Diapozitīvs - Kad dzīvei nav jēgas, pielietotais "medikaments" nav svarīgs

Slīcināšanās narkotikās bieži vien ir pat līdz galam neapzināta izejas meklēšana no bezizejas. Izvēlētā viela - absolūti nav svarīga. Sekundāra lieta, kuru nosaka cena un pieejamība vien. Lietošanas iemesli - mērķa zudums, sūra vide, sociālā bezizeja, depresijas, vientulība, bezdarbs un nulle nākotnes, pēc kuras tiekties, jo esi principā apkārtējiem normijiem jau miris, zudis.
Dzīves sistajiem patīk apsisties - tāda ir dabiskā lietu kārtība, kad cilvēks principā ir padzīts no cilts un mēģina apgūt izdzīvošanu ārpus drošajiem mūriem - neatkarīgi no kultūras, amata, ādas krāsas un pēdējās algas apmēra. Tukšums un puvušas konstrukcijas, kuras mēģina aizšpaktelēt un aizplāksterēt, lai gan visu būdu no jauna būs jāceļ, lai tiešām savestu to padarīšanu kārtībā.

Cilvēka statusu šodien definē profesija un tas, vai tev ir darbs konkrētajā brīdī. Tavas iespējas diktē atalgojums jeb Fun budžets, kad visas saistības ir izpildītas. Tāpat kā ģimenes vārda svars, bērnības veselīgums, iegūtā izglītība. Bet izglītības iespējas jau no citiem sliekšņiem atkarīgas. Pašvērtējums? Nu, skaties. Ja izvilkta loze, kurā vecāki agri iet bojā vai iegūst smagu invaliditāti, kur pašam piemetas kaites, kuru dēļ tu uzaudz ārstniecības iestādēs un paliec videnē uz otru gadu, zaudē visus savus draugus un sabiedrību - kādas tur dižas iespējas? Bet ienākumu avots katram nepieciešams... Ja darbs tev nav ilgstoši - to jūt uzreiz.
Lai nesabruktu visas tās elles priekšā, cilvēki nereti atrod kādu vieliņu, kuru lietot kā lietussargu pret visu to drazu, kas krīt uz galvas. Tas lietussargs var manifestēties visādu ekscesu formā - narkotikas, pohujisms, nerēķināšanās ar sekām, galvas ierakšanas smiltīs, faka negivošana par politiku un citi klusas, pat neapzinātas pašnāvības veidi.

Ja es nebūtu atradis savu šī brīža darbu, es droši vien būtu aizgājis pieteikties šaut krievus Ukrainā, bija tas jau plānos. Man naudu dzīvošanai vajag pat tad, kad mani sabiedrībai nevajag. Kāpēc lai es savu tumsu neapmainītu pret labuma nešanu citiem, samazinot maskaļu skaitu, klusībā cerot lodi arī savā pierē, lai šis viss ir cauri?
Krievi sevi ir vēsturiski pierādījuši kā apšaujamus, trakumsērgas mocītus vilkus un manī maz cilvēcības aiz visa dzīves sūruma palicis - sevišķi šīs vēsturiskās patiesības priekšā. Darbu atrast Latvijā nevarēju, attiecības ar otro pusīti gāja totālā dirsā un šodien ir jau zudušas. Bet bez viņas - man nav neviena paša cilvēka, kuram lūgt palīdzību, ar kuru kopā doties cīņā pret dzīves bezjēdzībām. Vairāku ilgstošu bezdarbu dēļ jutos kā parazīts, sitams prusaks, necilvēks.
Tad uzgāju kaņepi - pārmetumi sev paliek klusāki, bet pats arī - klusāks un mazizdarīgāks, tādējādi ilgtermiņā nekādu izaugsmi īsti neģenerējot. Bet, kad uzpīpē - ir pat smaids sejā. Situācija viena un tā pati, bet sajūta tajā un vēlme celties no gultas augšā kārtējam tukšumam un strīdiem - stipri dažādas lietas - ar vai bez vieliņas. Ledusskapī stāv stipri opiāti - palikuši no zoba raušanas ārā. Zinu, ka ar to es varētu kapitāli apsisties, taču man tas neinteresē aptuveni. Negribu vēl lielāku un smagāku lietussargu par savu no kaņepes darināto. Faktiski nelietota paciņa ir ledusskapī - glabāju tur, lai paildzinātu termiņu situācijām, kad tas instruments tiešām noderēs - smagu fizisku sāpju gadījumā, kuras manu organismu piemeklē reti, par ko paldies.

Diez vai lietderīgi ir karot pret lietussargiem un sist jau tā dzīves sistos. Bet tieši tas ir tas, ko pretnarkotiku karš tieši un bez kauna dara katrā savas eksistences minūtē - plašā tvērienā un ar recidīvu - pret indivīdu pavērsts ierocis ievēlētu amatpersonu rokās. Šī ceļa mērķis nav palīdzēt cilvēkam nokāpt no maldus ceļa un rast mērķi, piepildījumu. Kamēr nav šīs lietas atrastas...
Jo tieši pēdējās divas lietas ir tās, kuras cilvēku attur no tā lietussarga meklēšanas - kad nelīst visu laiku un ik pa laikam spīd saule, to mantiņu tā kā ikdienā vairs nevajag. Kad to ikdienā vairs nevajag, tad var sākt psiholoģiski trenēties pret tā lietošanas impulsiem, kas iesvilināti visos uzvedības modeļos un alkās.
No šī aspekta arī izriet viena no klasiskajām sienām: tu nevari palīdzēt cilvēkam, kas vēl nav jēgu atradis un pats negrib atbrīvoties no tā, kas tagad jau traucē. Bez indivīda pašatrastas gribas tur nekas nenotiek. Bet indivīda griba dzīvot - tā no tik daudz ārējiem faktoriem atkarīga, no statusa, no pašvērtējuma, no lietderības sabiedrībā! Karš pret narkotikām un cietuma draudi uztura dēļ nu nekādi nenes gaismu tur, kur tā nepieciešama visvairāk. Pretnarkotiku karš ir vien varen stulbu konservatīvo/vanabī paštaisno un viszinošo "pareizo" idiotu maska - šamējie to uzvelk un domā, ka viss automaģiski nokārtojas. "Pareizi". Jo pašiem taču viss ir pareizi, bet tie narkomāni - "Vien plika izlaidība, sist un cietumā tādus!". "Konservatīvie" bieži vien = kristieši. Kreistieši, kas ar saviem darbiem sev elles maizi pelna, akli domādami, ka ir svētgosniņas.

Tagad man ir stabils darbs. Vismaz darbs.
Un tas kaņepes lietussargs lēnām samazinās gan svarā, gan apmērā. Dabiska lietu kārtība, cietumā par izejas meklēšanu bezizejā nevajadzētu tupināt, bet jūs - akli paštaisnie un nolādētie normiji - to tik vien darāt un par to - strutu pilns spļāviens jums sejā, jo jūsu morāle paredz sist guļošu, ievainotu!


Avots pārspriedumiem:
https://www.youtube.com/watch?v=o1yUKfvnqRQ