties atpakaļ? Nevari. Varbūt spēj palidot kaut kur sāņus? Tikai klipā, kur reklamē apakšbikses lēkšanai no jumta. Gribas brīvība ir tad, ja tu vari izvēlēties - nopirsties lidojumā vai paciesties līdz zemei."
- "Pienāks tā diena, kad es jūs patriekšu un kā vēl patriekšu. Es vēl jums nospēlēšu fantāziju bļa-minorā šautenei ar kāpņu telpu!"