Diapozitīvs - Par sievietēm, gaļu un soctīkliem

Atnāku ciemos pie skaistas sievietes, knapi apsēdos pie galda un man noliek lasīt Instagram postu uz 17 lapām par to, kā vienai ārzemju sievietei neveicas ar savu super seksīgo augumu, ka nepatīkama uzmanība un incidenti saistībā ar to, traumas atrautas viņas personībai izfiltrējot šos impulsus, interpretējot tos kaitnieciski.

Es tāds - nesapratu!
Es negribu lasīt kaut ko tādu, mums nav sarunāts tagad lauzt zobenus par asiem jautājumiem - es tikko esmu ieradies šajā skaistajā rudens dienā, nopaijājis visus ciema kaķus, kurus reiz saucu par savējiem. Man vēl auksti vaigi, bet tu man spied kaut ko lasīt iz resursa, kurā es ne bez iemesla vairs neesmu, kuru ne bez iemesla pametu. Kāpēc? Vai es tieku apsūdzēts un man tagad ir audzinošā literatūra jālasa, kāpēc? No viņas izskan diezgan mērāma vispārinājumu čupiņa vīriešu uzvedības jautājumos, caur kuru manu lielu viņas sāpi. Tātad, es savā ziņā tieku vainots tajā, ka esmu vīrietis un mēdzu iekārot un arī iekarot lietas. Mani, tikko ieradušos ciemos, cenšas audzināt un īsti netiek uzklausīts, ka nevēlos neko no šī tagad šķetināt. Ir redzams, ka esmu ieradies "nepareizajā" brīdī jeb emociju kulminācijā un cilvēkam vajag kaut kur to negatīvo enerģiju nogrūst. Un te pagadījos es, kurš jau ir šīs rīcības dēļ diezgan iekšķīgi nosvilināts un ne reizi vien arī reāli aizsvīlies...

Ehh, labi - es noteicu.
Ja tas tev ir tik svarīgi, tad nolasi man, lūdzu, jo es nelasīšu kaut ko man derdzošā platformā. Es nelasīšu kaut ko, kas randomā apsūdz un uzvelk. Viņa ņem un arī lasa. Pirmo minūti, trešo, piekto... Lai neizplūstu konkrētā posta detaļās: vienā putrā sievišķis sametis 1) pensionāru aizrādījumus par viņuprāt pārāk atkailināto un maucīgo 14 gadus veco ķermeni; 2) iekāres pilnus svešinieku skatienus; 3) reālus privātās telpas aizskārumus un 4) tiesības sabiedrībā ģērbties kā grib, netiekot skatītai kā gaļai u.tml.
Klausos bik ar jurista ausīm, jo runa ir par noziegumiem līdzīgu priekšmetu - klausos un domāju: jā, sūri - šis konkrētais jau traktējams kā noziedzīga rīcība. Jā, sūri - šis traktējams kā neadekvāta rīcība, kas aizskar privāto telpu, bet bīstamību nerada. Nē, te gan vienkārši herņa, bet viņas skatījums uz to jau ir ar traumas raksturu, līdz ar ko viss viņas namiņš ir šķībs un krāsots pārlieku tumši - redz sabiezinātās krāsās lietas. Heh, te gan viņa varēja radīt stratēģisku elementu no sava ķermeņa - panākt atšķirīgas lietas, balstoties uz kailas ādas procentu konkrētajās situācijās. Nē, te gan viņa totāli šauj garām, drāmu taisa, bet tas ir saprotami - tipiska aizstāvības pozīcija, kas apaugusi vēl ar visādiem kompleksiem par savu sasodīti skaisto augumu... Nē, te gan auzas - ir tiesības, bet katrai tiesībai pretim ir arī pienākums. Ir rīcība un ir sekas, nedzīvojam naivā Leiputrijā, there be monsters!
Lasa viņa un skatos - trīc viņas balss, dreb rokas, manāms liels pārdzīvojums - es zinu, ka viņa ir saņēmusi neadekvātu uzmanību no apkārtējiem, piedzīvojusi rupjus privātās telpas pārkāpumus, uzmākšanos. Piedzīvojusi arī vajāšanu Rīgas nakts ielās - paglābām ar draugu, bet vanabī supervaroni rokās nedabūjām un gan jau labi, ka tā, citādi mēs būtu vēl ieberzušies kriminālatbildībā, savā klusajā pagrabā salaužot visus idiota locekļus - katru pirkstiņu - izsitot katru viņa zobu, noniecinot tepat uz vietas zemāk par kaķa vēmekli, tad atstājam šo lupatu uz klusas ielas mētāties, lai sētnieks no rīta organizē kurjeru uz visām slimnīcām pēc kārtas...
Noklausos visu un vērtēju kopainu: Jā, tas viss ir skumji un sāpīgi, nepelnīti un protams, ka tu baigi uzvilkies, jo pašas pieredze nav baigi rožainā. Bet kopumā - posts ir melna huiņa, kura viņai nebija ne vajadzīga, ne tā ko dabā maina - atgādina vien cilvēkam traumatiskas pieredzes, pārdzīvojumus un taisa berzēšanos lieku.

