Sūrreālisms - September 28th, 2009

 

Tad, kad lielākā daļa no zināmajām un augstāk vērtētajām spēlēm iz višlistēm ir izsmelta un ir sākts grābstīties gar nezināmajām, taču augstu vērtētajām, neviļus nākas vilties un uzdot sev jautājumu – kas, pie velna, nav pareizi, kas nav labi? Iegādātās spēles taču ir labi vērtētas, sabalsojuši n-tie miljoni un ir pat sava fanu bāze, taču uz mani – nedarbojas un viss. Pat vairāk kā vienkārši nedarbojas – kaitina. Tas, kas nav labi, ir tas, kas zombiju padara par personību – pašizveidota gaume. No malas varētu domāt, ka gaume ir šaurpierību veicinošs faktors, taču es atspēkošu: ne velti gaume ir tāda, kāda konkrētajā laika brīdī tā ir – tā nav nejauši veidotu lietu kopums, bet gan kas tāds, kas atspoguļo cilvēka intereses. Un tieši tas izskaidro to, ka es nevaru paciest NFS (mašīnas + čikses = MEGA FAIL); GTA (liekas, ka pie pultīm sēž vanabī urlas-gangsteri; nē, man pie dirsas potenciālās game-play kvalitātes, jo settings un stāsts derdz pat tik ļoti, ka riebjas gandrīz ikkatrs videospēles mirklis (pat no tāda distancēta mēdija kā no treileriem un game-play video), bet settings un stāsts kā reiz ir tas, ko primāri vērtēju videospēlēs, tūdaļ aiz/pēc dizaina).
Kāpēc to rakstu? Jo vēlējos potenciāli paplašināt redzesloku, iegādājoties Just Cause (nevaru paspēlēt šo marasmu ilgāk par 30 min – kaut kāds neveiksmīgs, neveikls James Bond un GTA klons ar zemu tehnisko izpildījumu); iegādājos NFS: Most Wanted (braukšana ir tīkama, taču viss cacu un pimpīša staipīšanas settings rosa vēlmi izšķaidīt disku pret kādas urlas galvu un ar manuāli iemest cacai, bet ar vāciņu suteneriem; nemaz nerunāsim par audio pusi (Hip-Hop + popsas gala Electronic un Rock)); iegādājos AREA 51 (šis gan aizgāja – tīkams FPS ar tumšu settingu un interesantu notikumu vietu) un iegādājos arī Matrix (bail pat pieķerties, lai gan stāsts un settings ir zināms un kvalitatīvs – kaut kad jau pieķeršos).

Tātad – paldies, bet labprāt arī turpmāk atturēšos no gaumes vulgarizēšanas, ja vien šīm citu žanru (ne Horror) spēlēm nav kāds nopietni tumšs settings bez:
   - vulgārām cacām (ja vien šīs nav baudpilni jānogalina);
   - cacām (ja vien šīs nav baudpilni jānogalina);
   - urlisku/gangsterisku dzīvesveidu (ja vien tas nav baudpilni jālikvidē iekš tumša settinga);
   - klišejisku popsisma portretu;
   - u.c. „netrū” lietām. (kas tāds, ko bez aizspriedumiem sagremo aizspriedumainākā 15 gadīgā popkultūras produkcijas caca/kristiete/mauķele).

Taču - atlika man nopirkt Blood Omen: Legacy Of Kain (1996) un lietas iet uz urrā - nosēdēju vakar nonstopā ~10h, jo šeit gaume satikās ar produkcijas kvalitāti!