Diapozitīvs - Post a comment

EM vētras, sakāt?
Nu, ja tā - tad vakar kārtīgi izlādējos (sorr, ja maķenīt par skarbu) un vakarpusē - uzlādējos ar skaņuplašu brīnišķību. Šodien svaigs un jauks skats uz dzīvi. No rīta ierēcu par kravas busiņu, kura radiatora režģī sabāztas asiņainas rociņas un plaukstiņas - ķipa zombiju notrieca :D

Varētu te runāt par savas kultūras bagātību un neprātībā adoptētu amīšu tukšumu...
Bet nu, jāņem vērā hiholoģisko elementu, ka citur zāle zaļāka labāk hito. Letiņam savējie veļi, budēļi un ķekatas šķiet garām, kaut kas atpalicis un pat cringe, kamēr amītis tur sajustos kā eksotiski episkā, tumšā un mītiskā pagānu zemē ar patiesības kodolu tajā visā - sēdētu viņi un prasītu vēl demonstrēt visas mūsu senās tradīcijas. It sevišķi, ja mēs tās izlaistu caur modernas mūzikas prizmu - kā to dara Heilung, piemēram. Minējums nav no zila gaisa ķerts - kad parādījās Heilung, aitu bars uzreiz sāka identificēties ar šamējo protoģermānismu, ar kuru viņiem sakars ir precīzi nulle komats nekāds.
Amīši ir kultūru katls, tur tiešām nav savas nacionālās identitātes/saknes tādā griezumā, kāds ir mums. Tur ir viss vienā putras grāpī, kur sastāvdaļas nav īsti harmonijā. Tāpēc arī nav tā bagātība, ir tikai polimēru gaļa. Kur sakņu nav, ir tikai vēja dzenātas tuksneša nezāles.

Tikmēr latvietim eksotika šķiet sakabināt plastmasas gaļu uz herņām un meičām - pēc iespējas maucīgāk saģērbties aļika vai temuča lētajās lupatās (nedomājot, kādas lietas atbalsta ar maciņu). Naudas dieva komerckults uz vienu dienu Vs aizgājušo rituālistiska piemiņa visa rudens ilgumā. Kas vērtīgāks?

Īstenībā šo prikolu viegli skaidrot: pārkristīšanas un vēlāk arī rusifikācijas tumšās lappuses mūsu vēstures grāmatās. Latvietības noliegšana, iestāstīšana, ka mēs esam nekas - pirdieni vasaras rītā. Bet mūsu saknes īstenībā ir krietni dziļākas un varenākas par krievu saknēm, par jēzulēnu saknēm. Bet nu, šiem agresoriem ir izdevies latvieti noniecināt. Latvieti - iztaisno muguru un lepni spļauj sumpurņiem sejā!

Citas ziņas: iet sīcis pa skolas gaiteni un iedziedās "Ja russkij".
Ehh. Atklāta propagandas dziesma - Pļutkina politiskais pasūtījums kompostējamās masas kontrolēšanai. Ehhhh. Uzreiz skaidrs, kas notiek viņa ģimenē. Lai tas kuņģis nogrābstās - aug nākamā lielgabala gaļa, kurai sasprūst kara tehnikas radiatora režģī.
Gods ar savu vienīgo sevi kalpot un savu dzirksti izlietot nāves impērijai... Tas maskaļu bērnos tiek dzīts iekšā no bērnības I guess...

Traki, bet vēsturiski koherenti. Krievija vienmēr ir agresors - kopš 1. tās rašanās dienas. Jau viduslaikos, ko dokumentē kāda Latvijas vilkača tiesa baznīcēnu priekšā, kurā šis, aizstāvot sevi, saka aptuveni ko šādu: "Neko sliktu neesmu sadarījis, es ēdu tikai krievus".

Mēs esot bijuši vilkaču zeme. Helovīns bijībā noliec galvu mūsu sakņu priekšā.