Un kas tieši mainās no sevis eksponēšanas soctīklu negatīvisma valūtai?
Ir nianses, gradācija un pustoņi starp to, kā ģērbjas konkrētā vietā, situācijā un laikā, starp izklaidīgiem vīriešu skatieniem uz jaunas meitenes ķermeņa dotībām un reālu nevēlamu uzmanības izrādīšanu/uzmākšanos; starp nosodošiem pensionāru komentiem un jau telpu pārkāpjošo/sodāmo. Bet te viss ir vienā melnā zampas katlā, kurā visas nianses pazudušas. Lūk, kas tad mainās? Kā šis posts palīdzēs manai bijušajai mazināt šādas situācijas dabā, viņai uzmācoties ar šādu postu apkārtējiem vīriešcilvēkiem, savam bijušajam? Kas mainītos, ja viņai Fēčalgoritms nebūtu adresējis šo šūmējošo postu šodien? Lūk, kas: viņas emocionālā un garīgā labklājība šodien nebūtu dirsā.
Posti soctīklos nemazina noziegumu skaitu. Nekādas reālas un produktīvas darbības nav veiktas, bet algoritms ir nodrošinājis smagu emocionālo pārdzīvojumu un negatīvismu jau vismaz 2 personām - pamatā viņai un pastarpināti - man. Algoritms panācis savu - cilvēks nav nolicis mobilo, turpina lietot Instagram un izdarījis mēģinājumu atgriezt mani tajā, uzmācoties ar negatīvisma pilnu saturu.
Cik labi, ka esmu no tās vilku un hiēnu bedres ārā!

Kas te ir būtiskais?
Par attieksmi vienam pret otru sabiedrībā noteikti ir jārunā, bet ir svarīgi atrast pareizo veidu, kas nodrošinās pareizo iesaisti un rezultātu. Caur apsūdzībām, dramatizēšanu, bļaušanu, no kuras automātiski cilvēki novēršas? Caur posta uzspiešanu tikko ciemos atnākušajam bijušajam, kurš uz stundu ieradās ar smaidu un siltumu, bet tagad sajūtas apsūdzēts, jo viņam pārmet vīrieša dabu, jauc skatienus ar noziegumiem, vispārina vīriešu seksuālo uzvedību par klaji sodāmu, lai gan tur tik daudz nianšu un personisko skatījumu, ka bail? Vai tomēr caur dialogu kaut kā?
Nezinu, nezinu...
Zinu, īstenībā - publiski pēdējos gados Latvijas ēterā ļoti plaši tiek runāts par bērniem un vardarbību, ko viņi piedzīvo - tā skaitā seksuālo. Par to šodien runā valdības līmenī - vakar kā skolas tehniskais darbinieks saņēmu Latvijas pašvaldību mācību centra apliecību "Par speciālo zināšanu apguvi bērnu tiesību aizsardzības jomā" 8 akadēmisko stundu lējumā - ministriju noteikta obligātā literatūra šādiem skolu darbiniekiem. Lai gan to "mācību"saturs bija baigi ātrs, sauss un sajūtās tīri "ķeksīša dēļ" - atšķirībā no IG ieraksta nejutos apsūdzēts it visā tikai tāpēc, ka man krāns starp kājām un man neradās jautājumi - tā vietā es uzsūcu no satura būtisko, domājot līdzi.
Par to šodien runā ziņās, TV, radio. Runā internetā - intervijas, psiholoģija, juridiskais aspekts, kas nebaidās ielūkoties tajās šķiedrās un mehānismos, lai saprastu, no kurienes viss šis nāk - izvarota tauta, krievu normalizētā smagā vardarbība, no kurienes mums caur dialogu jāizaug... Konservatīvisms Vs liberālisms. Runā neitrāli, bez apsūdzībām, bez klausītāja kaunināšanas un es dzirdu. Dzirdu un domāju - vai tiešām tas nodarījumu procents tik augsts un ko es varu darīt, lai personīgi es neliktu sievietēm/meitenēm justies neērti savu apmaldījušos skatienu dēļ, jo dāmām uz pieres nav rakstīts viņu vecums un attieksme pret sevi publiskajā telpā?
Beigu galā - apprecēt, iekarot, iekārot, paņemt - tas viss liecina par kultūru, pieeju pretējam dzimumam no tādas kā mednieka perspektīvas, kas vienā gadījumā var būt vēlama un interesanta pretējai pusei, bet citā - pat traumatiski. Atšķirība ir niansē un tajā, kā otra puse to uztver. Vienas un tās pašas darbības, bet pilnīgi pretēji rezultāti un mums kā sabiedrības locekļiem laikam ir jāapgūst ieraudzīt šo niansi un pārtraukt darbibas, kuras nevēlamies veikt, lai neatstātu otrā cilvēkā pēdas, kuras nevēlamies atstāt. Jo nu - ej un saproti, vai tas, ka bērnībā trenkāju dāmas, viņām izskatījās pēc maniaka, kas nesās pakaļ? Ej nu saproti vai tas, ka bijušajām esmu teicis: "Parādi pupus!", ir izklausījies kā viņu ķermeņu apbrīnošana un vēlme šīs dāmas "apēst" (mana perspektīva), vai kā nevēlama uzvedība, kas aizskar privāto telpu un padara par gaļu (traumēta cilvēka perspektīva)? Vai arī te notiek soctīklam tipiskais - vispārināšana, apsūdzība, ķildošanās - viss slikti, vīrieši ir cūkas un viss, saruna beigta, neviena puse neko no cepiena nav ieguvusi, vai ne?

Un tieši tā operē asociālie soctīkli.
Negatīvisms kā važas lietotāja galā, kas ar šūmējošo piesien platformai un tad paiet veselas dienas, esot tur ielogotam un trinot zobenus ar svešiniekiem, kuri visbiežāk atnākuši tikai ierēkt. Tādējādi tiek paildzināts plēšanās laiks un tādējādi tu esi ilgāk tur ielogots, tādējādi tu skaties vairāk reklāmas un uz šī darījuma visa tā herņa rūc, pelna naudu. Fēce pelna ar tavām acīm, caur visādiem mehānismiem atrodot veidus, kā tevi arvien vairāk un vairāk mērcēt reklāmās. Negatīvisms kā valūta platformas turētāju galā. Kāds platformas saimnieks, tāda platforma.

Soctīkli nav diez ko sociāli - ar to nevar nopelnīt!

Jautājums - ko sociāli vērtīgu no soctīkla viņa todien ieguva?
Mani, piemēram, sasniedza šis dialogs sabiedrībā, nevis lamāšanās un apsūdzības nodzertā ballītē soctīklos. Jebšu - vienā lapenē notiek dialogs un progress, bet slēgtajā lapenē blakus - raudāšana, traumas, lamāšanās un ūdeņu duļķošana - tipiski pēc 'murikāņu parauga, kur viens ir pret otru, kur viss ir vai nu balts, vai melns, lai gan dzīvē absolūti nekas nav tik kategorisks. NEKAS!

Kurā lapenē tu kā sabiedrības loceklis gribētu piesēst, paķert kafiju un parunāt par šo problēmu?


P.S.
Interesanti, ka sanāca dabā novērot viskrasāk to, ko biju iezīmējis iepriekšējā postā. Dzīve dažkārt super ātri piegādā piemērus.
Un tikšanās rezultāts ar bijušo - redzu un žēl man, ka traumēts cilvēks caur soctīklu tiek vilkts cauri savas dzīves dubļiem - ik stundu, ik postu. Jo soctīkls ar šūmēšanos pelna. Moš tomēr izlogoties uz visiem laikiem un ieelpot svaigu Latvijas gaisu, parunāt ar ciemiņu bez IG vircas fonā?